Pāriet uz saturu

Ekonomika

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Ekonomiste)
Šis raksts ir par zinātni. Par sabiedrības darbību skatīt rakstu saimniecība.
Diagramma ilustrē patērētāja un ražotāja pārpalikumu līdz vispārīgajam pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvaram

Ekonomika ir sociāla zinātne, kurā tiek pētīts, kā sabiedrība lieto ierobežotos resursus savu vēlmju apmierināšanai, cilvēku rīcību preču un pakalpojumu ražošanā, tirgošanā un patērēšanā.[1]

Teorētisko virzienu sauc arī par teorētisko ekonomiku — tajā tiek aplūkotas apmaiņas, sadales, ierobežoto resursu izmantošanas veida izvēles procesa īpatnības.

Lietišķā ekonomika pēta teorētiskajā ekonomikā izstrādāto likumu, teoriju, priekšlikumu tiešas piemērošanas iespējas atsevišķu ekonomikas sistēmu elementu funkcionēšanai.

Raksturojums un termini

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar terminu "ekonomika" nereti saprot arī saimniecību vai tautsaimniecību.[2] Angļu valodā vārds economics apzīmē zinātni, bet economy — saimniecību. Iespējams, tieši angļu valodas ietekmē latviešu valodā ar vārdu ekonomika apzīmē arī ar preču un pakalpojumu ražošanu, sadali, apmaiņu un patērēšanu saistīto saimniecisko darbību.

Termins ekonomika ir radies no latīņu vārda oeconomia, kas savukārt radies no grieķu vārda οἰκονομία (oikonomía), un burtiskā tulkojumā nozīmē ‘mājas uzturēšana’, ‘mājturība’.

Ekonomikas zinātne

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ekonomikā viena no galvenajām pamata problēmām ir tā, ka sabiedrībā jebkuri resursi ir ierobežoti, bet vēlmes un vajadzības parasti ir neierobežotas. Ja vajadzības un prasības pārsniedz pieejamo resursu iespējas tās apmierināt, tad acīmredzot pastāv resursu nepietiekamība. Tas nozīmē, ka resursus ir nepieciešams sadalīt starp dažādām, nereti konfliktējošām alternatīvām, savā izvēlē vadoties pēc tiem vai citiem kritērijiem. Tieši resursu nepietiekamība no vienas puses un izvēles nepieciešamība tos sadalot no otras, arī veido ekonomikas zinātnes konceptuālo pamatu.

Ekonomiku parasti dala — mikroekonomikā, kas pēta atsevišķu cilvēku un uzņēmumu rīcību un situāciju, un makroekonomikā, kas pēta lielas teritorijas kopīgo ekonomiku.

Ekonomika sākas tur, kur augošās vajadzības saduras ar resursu ierobežotību.

Ekonomikas pamatjautājumi:

  • Ko ražot?;
  • Kā ražot?;
  • Kas patērēs?

Ekonomikas pamatproblēmas:

  1. Cilvēku vajadzības ir neierobežotas, bet resursi to apmierināšanai ir ierobežoti;
  2. Ierobežotība skar gan nabadzīgus cilvēkus, gan visbagātākos; gan nabadzīgas valstis, gan bagātās;
  3. Ekonomika sākas tur, kur augošās vajadzības saduras ar resursu ierobežotību.

Ekonomiskās idejas pastāvēja jau senajās civilizācijās, tādās kā Mezopotāmija, Senā Ēģipte, Senā Grieķija un Senā Roma. Pirmās ekonomiskās domas bija saistītas ar saimniecības vadīšanu un tirdzniecību.

  • Ksenofonts: Savā darbā "Ekonomikos" apsprieda mājsaimniecības un lauksaimniecības pārvaldīšanu.
  • Platons un Aristotelis: Pārdomāja taisnīgumu, īpašumu un naudas lomu sabiedrībā. Aristotelis īpaši kritizēja augļošanu (procentu likmes) un uzskatīja ekonomiku par daļu no ētikas un politikas.

Viduslaikos skolastiski filozofi, tādi kā Akvīnas Toms, izstrādāja ekonomiskās idejas teoloģisko koncepciju ietvaros. Viņi apsprieda taisnīgu cenu, taisnīgu algu un tirdzniecības morālos aspektus.

Renesanses un agrīnā jaunā laika periodā radās merkantilisms – pirmā ekonomiskā teorija, kas koncentrējās uz bagātības uzkrāšanu caur tirdzniecību un kolonizāciju.

  • Tomass Manns: Viens no ievērojamākajiem merkantilistiem, apgalvoja, ka nācijām jācenšas panākt pozitīvu tirdzniecības bilanci.
  • Žans Batists Kolbērs: Francijas finanšu ministrs, kurš atbalstīja aktīvu valsts iejaukšanos ekonomikā, lai stiprinātu nacionālo varu.Klasiskā ekonomiskā teorija izveidojās 18. gadsimta beigās ar tādu domātāju kā Ādams Smits, Deivids Rikardo un Džons Stjuarts Mills darbiem.
  • Ādams Smits: Viņa darbs "Nāciju bagātība" (1776) tiek uzskatīts par klasiskās ekonomiskās teorijas pamatu. Smits ieviesa "neredzamās rokas" jēdzienu, skaidrojot, ka individuālie centieni apmierināt savas intereses var novest pie vispārēja labuma.
  • Deivids Rikardo: Izstrādāja salīdzinošās priekšrocības teoriju, kas skaidro, kāpēc valstis gūst labumu no starptautiskās tirdzniecības.

Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss piedāvāja alternatīvu skatījumu uz ekonomiku, koncentrējoties uz šķiru cīņu un ekspluatāciju. Savā darbā "Kapitals" Markss analizēja kapitālisma sistēmu, izpētot kapitāla uzkrāšanas mehānismus, darba vērtību un virsvērtību.

19. gadsimta beigās notika marginālā revolūcija, kas pārcēla ekonomiskās teorijas uzmanību uz robežvērtībām un subjektīvajiem novērtējumiem.

Keinsiešu revolūcija (20. gadsimts)

Lielā depresija 1930. gados izraisīja ekonomiskās politikas pārskatīšanu.

  • Džons Meinards Keinss: Savā darbā "Vispārējā nodarbinātības, procentu un naudas teorija" (1936) Keins kritizēja klasisko ekonomisko teoriju par nespēju izskaidrot ekonomiskās krīzes un ierosināja aktīvu valsts lomu ekonomikas regulēšanā.

Mūsdienu ekonomikas zinātne ietver dažādus virzienus un skolas, piemēram, monetārismu, jauno klasisko ekonomiku, uzvedības ekonomiku un institucionālo ekonomiku.

Apbalvojumi ekonomikā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augstākais apbalvojums ekonomikā ir Nobela prēmija. Šajā jomā to pasniedz kopš 1969. gada. Tā nav viena no sākotnējām Alfrēda Nobela dibinātajām prēmijām. To izveidoja Zviedrijas Karaliskā Zinātņu akadēmija. Pirmie, kas šo prēmiju saņēma, bija norvēģis Rangnars Frišs un nīderlandietis Jans Tinbergens par "dinamisku modeļu attīstīšanu un izmantošanu, lai veiktu ekonomisko procesu analīzi".[3]

  1. Paul A. Samuelson, William D. Nordhaus. Economics, 18th ed. (angliski), 2004. ISBN 978-0-07-287205-7.
  2. «Ekonomika» (latviski). Tezaurs.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 25. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 8. augustā.
  3. «The Sveriges Riksbank Prize in Economic Sciences in Memory of Alfred Nobel 1969» (angliski). nobelprize.org. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 25. janvārī. Skatīts: 2014. gada 17. decembrī.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]