Gvido Straube

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Gvido Straube
Latvijas Universitātes rektora kabinetā (2019)
Latvijas Universitātes rektora kabinetā (2019)
Personīgā informācija
Dzimis 1959. gada 9. septembrī (60 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Tukums, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Pilsonība Karogs: Latvija Latvija
Tautība latvietis
Vecāki Fridrihs Straube-Strauss, Gundega Straube-Strause
Zinātniskā darbība
Zinātne Latvijas vēsture, Latvijas jaunāko laiku vēsture, īpaši 18. un 19. gadsimts
Darba vietas Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas vēstures institūts (1983-1990), Latvijas Universitāte (1990-)
Alma mater Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte
Pasniedzēji Vasīlijs Dorošenko, Vincents Karaļuns, Aleksandrs Drīzulis, Kārlis Počs, Alberts Varslavāns, Heinrichs Strods
Sasniegumi, atklājumi brāļu draudžu vēsture

Gvido Straube ir latviešu vēsturnieks, LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1959. gada 9. septembrī Tukumā mediķes Gundegas Straubes-Strauss un Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas virsnieka Fridriha Straubes-Strausa ģimenē. Ģimenē izkoptas vēstures grāmatu lasīšanas tradīcijas[1]. Sieva Ligita Straube, dēls - Tomass Straube.

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Absolvējis Rīgas 64. vidusskolu. Studējis Pētera Stučkas Latvijas valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē (1977—1982). 1983. gadā uzņemts Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas vēstures institūta aspirantūrā, no 1983. gada līdz 1988. gadam bijis šīs akadēmijas korespondētājlocekļa, Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka[2], habilitētā vēstures zinātņu doktora Vasīlija Dorošenko asistents, pats Straube atzīst, ka tie bijuši viņa «zelta gadi» un radis tur iekšējo gaisotni un ideālu vidi[3]. 1990. gadā aizstāvējis vēstures zinātņu kandidāta grādu - cand. hist[4].

Darbs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1990. gadā ievēlēts par LU Vēstures un filozofijas fakultātes docentu, 1999. gadā par asociēto profesoru, par profesoru 2003. gadā. Bijis arī Humbolta Universitātes un Berlīnes Brīvās universitātes viesdocents, strādājis Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā, darbojies kā žurnāla “Latvijas Arhīvi” redkolēģijas loceklis un Latvijas vēstures institūta pētnieks. Bijis fakultātes dekāns un Vēstures un arheoloģijas nodaļas vadītājs.[5] 2015. gadā nodarbināts valsts akciju sabiedrībā «Latvijas pasts». Galvenā Straubes zinātniskā interese saistās ar Latvijas 18. — 19. gs. kultūras vēsturi, īpaši pievērsies hernhūtiešu jeb brāļu draudžu kustības izpētei.

Rektora vietas izpildītājs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 2001. līdz 2016. gadam ar pārtraukiem ir bija Latvijas Universitātes Senāta loceklis, 2019. gadā kandidējis, bet nav saņēmis Latvijas Universitātes Satversmes sapulces vairākuma uzticību un nav ievēlēts šajā amatā[6]. 2019. gada 27. augustā, pēc Indriķa Muižnieka neapstiprināšanas Ministru kabinetā, iecelts par Latvijas Universitātes rektora vietas izpildītāju.[7] Amatā stājās 2. septembrī.[8]. Lai saglabātu kontroli augstskolā, Straube 2019. gada septembrī likvidējis augstskolas Stratēģijas padomi[9]. Par savu svarīgāko uzdevumu izvirzījis LU «dežūrmenedžēšanu» līdz jauna rektora ievēlēšanai, kas, viņaprāt, ir «virsuzdevums»; «Vēlos veiksmīgi sakārtot rektora vēlēšanu procesu», uzsvēris Straube[10]. Latvijas Universitātes simtgades svētku dienā, 2019. gada 30. septembrī pēc svinīgās Senata sēdes ar tiesas lēmumu atcelts no rektora vietas izpildītāja amata[11], darbojies šajā ampluā tikai nepilnu mēnesi; tiesa, atjaunojot amatā Indriķi Muižnieku, noteica, ka jaunas rektora vēlēšanas pagaidām nav jārīko.

Sabiedriskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Darbojies laikrakstā «Dzimtenes Balss»[12], žurnālā «Karogs»[13]. Bijis Latvijas Valsts heraldikas komisijas loceklis,[14] un Nacionālās vēstures komitejas loceklis. Darbojies Latvijas arhīvistu biedrībā, kā arī darbojies Hernhūtiešu fonda valdē, strādājis Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrībai.

Saimnieciskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Straube ir ilggadējs privātās akciju sabiedrības «Rīgas kinostudija» padomes loceklis un padomes priekšsēdētāja vietnieks. 2017. gadā valsts uzvarēja ilgstošā tiesvedībā pret šo komercsabiedrību, jo Kultūras ministrijas personā bija vērsusies par autortiesību atzīšanu, darbu izmantošanas aizliegšanu un zaudējumu atlīdzības piedziņu tiesā pret privāto akciju sabiedrību «Rīgas kinostudija» par 973 padomju okupācijas periodā uzņemto kinofilmu pārdošanu vai iznomāšanu[15]. Maksātnespējas datu bāze norāda, ka vairākkārt pieprasīta komercsabiedrības maksātnespēja un Straubes vadības laikā komercsabiedrība bijusi spiesta ierosināt tiesiskās aizsardzības procesu[16] no 2016. gada līdz 2017. gadam virknes saistību atlikšanai, tajā skaitā nodokļu prasījumu pamatparāda samaksas atlikšanai, nokavējuma procentu un līgumsodu dzēšanai[17].

Pētījumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Garlība Merķeļa priekšgaitnieki, «Karogs», 1987; 10: 149–153;
  • Vidzemes brāļu draudzes kā pirmā sabiedriskā zemnieku kustība Latvijā. Rīga, 1989, 177 lappuses;
  • Latvijas brāl̦u draudzes diārijs: jaunakais noraksts, jeb Hernūtiešu brāl̦u draudzes vēsture Latvijā. «N.I.M.S.», 2000, 317 lappuses
  • Historiogrāfisks ievads. In: Blaufūss, F.B. Vidzemes Stāsti: stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu, uzrakstīti 1753. Rīga: Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība, 2015, 253 lpp.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Čerpinska, Anita. «Vēstures profesoram Gvido Straubem - 50», Latvijas vēstures institūta žurnāls, 2009, Nr. 3, 203. lpp.
  2. PAR LATVIJAS PSR NOPELNIEM BAGĀTĀ ZINĀTNES DARBINIEKA GODA NOSAUKUMA PIEŠĶIRŠANU BIEDRAM V. DOROŠENKO, Rīgas Balss, 1981. gada 22. janvārī.
  3. Čerpinska, Anita. «Vēstures profesoram Gvido Straubem - 50», Latvijas vēstures institūta žurnāls, 2009, Nr. 3, 204. lpp.
  4. Straube, Gvido, cand. hist. Latvijas ZA Vēstures institūta zinātniskais līdzstrādnieks, «Ļaunums, ar kuru izvairās no lielāka ļaunuma», Rīgas Balss, 1990. gada 7. decembris, 6. lpp.
  5. «lu.lv kontaktinformacija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 18. janvārī. Skatīts: 2017. gada 23. oktobrī.
  6. https://www.lu.lv/par-mums/lu-senats/
  7. «Valdība neapstiprina Muižnieku Latvijas Universitātes rektora amatā». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2019-08-28.
  8. «Par LU rektora amata pienākumu izpildītāju kļūst Straube». TVNET (latviešu). 2019-08-30. Skatīts: 2019-08-30.
  9. LETA, Lai saglabātu kontroli, Straube likvidējis LU Stratēģijas padomi, Apollo, 2019. gada 6. septembris
  10. LETA, «Straube: Šobrīd neredzu sevi ilgstošā darbā LU rektora amatā», TVNET, 2019. gada 11. septembris.
  11. LETA, «Pēc Muižniekam labvēlīgā tiesas lēmuma ZZS prasa Šuplinskas demisiju», TVNET, 2019. gada 30. septembris.
  12. Gvido Straube, LVU Vēstures un filozofijas fakultātes vēstures specialitātes students, «Lielā reformatora atcerei», Dzimtenes Balss, 1983. gada 22. septembris.
  13. Straube, Gvido, «Merķeļa cīņu biedru atceroties», Karogs, 1984. gada 1. septembris.
  14. Anita Čerpinska. VĒSTURES PROFESORAM GVIDO STRAUBEM - 50
  15. KM: «Rīgas kinostudija» vairs nevarēs izmantot filmas bez autoru piekrišanas, TVNET, 2017. gada 31. janvāris
  16. DELFI: Pieprasa 'Rīgas kinostudijas' maksātnespēju
  17. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2016. gada 20. septembra lēmums Nr. C30747816
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Indriķis Muižnieks
Latvijas Universitātes rektora pienākumu izpildītājs
2019. gada 2. septembris — 2019. gada 30. septembris
Pēctecis:
Indriķis Muižnieks