Fabriku evakuācija

1915. gada fabriku evakuācija Latvijā notika Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada jūlijā.

Norise

1915. gada 8. jūlijā iecēla Rīgas evakuācijas priekšnieku, kurš 11. jūlijā pavēlēja visiem noliktavu īpašniekiem, tirgotājiem un rūpniekiem līdz 14. jūlijam izvest līdz Rīgas Krasta stacijai visu viņu rīcībā esošo varu, tēraudu, dārgmetālu, alvu, svinu, cinku u.t.t. nosūtīšanai uz Krieviju.

16. jūlijā izdeva pavēli ar priekšrakstiem fabriku strādnieku pārvadāšanai un atalgošanai avansā. Fabriku un strādnieku evakuācijas galapunkti bija Pēterpils, Maskava, Ņižņijnovgoroda, Pleskava, Novgoroda, Porhova, Jaroslavļa, Kostroma, Voroņeža, Ribinska, Veļikije Luki, Kozlova, Orla, Penza, Maloarhangeļska, Sebeža, Zlatousta Krievijā, Vitebska Baltkrievijā, Jekaterinoslava, Harkiva un Aleksandrovska Ukrainā. Nometināšanas vietās strādnieku ģimenes pašas meklēja pajumti un bija spiesti dzīvot nepiemērotās telpās, tādēļ pieauga mirstība. Vēlāk viņu apstākļi uzlabojās Latviešu bēgļu centrālkomitejas organizētās palīdzības dēļ.

Pēc Latvijas brīvības cīņu beigām, sākoties miera sarunām ar Krieviju, Latvijas puses pieteiktie evakuēto fakriku zaudējumi bija 72 708 173 zelta rubļu apmērā. Pēc Latvijas—Krievijas miera līguma noslēgšanas Latvija atdabūja vien niecīgu daļu no prasītā 655 tūkstošu latu kopvērtībā.