Ferdinands Šērners

Ferdinands Šērners (vācu: Ferdinand Schörner, 1892—1973) bija vācu ģenerālis, kas piedalījās gan Pirmajā pasaules karā, gan Otrajā pasaules karā, kļūstot par vienu no augstākajiem un pretrunīgākajiem komandieriem nacistiskās Vācijas armijā.

Šērners dzimis 1892. gada 12. jūnijā Bavārijā. Vācijas armijai pievienojās 1911. gadā. Pirmajā pasaules karā viņš izcēlās kā drosmīgs karavīrs, iegūstot vairākus apbalvojumus, tostarp augsto Dzelzs krustu.

Otrā pasaules kara laikā Šērners pakāpeniski izvirzījās augstākos komandējošos amatos. Viņš bija pazīstams ar savu fanātisko lojalitāti Hitleram un stingro disciplīnu. Vadīja vairākas operācijas Austrumu frontē pret Padomju Savienību un izpelnījās reputāciju kā nežēlīgs un stingrs komandieris. Vēlāk viņš kļuva par Heeresgruppe Nord un Heeresgruppe Mitte komandieri. 1945. gada aprīlī, kad sabiedrotie jau tuvojās Berlīnei, Hitlers iecēla Šērneru par Vērmahta virspavēlnieku.

Pēc nacistiskās Vācijas sakāves 1945. gadā Šērners tika sagūstīts un tiesāts. Sākotnēji Padomju Savienība viņu notiesāja un ieslodzīja. Vēlāk viņš tika nodots Rietumvācijai, kur viņš arī tika tiesāts un sodīts par viņa lomu nacistiskajā armijā, tostarp par cietsirdību pret saviem karavīriem.

Miris 1973. gada 2. jūlijā Minhenē.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ferdinands Šērners.

Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)