Alfons Noviks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Alfons Noviks
Noviks Alfons.jpg
Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas priekšnieks

Dzimšanas dati 1908. gada 13. februārī
Silagaiļu sādža Valsts karogs: Krievijas Impērija Mērdzenes pagasts, Ludzas apriņķis, Vitebskas guberņa, Krievijas impērija
Miršanas dati 1996. gada 12. martā (88 gadu vecumā)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Politiskā partija Latvijas Komunistiskā partija

Alfons Noviks (1908. gada 13. februāris — 1996. gada 12. marts) bija padomju politiskais darbinieks un čekists, Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas vadītājs no 1940. līdz 1953. gadam. 1995. gadā notiesāts par genocīdu un noziegumiem pret cilvēci.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Mihalovas pagasta Silagaiļu sādžā mazzemnieka ģimenē[1]. Jau 1920. gados savervēts padomju izlūkdienestu darbā. Par komunistisku darbību 1926. gadā izslēgts no Aglonas ģimnāzijas.[2] Studējis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, nepabeidzot studijas. No 1928. gada strādājis muitā, vēlāk par kantoristu celtniecībā. 1930. gada decembrī uzņemts Latgales Progresistu partijā, savukārt 1932. gada jūlijā pievienojies tobrīd nelegālajai komunistiskajai partijai. No 1932. līdz 1933. gada dienēja Latvijas armijas obligātajā dienestā. No 1933. gada augusta kompartijas amatā Daugavpilī, novembrī arestēts un vēlāk notiesāts uz 8 gadiem katorgā. Amnestēts 1938. gada novembrī. No 1939. gada marta - noliktavas vadītājs.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā Noviks tika iecelts par Iekšlietu ministrijas Valsts drošības pārvaldes vadītāju. Bijis Tautas Saeimas (1940—1941) deputāts.[2] Pēc Latvijas inkorporācijas PSRS kļuvis par Latvijas Iekšlietu Tautas komisariāta vadītāju, no 1941. gada 26. februāra - Latvijas PSR Valsts drošības komisārs. No 1940. līdz 1954. gadam bijis PSRS Augstākās padomes deputāts. Pēc Trešā reiha uzbrukuma Padomju Savienībai strādājis centrālajā NKVD aparātā, vadīja padomju Latvijas nodaļu. Pēc Sarkanās armijas atkārtotās ienākšanas Latvijā Noviks atkal kļuva par Latvijas Iekšlietu Tautas komisariāta vadītāju. No 1945. gada 9. septembra ģenerālmajors. Pēc Staļina nāves 1953. gadā pārcelts uz LPSR rūpniecības ministriju par ministra vietnieku kadru jautājumos. 1954. gada janvārī LPSR Zemkopības ministra vietnieks. Kopš 1955. gada pensijā.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1994. gada 15. martā Noviks tika apcietināts. 1995. gada 13. decembrī notiesāts ar mūža ieslodzījumu par genocīdu un noziegumiem pret cilvēci — parakstījis pavēles par Latvijas iedzīvotāju deportācijām (1949—1953). 1996. gada 12. martā miris Rīgas centrālcietumā.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]