Pāriet uz saturu

Frīdrihs Straube-Strauss

Pievienot saites
Vikipēdijas lapa
Frīdrihs Straube-Strauss
Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas 5. daļas priekšnieks
Amatā
1972 — 1985
Dzimšanas dati 1929. gada 4. februārī
Valsts karogs: Latvija Jelgava, Latvija
Miršanas dati 2005. gada 28. septembrī (76 gadu vecumā)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Tautība latvietis
Politiskā partija Padomju Savienības Komunistiskā partija
Dzīvesbiedrs(-e) Gundega Straube-Strause, zobārstniecības māsa[1]
Bērni Gvido Straube
Profesija VDK virsnieks, izlūks
Augstskola PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skola
Reliģija ateisms

Frīdrihs Straube-Strauss (dzimis 1929. gada 4. februārī, miris 2005. gada 28. septembrī[2] Jelgavā) bija latviešu izcelsmes PSRS Valsts drošības komitejas virsnieks un izlūks.

Dzīvesgājums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1929. gadā Jelgavas pilsētas valdes aptīrīšanas nozares darbu uzrauga Roberta Straubes-Štrausa, baronu Hānu dzimtas ārlaulības līnijas pēcteča[3] ģimenē.[4] Līdz Otrā pasaules kara beigām dzīvoja ar audžuvecākiem.

No 1949. gada augusta līdz 1952. gada aprīlim bija PSRS Iekšlietu ministrijas (MVD) Rīgas virsnieku skolas operatīvās nodaļas kursants, pēc tam LPSR Iekšlietu ministrijas Labošanas darbu koloniju daļas Labošanas darbu kolonijas Nr. 1 vada komandiera vietnieks politiskajā darbā Jelgavā no 1952. gada maija līdz 1953. gada februārim. LPSR Iem apsardzes vada 5. nodaļas komandieris Rīgā no 1953. gada februāra līdz aprīlim, 7. daļas 2. nodaļas vecākais izlūks no 1953. aprīļa līdz 1954. gada aprīlim. 1955. gadā iestājies PSKP. Latvijas PSR VDK operatīvo pilnvarota aparāta Madonas rajona operatīvais pilnvarotais no 1954. gada līdz 1955. gadam, turpat vecākais operatīvais pilnvarotais no 1955. gada līdz 1958. gadam, pilnvarotais Tukuma rajonā no 1958. gada aprīļa līdz decembrim, vecākais operatīvais pilnvarotais Tukuma rajonā no 1958. gada decembra līdz 1959. gada oktobrim, operatīvais pilnvarotais Smiltenes rajonā no 1959. gada oktobra līdz novembrim, operatīvais pilnvarotais Valmieras rajonā no 1959. gada novembra līdz 1966. gada jūnijam.[5] Viņa vadītāji bija Alfons Noviks, Jānis Vēvers, Longins Avdjukēvičs un Boriss Pugo.[6]

No 1966. gada jūnija līdz 1970. gada septembrim VDK izlūks ārpus PSRS, tajā skaitā Vācijā. Sadarbojies ar Latvijas komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, LPSR VDK laikrakstu «Dzimtenes Balss»,[7] bijis tur VDK virsnieku Gunāra Lapiņa un Andra Trautmaņa priekštecis.[8] Šajā amatā kā kultūras sakarnieks mēģināja organizēt sadarbību ar Minsteres latviešu ģimnāziju, rosinot studēt Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātē latviešu valodu, vēsturi gan šīs skolas skolēniem, gan skolotājiem — «pastāv praktiskas iespējas uzņemt svešatnes latviešu jauniešus Latvijas augstskolās, pie kam — uz pilnīga valsts rēķina», par ko trimdas sabiedrība retoriski vaicāja, vai tad neviens LPSR jaunietis nevarētu atbraukt mācīties Latvijas Ministeres latviešu ģimnāzijā.[9] Trimdas periodikā atzīts, ka Straubem-Strausam visvairāk no visiem komitejas virsniekiem Vācijā izdevās radīt trimdas sabiedrības savstarpējo neuzticēšanos.[10] Pirms 1968. gada Vispasaules latviešu jaunatnes kongresa aizliegšanas ar Rietumu sabiedroto varas pavēli Rietumberlīnē, ko panāca Maskavas sūtnis Abrasīmovs, Straube-Strauss, kurš īpaši rūpējās, lai viņu trimdas jaunatnē nedēvētu par čekistu, un LPSR VDK virsnieks, bijušais apmaiņas students Bonnā, Rietumvācijā Tālivaldis Putriņš centās kopš 1967. gada 12. aprīļa[11] ar Berlīnes Brīvās universitātes Studentu komitejas vācbaltiešu palīdzību kompromitēt Eiropas Latviešu Jaunatnes apvienību, epistulāri nodibinot oficiālus sakarus.[12]

No 1970. gada septembra līdz 1972. gada septembrim Straube-Strauss bija LPSR VDK Ventspils pilsētas un ostas daļas priekšnieka vietnieks, no 1972. gada septembra līdz 1985. gadam LPSR VDK 5. daļas (cīņa ar ideoloģisko diversiju) priekšnieks. Daļas priekšnieka amatā veica daudzu okupētās Latvijas Republikas pilsoņu vajāšanas, piemēram, veidojis Jurģa Skulmes politisko krimināllietu, brāļu Olafa un Pāvila Brūveru politisko krimināllietu, kuras beidzās ar reāliem cietumsodiem,[13] piedalījies arī lietā, kur tika notiesāts Gunārs Astra.[14] Apakšpulkvedis[15]

1970. gadā LKP Ventspils rajona komitejā Straubes-Strausa biedri bija Alfrēds Čepānis, L. Ernstsone, E. Haberkorns, B. Indriksone, E. Jāne, H. Knēts, E. Rode, A. Štefenbergs,[16] pirms tam 1963. gadā LKP Valmieras rajona komitejā viņa kolēģi bija P. Lūcis, P. Jērāns, L. Misāns.[17] Kā lektors ideoloģiski audzinājis LKP Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona komitejas ideoloģisko aktīvu, piemēram, ar savu pētījumu «Imperiālisma ideoloģiskās diversijas un politiskās modrības ieaudzināšana».[18]

1985. gadā pensionēts no valsts drošības dienesta. Mūža nogali pavadīja Nīcgales ielā Purvciemā, rakstot atmiņas. Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta direktors Indulis Ronis dēvēja Straubi-Strausu par «vienu no melnākajiem sarkano teroristu pulkvežiem» pēc tam, kad Straube-Strauss centies Roni pārliecināt, ka Gunārs Astra esot piekritis kļūt par čekas aģentu un it kā esot gatavojies grēku nožēlai LKP Centrālās komitejas laikrakstā «Cīņa».[14]

Miris 2005. gada 28. septembrī.

Ģimene

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīvesbiedre ir zobārstniecības māsa Gundega Straube-Strause.[1] Dēls ir īslaicīgi Latvijas Universitātes rektora pienākumus pildījušais vēsturnieks Gvido Straube.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 2. septembrī. Skatīts: 2019. gada 2. septembrī.
  2. ↑ ««Mantojumu ziņas», [[Latvijas Vēstnesis]], [[2005]], [[1. novemebris]], 35. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2019. gada 2. septembrī.
  3. ↑ «Grūtups, Andris. Observators. Par mākslinieka Jurģa Skulmes tiesāšanu. Atēna, 2019. 47. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 2. septembrī. Skatīts: 2019. gada 2. septembrī.
  4. ↑ ««Bargi sodi dauzoņām», [[Zemgales Balss]], [[1939]], [[11. novemebris]], 4. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2019. gada 2. septembrī.
  5. ↑ «[[LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija]]. LPSR «IETK–VDTK–VDM–IEM–VDK darbinieku LKP CK nomenklatūras lietu rādītājs», 2016». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 7. maijā. Skatīts: 2019. gada 2. septembrī.
  6. ↑ «Īpaši bīstami okupanti un kolaboranti (VDK veterāni)», Pavalstnieks, 1994. gada 26. jūlijs.
  7. ↑ ««Uzmanību — rīkojas Straube: vai Mirdza Bendrupe čekas kalpībā?», Laiks, [[1968]], [[14. februāris]].». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2019. gada 2. septembrī.
  8. ↑ [1]Arhivēts 2019. gada 15. maijā, Wayback Machine vietnē. «Jauns latviešu uzraugs Austrumberlīnē», Londonas Avīze, 1975, 24. janvāris
  9. ↑ «Ministrē Rietuvācijā (Si-Do), «Vecs triks — latviešu jaunatni vilina studēt padomju augstskolās.», [[Laiks]], [1967], [[11. marts]], 5. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2019. gada 2. septembrī.
  10. ↑ «Eglītis, Alberts. «Mūsu tautas drūmais laiks: Gorkija ielas 11a Rīgā komitejas uzdevumi», [[1972]], [[26. februāris]], 5. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2019. gada 2. septembrī.
  11. ↑ ««Sarakste bez atbildēm — Maskavas cīņa pret trimdiniekiem», [[Laiks]], [[1968]], [[2. novembris]], 6. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2019. gada 2. septembrī.
  12. ↑ ««Sarakste bez atbildēm — Maskavas cīņa pret trimdiniekiem», [[Laiks]], [[1968]], [[9. novembris]], 6. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2019. gada 2. septembrī.
  13. ↑ Spliners, I. «Mēs uzvarējām!», Rīga, 1998, 135. lpp.
  14. ↑ 14,0 14,1 «Ronis, I., Dr. hab. hist., «Vai sarkanie teroristi turpinās darīt ļaunu?», [[Laiks]], [[1996]], [[20. aprīlis]], 8. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2019. gada 2. septembrī.
  15. ↑ Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs, 15500. fonds, 2. apraksts, 8375. lieta, 2.-14. lpp.
  16. ↑ [2]Arhivēts 2019. gada 15. maijā, Wayback Machine vietnē. «LKP Ventspils rajona komitejas locekļu sastāvs», Padomju Venta, 1971, 19. janvāris
  17. ↑ Liesma (Valmiera), 1963, 6. jūnijs.
  18. ↑ ««Partijas dzīves hronika (Proletāriešu rajons)», [[Rīgas Balss]], [[1983]], [[13. decembris]], 3. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2019. gada 2. septembrī.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Frīdrihs_Straube-Strauss&oldid=4127596"