Eižens Finks

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Eižens Finks
pases fotogrāfija (1922)
pases fotogrāfija (1922)
Personīgā informācija
Dzimis 1885. gada 25. jūnijā
vilciens Viļņa - Žitomira vai
Limbaži, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1958. gada 6. februārī (72 gadi)
Rīga
Tautība latvietis

Eižens Finks (1885—1958) bija fotogrāfs un gaišreģis Latvijā, reizēm dēvēts par latviešu Nostradamu. Viņam piedēvēja spēju pareģot nākotni, kas reizēm precīzi piepildījās.[1]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eižens Finks dzimis 1885. gada 25. jūnijā čigānu amatnieka Johana Finka un viņa sievas vidzemnieces Līzes Braunas ģimenē. Kā dzimšanas vieta viņa dokumentos bija norādīts vilciens Viļņa - Žitomira, savukārt Latvijas Republikas pasē 1922. gadā ierakstīts, ka Eižens Finks Jāņa dēls ir Limbažos dzimis latvietis.[2] Pēc vecāku nāves viņu uzaudzināja kāda Valmieras apriņķī dzīvojoša latviešu ģimene. Viņa patēvam paticis iedzert un pamāte viņam nav pievērsusi īpaši daudz uzmanības. Astoņu gadu vecumā viņš sāka apmeklēt skolu, 13 gadu vecumā piepildījies viņa pirmais pareģojums par kāda jauna cilvēka noslīkšanu Gaujā pie Valmieras. Bez dzimtās čigānu un latviešu valodas apguvis arī vācu, krievu un poļu valodu.

Jaunībā Finks bija ceļojoša cirka mākslinieks, taču pēc neveiksmīga kritiena arēnā bija spiests to pārtraukt. Strādāja par mācekli pie Valmieras fotogrāfa Jāņa Sarkangalva un apguva tolaik jauno fotografēšanas prasmi. 1909. gadā viņš apmetās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā un atvēra savu fotodarbnīcu Kalnciema ielā Āgenskalnā, vēlāk koka namā Maskavas ielā 173 Maskavas forštatē, kur nodarbojās arī ar zīlēšanu.[3] 1911. gadā tika izdota viņa grāmata „Sapņu tulks” ar apmēram 6000 sapņu skaidrojumiem.[4][5] 1912. gadā Finks apprecējās ar Annu Dreimani un viņu ģimenē piedzima divi bērni Rita un Klaudijs.

Pirmā pasaules kara laikā Finks pārcēlās uz Petrogradu, tad uz Harkovu, kur turpināja nodarboties ar fotografēšanu un pareģošanu. 1918. gadā viņš it kā esot strādājis Azerbaidžānas Demokrātiskās Republikas valsts kancelejā.

1922. gadā viņš atgriezās Rīgā un 1928. gadā atvēra fotodarbnīcu Kaļķu ielā 12 un savā salonā pieņēma daudzus turīgus Rīgas pilsoņus, kas vēlējas uzzināt savu nākotni. Viņa slava pieauga pēc Zigfrīda Annas Meirovica un Jāņa Čakstes nāves apstākļu pareģošanas. Rīgas krievu avīze «Сегодня» regulāri publicēja Finka paredzējumus, bet „Jaunākās Ziņas” par viņu rakstīja kā par lētticīgu ļautiņu krāpēju un šarlatānu. Nesaskaņas ģimenē noveda pie Finka laulības šķiršanas 1932. gadā un viņš pārvācās dzīvot uz Raiņa bulvāri 3.

Finka fotosalonu apmeklējuši arī dažādu vēstniecību darbinieki. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā viņš pareģoja, ka nākamgad, kad ziedēs liepas, Rīgā soļos jau cita armija. Tika safabricēta lieta, viņu apcietināja kā vācu militārā izlūkdienesta rezidentu un tiesāja. Tiesā viņam inkriminēja pretpadomju aģitāciju un spiegošanu, jo

„Fotostudijas īpašnieks Jevgēņijs Finks tās aizsegā nodarbojās ar hiromantiju un, būdams naidīgi noskaņots pret PSRS, zīlēt atnākušajām personām cildināja Hitleru un hitlerismu, veica provakatorisku darbību, mudinot izbraukt uz Vāciju, savā sakāvnieciskajā aģitācijā apgalvoja, ka neizbēgamajā karā starp Vāciju un PSRS, Vācija uzvarēs neilgā laikā” 

un piesprieda nāvessodu nošaujot, vēlāk to aizstāja ar 8 gadiem brīvības atņemšanas. 1941. gada 14. jūnijā viņu deportēja uz KPFSR.[6] Arī GULAG soda nometnē viņš esot turpinājis nodarboties ar zīlēšanu un tādēļ izdzīvojis. 1951. vai 1953. gadā atgriezās Latvijā pie bijušās sievas Annas.[nepieciešama atsauce]

Dažādos dzīvokļos Finku atkal slepus apmeklēja liels daudzums cilvēku. Viņš miris no smadzeņu triekas 1958. gada 6. februārī Maskavas forštatē un apglabāts Pokrova kapos.

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 2000. gadā Māra Zālīte uzrakstīja libretu un Jānis Lūsēns līdz 2008. gadam pabeidza rakstīt mūziku rokoperai „Sfinksa” pēc Eižena Finka biogrāfijas motīviem. Tā iestudēta Latvijas Nacionālajā teātrī.[7]
  • 2011. gadā Maskavas ielā 179 Rīgā iekārtota „Finka māja”.[8]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Anita Siliņa „Eižens Finks - leģenda”. — Jumava, Rīga, 2006. ISBN 9984380580 60 lpp.
  2. E. Finka pase
  3. fotomuzejs.lv
  4. „Eižena Finka sapņu tulks”. — Antēra, Rīga 2002. ISBN 9984719154 (I.Vanagas tulkojums no vecās drukas)
  5. Finka sapņu tulks. Sastādīts pēc vecu ēgiptiešu, vāravu un citām mācībām un visjaunākiem pētījumiem gaišreģa Finka redakcijā
  6. Lieta Nr. 13708.
  7. Līga Kajaka „Sfinksa” 09.01.2008.
  8. „Finka māja, kas atnāca pati” — NRA 11.02.2011.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Aleksandrs Vardins „Rīgas gaišreģis Eižens Finks”. — Preses nams, Rīga 1994. ISBN 9984000818 (raksti par viņu, dokumenti, materiāli)
  • Anita Siliņa „Eižens Finks - leģenda”. — Jumava, Rīga,2006. ISBN 9984380580
  • Boriss Ravdins, Silvija Apine, Jānis Zālītis „Rīgas gaišreģis Eižens Finks”. — Jumava, Rīga 2002. ISBN 9984055140 (Jauns papildināts izdevums)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]