Ezera varde

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ezera varde
Pelophylax ridibundus
(Pallas, 1771)
Ezera varde
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseAbinieki (Amphibia)
KārtaBezastainie abinieki (Anura)
DzimtaVaržu dzimta (Ranidae)
ĢintsDīķa vardes (Pelophylax)
SugaEzera varde (Pelophylax ridibundus)
Sinonīmi
  • Rana ridibundus
Ezera varde Vikikrātuvē

Ezera varde (Pelophylax ridibundus) ir varžu dzimtas (Ranidae) Latvijā dzīvojoša varžu suga, kas pieder pie dīķa varžu ģints (Pelophylax).[1][2] Tā sastopama Eiropā, sākot ar Francijas ziemeļiem, areālam stiepjoties cauri Centrāleiropai un Austrumeiropai, ziemeļos sasniedzot Baltijas jūras krastu un Somijas dienviddaļu. Dievidos areāla robeža sasniedz Spānijas ziemeļaustrumus, Itālijas ziemeļus un Balkānus, Grieķiju ieskaitot. Austrumos areāls stiepjas līdz Irānai un Afganistānai. Izolētas populācijas mājo Saūda Arābijas rietumos Asīra kalnu reģionā, kā arī Saūda Arābijas austrumu oāzēs. Introducēta Anglijā un Itālijā.[2][3]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pār muguru bieži redzama gaiša, dzeltenzaļa svītra

Ezera varde ir vidēji liela vai liela varde, tās ķermeņa garums apmēram 7—10 cm, retāk līdz 17 cm.[4] Tēviņi ir mazāki nekā mātītes. Galva ir proporcionāli liela, pakaļkājas garas un spēcīgas. Zaļā varde ļoti labi lec. Tās āda ir gluda. Muguras krāsa var būt ļoti dažāda, visbiežāk tā ir tumši zaļa vai brūngana, parasti ar melniem plankumiem vai punktiņiem, kā arī tām garenvirzienā mēdz būt dzeltena svītra pāri mugurai. Vēderpuse balta vai pelēka, ar daudziem melniem plankumiem. Tēviņam ārējie rezonatori melnā krāsā. Tam ir raksturīga, atpazīstama kurkstēšana visu nārsta periodu.[4] Kurkstēšanas skaņas stiprums bieži vien ir 100 Db stiprs, kas atbilst blakus ejoša vilciena troksnim.[5]

Dzīves veids[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ezera varde galvenokārt uzturas ūdenī vai ūdenstilpes krastā. Apdzīvo ļoti dažādus biotopus. Labprātāk izvēlas atklātas un labi sasilstošas ūdenstilpes ar bagātīgu augāju. Izmanto visdažādākos stāvošus un tekošus ūdeņus. Tās var būt gan nelielas peļķes, gan lieli ezeri un upes. Ziemo ūdensbaseina dibenā,[6] dūņās vai uz grunts caurtekošās (neaizsalstošās) ūdens tilpnēs.[5]

Ezera varde pārtiek pārsvarā no bezmugurkaulniekiem (kukaiņiem, sliekām, zirnekļiem un gliemežiem), bet barojas arī ar zivju mazuļiem, dažādu sugu varžu kurkuļiem (savas sugas kurkuļus ieskaitot[5]), mazām vardītēm un lielākie īpatņi pat ar ūdensputnu mazuļiem un maziem grauzējiem. Aktīva dienā, taču nārsta dziedāšana visintensīvākā ir pievakarē. Pašās karstākajās stundās tā paslēpjas ēnā vai piekrastes zālēs.[5]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielāko daļu mūža ezera varde pavada ūdenī

Nārsta periods Latvijā ir maijā, periodam sākoties, kad ūdens temperatūra pārsniedz 15 °C. Ezera varde nārsto lielos dīķos, vecupēs vai upju līčos, izvēlas daudz lielākas ūdenstilpes nekā dīķa varde. Mātīte iznērš līdz 3000 - 5000 ikru nelielām porcijām, ļoti lielas mātītes līdz 11 000 iekriem. Ikri parasti sakopoti gļotu kamolos, kas peld pa ūdens virsmu. Kurkuļi izšķiļas pēc 7—10 dienām. Metamorfoze notiek pēc 2,5—3 mēnešiem, kad kurkuļi sasnieguši 5–9 cm garumu. Kurkuļi savācās lielos baros, un to skaits 1 ūdens kubikmetrā var būt 900 īpatņi. Tomēr līdz jaunai vardītei izdzīvo tikai 0,5—5,5%. Dažreiz kurkuļi nepaspēj iziet metamorfozi vienas siltās sezonas laikā, tāpēc pārziemo kāpura stadijā.[5] Jaunās vardītes ūdenstilpi parasti atstāj augusta beigās. To garums ir ap 2,5 cm. Dzimumgatavība iestājas dzīves trešajā gadā.[4]

Hibrīdi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ezera varde pārojas ar dīķa vardi, radot vairoties spējīgus pēcnācējus. Hibrīdus sauc par zaļajām vardēm (Pelophylax kl. esculentus).[7]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]