Francijas intervence Meksikā

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pretējo pušu kontrolētās teritorijas un uzbrukumu virzieni
Franču kontrolētie reģioni impērijas izveidošanas laikā

Francijas intervence Meksikā (franču: Expédition du Mexique, spāņu: Segunda Intervención Francesa en México) sākās 1861. gada decembrī un beidzās 1867. gada martā. Intervencei iemeslu deva pilsoņu karu novājinātās Meksikas atteikšanās atmaksāt parādus ārvalstu aizdevējiem. Francijas Otrās impērijas imperators Napoleons III izmantoja iespēju, lai sadarbībā ar Meksikas konservatīvajiem spēkiem un katoļu baznīcu izveidotu Meksikas Otro impēriju, kuras troni 1864. gadā ieņēma Austrijas impērijas erchercogs Maksimiliāns I. Meksikas republikāņu bruņotā pretestība, intervences nepopularitāte Francijā un pieaugošais ASV diplomātiskais spiediens noveda pie franču karaspēka izvešanas sākšanas 1866. gada beigās, kam sekoja vājās impērijas sabrukums un Maksimiliāna I nāvessods 1867. gada 19. jūnijā.

Patiesie Napoleona III plāni Meksikā nav zināmi. Iespējams, viņš vienkārši izmantoja situācijas dotās iespējas, kā citur Eiropā un pasaulē, kur Francija šajā laikā stiprināja savu prestižu un veidoja koloniālo impēriju. Panākumi Meksikā vairotu Francijas ietekmi Latīņamerikā un nodrošinātu jaunus tirgus franču produktiem. Intervences sākumā Francijas interesēs bija nostiprināt aliansi ar savu Krimas kara sabiedroto Lielbritāniju un dienvidu kaimiņieni Spāniju. Meksikas kroņa piedāvājums tieši Austrijas pārstāvim bija iecerēts abu valstu slikto attiecību uzlabošanai laikā, kad Eiropas centrā strauji pieauga Prūsijas Karalistes vara.

Situācija Meksikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Benito Huaress

1821. gadā Meksika ieguva neatkarību no Spānijas karalistes un sākotnēji saglabāja monarhiju. Radās Meksikas Pirmā impērija, kas sabruka 1823. gada martā. Izveidojās republika, kurā konservatīvie, kas aizstāvēja spēcīgu centrālo varu un katoļu baznīcas privilēģijas, nepārtraukti konfliktēja ar liberāļiem, kas aizstāvēja federācijas modeli un sekularizāciju. Politisko situāciju raksturoja nepārtraukti valsts apvērsumi un pilsoņu kari starp šīm divām frakcijām. 1835. gadā konservatīvie ieguva varu un veica izmaiņas konstitūcijā, izveidojot centralizētu republiku, kas pastāvēja līdz 1846. gadam, kad atkal atjaunoja federālo modeli. 1846.-1848. ASV - Meksikas kara laikā valsts zaudēja pusi teritorijas, un pastiprinājās bažas, ka politiskā nestabilitāte var novest pie vēl lielākiem teritoriju zaudējumiem.

Meksikāņu emigranti aktīvi darbojās Eiropas galmos, pārstāvot monarhijas ieviešanas ideju. Viena no viņu atbalstītājām bija Spānijā dzimusī Napoleona III sieva Eižēnija. Meksiku uzskatīja par potenciāli bagātu valsti, kuras attīstībai vienīgais traucēklis ir tās politiskā nestabilitāte, kuru atrisināt varētu monarhijas ieviešana.[1]

1855. gadā liberāļu kontrolētais Meksikas kongress pēdējo reizi no amata atcēla prezidentu un diktatoru Antonio Lopesu de Santa Annu. Liberāļu valdība izstrādāja 1857. gada 16. septembra konstitūciju, kurai pretojās konservatīvie politiķi un katoļu baznīca. Sākās asiņains pilsoņu karš, kas zināms kā Reformas karš (1857-1861). Liberāļus, kas atbalstīja brīvo tirdzniecību, politiski atbalstīja ASV, kura pati bija pilsoņu kara priekšvakarā.

Pēc liberāļu uzvaras 1861. gada 1. janvārī, pie varas nostiprinājās 1858. gadā ievēlētais liberāļu prezidents Benito Huaress, kuru 1861. pārvēlēja amatā. Papildus politiski sašķeltās valsts atjaunošanai viņam bija jārisina problēmas ar finansiāli bankrotējušās valsts parādiem ārvalstu aizdevējiem no Lielbritānijas, Francijas, Prūsijas, Spānijas un Šveices. Daudzi no parādiem bija aizdoti uz milzīgiem procentiem jau sen gāztiem diktatoriem. Tipiski 19. gadsimtam, lielvalstis draudēja uz valsti nosūtīt armiju, lai panāktu parādu atmaksu.

Trīs lielvaru desants[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reaģējot uz Meksikas kongresa un Huaresa 1861. gada 17. jūlija lēmumu, ka bankrotējusī Meksika uz diviem gadiem pārtrauc visu parādu atmaksu, Lielbritānija, Spānija un Francija 31. oktobrī Londonā parakstīja vienošanos, ka uz Meksikas galvenajām ostām nosūtīs kara floti, kas pārņems tirdzniecības kontroli un tādējādi atgūs savus līdzekļus. Līgums arī skaidri norādīja, ka ārvalstu iebrukuma mērķis nav Meksikas teritorijas okupācija vai politiskās iekārtas maiņa. ASV, kas kopš Monro doktrīnas pasludināšanas, pretojās Eiropas lielvaru iebrukumiem Latīņamerikā, paziņoja par savu neieinteresētību šajā jautājumā.[2]

1861. gada decembrī un 1862. gada janvārī Verakrusā izsēdās Eiropas lielvalstu 9000 kareivji, no kuriem 6000 bija spāņi un 2500 franči. 1862. gada 25. janvārī Huaress pasludināja visu pieaugušo vīriešu mobilizāciju, lai pretotos ārvalstu iebrukumam. Huaresa interesēs bija bloķēt ārzemniekus Verakrusā, kur tie sāka slimot ar dzelteno drudzi, kas eiropiešiem bija nāvējošs. Dzeltenā drudža izraisīto problēmu dēļ, Napoleons III lūdza palīdzību no Eģiptes hedīva, kurš frančiem piešķīra 500 sudāniešu kareivjus, kas bija imūni pret slimību.

Franču intervences sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1862. gada februārī interventi uzsāka sarunas ar Huaresa valdību. Martā franču kontingentu papildināja vēl 4500 kareivji. Nevēloties iesaistīties Meksikas iekarošanā, jau 1862. gada aprīlī Lielbritānijas un Spānijas kareivji atstāja Meksiku. 19. aprīlī sākās sadursmes starp meksikāņu un franču armijām. Ap 6500 kareivju liela franču armija sāka iebrukumu valsts vidienē, ar mērķi ātri ieņemt Mehiko. Viņiem pretojās 26 000 cilvēku liela meksikāņu armija, kurā reāli kaujasspējīgi bija ap 12 000. Franču spēkiem pievienojās konservatīvais ģenerālis Markess ar 2500 kareivjiem. Franči bija pārliecināti par sava karaspēka spējām, un kontingenta komandieris ziņoja Napoleonam III, ka plāno ieņemt Mehiko 25. maijā.

Pirmais uzbrukuma mērķis bija Pueblas pilsēta, kurā dominēja konservatīvo piekritēji. Meksikāņi apgalvoja, ka pilsēta pati padosies frančiem, taču tajā bija koncentrēta republikāņu armijas lielākā daļa, un 5. maijā franči negaidīt cieta smagu sakāvi. Uzbrucējiem traucēja lietus un artilērijas lādiņu trūkums. Kaujā franči zaudēja 462 kritušos un 8 gūstekņus. Meksikāņi neveica pretuzbrukumu un franči netraucēti atkāpās uz piekrasti.

Napoleonam III bija izvēle atzīt sakāvi un aiziet, vai palielināt intervences spēkus. Napoleons apņemās atjaunot Francijas godu un atmaksāt meksikāņiem par sakāvi. Starp septembri un novembri Verakrusā ieradās 28 000 karavīru.[3] Franču uzbrukums apstājās gandrīz uz gadu, kura laikā tie veica operācijas sava placdarma nostiprināšanai. Šajā laikā atjaunojās pilsoņu karā zaudējušo konservatīvo spēku un īpaši katoļu baznīcas aģitācija pret Huaresa valdību. Šie spēki atbalstīja ideju par eiropiešu monarhu, kas atjaunotu baznīcai atņemtos zemes īpašumus un politisko ietekmi.[4]

1863. gada sākumā franči atsāka uzbrukumu Pueblai. Pilsētu aizstāvēja 28 000 meksikāņu armija, kurai uzbruka 26 000 franču. 29. martā viņi iebruka pilsētā, bet tā bija sagatavota ielu cīņām, kas turpinājās līdz 17. maijam, kad meksikāņi uzspridzināja savu arsenālu un padevās, franču gūstā nonāca 12 000 kareivju. Daļu iekļāva konservatīvo spēku armijā, daļu nosūtīja būvēt dzelzceļus. Lielāko daļu virsnieku nosūtīja gūstā uz Franciju.[5] Huaresam bija skaidrs, ka Pueblā sakautās armijas vietā jaunu tik ātri neizdosies izveidot un Mehiko aizstāvēt neizdosies. 31. maijā viņš uzrunāja kongresu, kurā apsolīja turpināt cīņu un vakarā pameta Mehiko, dodoties uz San Luī Potosi pilsētu. 10. jūnijā franči sasniedza Mehiko un izveidoja militāro pārvaldi. 22. jūnijā franči izveidoja trīs vīru reģentūru, kurai jāveido jaunā valsts sistēma.

Franču armija ar konservatīvo meksikāņu armijas atbalstu turpmākajos mēnešos pakļāva valsts centrālos rajonus. Ziemeļos meksikāņu spēkus kontrolēja prezidents Huaress, bet dienvidos par virspavēlnieku ieceļ Porfirio Diasu. Republikāņu armijas lielākā daļa līdz 1864. gada pavasarim ir dezertējusi vai pārgājusi impērijas pusē. 1864. gada oktobrī Huaress spiests pārcelties uz Čivavas štatu valsts ziemeļos.

Pretējo pušu armijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Meksikāņu karavīri
Beļģu brīvprātīgie

No sākotnējā kontingenta, franču spēki pieauga līdz gandrīz 38 500 kareivju. Maksimiliānu atbalstīja arī 6800 brīvprātīgie algotņi no Austrijas un 1000 ungāri. No viņa sievas dzimtenes, Beļģijas nāca 1465 brīvprātīgie. Papildus nāca vēl vairāki simti poļu un ēģiptiešu algotņu, kā arī Franču Ārzemnieku leģiona karavīri. Vēlāk armiju papildināja 2000 algotņi no sakautās Konfederācijas. Impērija arī izveidoja 27 000 lielu meksikāņu armiju. Kara gaitā krita un no slimībām mira 11 600 franči, 20 000 meksikāņu un daži tūkstoši citu tautību pārstāvji.

Huaresa republikāņu spēki bija sadalīti vairākās daļās, un to kopskaits sasniedza ap 80 000. Vēlāk tiem pievienojās 3000 ASV pilsoņu kara veterāni no ziemeļu štatiem. No 1863. līdz 1866. gadam meksikāņi izvairījās no lielām kaujām, piekopjot partizānu kara taktiku, neļaujot impērijas spēkiem nostiprināties lauku apgabalos un pilsētiņās.

Impērijas izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maksimiliāns

Uzreiz pēc lēmuma par intervenci Meksikā, 1861. gadā Napoleons III uzsāka sarunas ar Maksimiliānu par Meksikas impērijas projektu, kam piekrišanu deva imperators Francis Jozefs, kurš gan citādi projekta atbalstīšanā nekādi neiesaistījās. Napoleons piedāvā Meksikas kroni Austrijas erchercogam, kā politisku kompensāciju par 1859. gada karā zaudētajām teritorijām Itālijā.

Pēc Huaresa valdības bēgšanas no galvaspilsētas, 1863. gada 10. jūlijā konservatīvie spēki sasauc provinču pārstāvju sapulci, kas pasludina monarhijas izveidošanu un piedāvā kroni Maksimiliānam. 1863. gada 2. oktobrī meksikāņu pārstāvju delegācija ierodas Eiropā un oficiāli piedāvā Maksimiliānam Meksikas troni. Viņš pārsteidz meksikāņus, pieprasot sarīkot referendumu, kas franču okupētajos rajonos ātri tiek sarīkots un it kā apstiprina monarhijas izveidošanu. Maksimiliāns uzskatīja, ka referendums legalizēs monarhijas izveidošanu un ļaus iegūt diplomātisku atzīšanu no Lielbritānijas un ASV. 1864. gada 10. aprīlī viņš formāli pieņem kroni un zvēr aizstāvēt Meksikas labklājību un neatkarību. Napoleons III apsola jauno valdnieku atbalstīt ar kareivjiem tik ilgi, kamēr tas nosegs 38 000 kareivju lielās armijas izmaksas un izveidos pats savu Meksikas armiju, taču garantē, ka vismaz 8000 franču kareivji paliks Meksikā sešus gadus.[6]

31 gadu vecais Maksimiliāns ar savu 23 gadus veco sievu Meksikā ieradās 1864. gada 28. maijā, izkāpjot Verakrusas ostā. 7. jūnijā kauju izpostītajā Pueblā viņš atzīmē sievas 24 dzimšanas dienu un ziedo naudu vietējai slimnīcai. 12. jūnijā valdnieku pāris ar pavadoņiem ierodas Mehiko. Lai arī konservatīvais spārns priecājās par monarhijas izveidošanu, sabiedrības lielākā daļa pret jauno imperatoru izturējās neitrāli. Maksimiliāns neattaisnoja konservatīvo un baznīcas pārstāvju cerības, jo ir vājas dabas, samērā liberāls un aizstāv liberāļu valdības iepriekš pieņemtos reformu likumus attiecībā uz bijušajiem katoļu baznīcas īpašumiem. Maksimiliāns pasludina katolicismu par valsts reliģiju, taču nodrošina arī pārējo ticību brīvību. 1865. gadā Maksimiliāns no Francijas aizņemas 534 miljonus franku, lielu daļu no šiem līdzekļiem tērējot jau iepriekšējo parādu atmaksai un franču armijas uzturēšanas izmaksām, kā arī imperatora galma uzturēšanai, kas izraisīja vēl lielāku neapmierinātību trūcīgajā Meksikā.

Franču armija spēj nodrošināt impērijas kontroli tikai Meksikas centrālajos rajonos. Lai arī tā ar nelielu pretestību ir spējīga ieņemt daudzas provinces un 1865. gadā ieņem Oahakas cietoksni, franči nespēj vienlaikus okupēt visu valsts teritoriju un izbeigt republikāņu pretošanos. Cīņai ar republikāņu partizāniem franči izveido īpašu vienību, kas nav regulārās armijas daļa un izceļas ar savu nežēlību un aizdomās turēto slepkavībām. 1865. gada 3. oktobrī imperators izdod pavēli, ka vairāki tūkstoši sagūstīto republikāņu kareivji jānošauj 24 stundu laikā. Pavēle attiecas arī uz virkni sagūstīto republikāņu virsnieku, kas tiek nošauti par spīti protestiem pat no impērijas lojālistiem.

ASV pozīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

ASV valdīja satraukums, ka Meksikas impērija varētu diplomātiski atzīt dienvidnieku Konfederāciju. ASV diplomātiski neatzina Meksikas impēriju un aizliedza ieroču eksportu uz valsti, kas gan vairāk traucēja republikāņiem. Kara gaitā Huaress no ASV centrālās valdības nesaņēma militāru palīdzību.

Līdz ar pilsoņu kara beigām ASV aktīvi sāk uzstāt, ka frančiem jāpamet Meksika. 1865. gada beigās uz Meksikas pierobežu situācijas novērošanai amerikāņi nosūta 50 000 kareivju lielu armiju, bet Huaresa valdība savai armijai piesaistīja ap 3000 ziemeļnieku armijas veterānu un iegādājās jaunus ieročus, kamēr ar 2000 Konfederācijas veterānu pievienojās impērijas armijai.

Intervences beigas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maksimiliāna eksekūcija

Intervence nav populāra Francijā, to kritizē aizvien spēcīgākā liberāļu opozīcija. Intervences dēļ pasliktinās attiecības ar ASV, bet franču armijai pēc tam, kad 1866. gadā Prūsija sakauj Austrijas impēriju, svarīgāk kļūst gatavošanās Eiropas karam.

1866. gada pavasarī republikāņu spēki sāk gūt panākumus, ieņemot vairākas provinču galvaspilsētas. Impērijas spēkos pieaug dezertēšanas apjoms, dezertē arī franču kareivji. Franču armija sāk stratēģisku atkāpšanos un piedāvā Maksimiliānam pamest valsti. Viņš apsver iespēju atteikties no troņa, taču 1867. gada janvārī pieņem lēmumu palikt Meksikā. 5. februārī franči atstāj Mehiko un martā pilnībā pamet valsti.

1867. gada pavasarī viņš dodas aizstāvēt Keretaro pilsētu, un padodas pēc vairāk nekā divus mēnešus ilga aplenkuma. Huaress neuzklausa Eiropas valdnieku lūgumus saudzēt Maksimiliāna dzīvību. Kara laikā abās pusēs ir krituši desmitiem tūkstoši meksikāņu, un Maksimiliānam par to ir jāsamaksā ar savu dzīvību. Kopā ar konservatīvo spēku ģenerāļiem Migelu Miramonu un Tomasu Mehiju viņu nošauj 1867. gada 19. jūnijā.[7] 21. jūnijā republikāņi ieņem Mehiko un 29. jūnijā Verakrusas ostu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]