Franko diktatūra Spānijā

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Franko, 1960
Diktatūras laika Spānijas ģerbonis

Franko diktatūra Spānijā izveidojās Spānijas pilsoņu kara laikā un beidzās drīz pēc Francisko Franko nāves 1975. gadā, kad 1978. gadā Spānijā pieņēma demokrātisku konstitūciju. Franko diktatūra, sava ilglaicīguma dēļ kategorizēta kā fašistiska savā sākumposmā, līdz autoritārai savas pastāvēšanas beigās. Franko nebija dogmatisks ideologs, bet konservatīvs pragmatiķis, kas piemērojās situācijai Spānijā un pasaulē, un izmantoja to, lai saglabātu savu režīmu. Franko vara balstījās uz pilsoņu kara laikā radušos dažādu labējo un konservatīvo spēku koalīciju – falangistiem, monarhistiem, katoļiem. Režīma pirmo dekāžu ideoloģiskais fašisms un korporatīvās valsts kapitālisms deva vietu katoliskam antikomunismam un liberālam kapitālismam. Diktatūras desmitgadēs Spānija no nabadzīgas lauksaimniecības zemes kļuva par salīdzinoši attīstītu valsti, kas pēc Franko nāves mierīgi izveidoja konstitucionālas monarhijas sistēmu un iestājās Eiropas Kopienā.

Izveidošanās, 1936-1939[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Franko atbalstītāji, 1937

Franko ceļš uz varu sākās 1936. gada 18. jūlijā, kad Spānijas armija, konservatīvie un nacionālistiskie elementi sāka militāru sacelšanos pret kreisi centrisko Spānijas Otrās republikas valdību. Sacelšanās izvērsās ilgstošā pilsoņu karā starp nacionālistiem un republikāņiem. 1936. gada 1. oktobrī Franko oficiāli kļūst par sacelšanās militāro virspavēlnieku un valsts vadītāju nacionālistu kontrolētajās teritorijās. 1937. gada 19. aprīlī, pēc iekšējas cīņas fašistisko falangistu vidū, Franko apvieno vairākas labējās partijas, un Falangas partija turpmāk kļūst par vienīgo partiju nacionālistu Spānijā. Taču tā nav vienīgā konservatīvo spēku pārstāve. Falangisti ir izteikti anti-monarhistiska, kamēr liela daļa no Franko atbalstītājiem ir tradicionālie labējie monarhisti. Pēc Madrides krišanas 1939. gada 28. martā, Franko 1. aprīlī pasludina savu uzvaru pilsoņu karā. 19. maijā Madridē notiek Franko karaspēka uzvaras parāde.

Ass sabiedrotā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Himlera vizīte Spānijā, 1940

Sākoties Otrajam pasaules karam, 4. septembrī Spānija pasludina neitralitāti, taču līdz 1943. gada beigām aktīvi darbojas Ass valstu pusē. Pēc ātra Vācijas uzbrukuma sabrūkot Francijai, 1940. gada 12. jūnijā Spānija no neitrālas valsts kļūst par nekarojošu valsti (pēdējais solis pirms karojošas valsts). 14. jūnijā spāņu karaspēks ieņem franču Tanžeru. 1940. gada 23. oktobrī notiek Franko un Hitlera tikšanās, kuras laikā Franko izsaka gatavību iesaistīties karā, taču izvirza milzīgas prasības pēc materiālās un militārās palīdzības, kā arī prasības pēc franču kolonijām Ziemeļāfrikā. Hitleram sadarbība ar Višī Franciju ir svarīgāka par Spānijas prasībām, un konkrēta vienošanās netiek panākta.

1941. gada 28. jūnijā Spānija sāk brīvprātīgās Zilās divīzijas formēšana (falangisti nēsāja zilus kreklus) karam pret PSRS. 17. jūlijā 18 694 virsnieki un kareivji dodas uz mācībām Vācijā, un 4. oktobrī tie iesaistās pirmajās kaujās. Kopumā uz Austrumu fronti nosūta gandrīz 50 000 spāņu kareivjus. Nezināmu iemeslu dēļ PSRS nepiesaka karu Spānijai, kas vēlāk lielā mērā glābj režīmu. 1941. gadā Spānija vienojas ar Vāciju par 100 000 strādājošo nosūtīšanu uz Vāciju, taču tikai 15 000 reāli tur nonāk, kamēr 10 000 spāņu turpina strādāt britu Gibraltārā. Šajā laikā Franko cer uz drīzu Lielbritānijas sakāvi karā, kas ļautu viņam īstenot plānu par Portugāles okupāciju.[1]

1942. gada septembrī Franko no amata atbrīvo savu draugu Serrano Suņeru, kurš kopš 1937 gada bija viņa tuvākais politiskais līdzgaitnieks, ārlietu ministrs un aktīvs Ass atbalstītājs.

1942. gada novembrī Ziemeļāfrikā izceļas Rietumu sabiedroto desants, un rodas bažas, ka tas var ieņemt ne tikai Spāņu Maroku, bet izsēsties pašā Spānijā un likvidēt diktatūru. Franko ātri samazina atbalstu Ass valstīm. 1943. gada 1. oktobrī Spānija atkal pasludina neitralitāti karā un 12. novembrī Zilo divīziju atsauc no Austrumu frontes.

Kara gados angļi izvērš plašu armijas virsnieku kukuļošanas programmu, gan lai iegūtu informāciju par Franko plāniem, gan lai samazinātu Spānijas atbalstu Ass valstīm.

Diktatūra, 1939-1947[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar 1938. gada 30. janvāra likumu Franko sev piešķīra augstāko likumdošanas un izpildvaru. Valsts vadītāja un valdības vadītāja amati bija apvienoti Franko personā. 1938. gada vasarā viņš sevi paaugstina par ģenerāl-kapteini, rangu, ko tradicionāli piešķīra tikai Spānijas karaļiem. Franko oficiāli tiek saukts par "kaudiljo".

Papildus ap 100 000 republikāņiem, kas tika nogalināti jau pilsoņu kara soda akciju laikā, vēl 30-50 000 republikāņus nošāva pēc kara beigām. 1943. gadā cietumos ir ieslodzīti vismaz 90 000 politieslodzīto. Daudzus tūkstošus ieslodzīja koncentrācijas nometnēs un nosūtīja uz piespiedu darbiem.

Lai izbeigtu republikas laikā uzplaukušo reģionu autonomiju, Franko aizliedz katalāņu, galisiešu un basku valodu publisku lietošanu. Turpmāk tikai kastīliešu izruna tiek izmantota oficiālajās runās un rakstos, reģionālajiem dialektiem un valodām atstājot tiesības pastāvēt tikai mājas sarunās.

1943. gada 17. martā darbību sāk parlaments, kura deputātus ieceļ režīms. 1944. gada novembrī Franko paziņo, ka viņa režīms karā ir pilnīgi neitrāls un nav fašistisks, bet gan katolisks.

Beidzoties karam, 1945. gadā diktatūras pastāvēšana ir apdraudēta. Spānijā patvērumu rod virkne zemāka līmeņa nacistu, Eiropas valstu fašistu un Višī Francijas darboņu, taču redzamāko no tiem, Pjēru Lavalu, 1945. gada jūlijā Franko izdod Francijai. Spāņu karaspēks atstāj Tanžeru.

Lai uzlabotu savu tēlu pēckara situācijā, Franko samazina Falangas ietekmi valdībā, tā strauji zaudē partijas funkcijas, un kļūst par vienu no režīma administrācijas instrumentiem. Publiski to aizvien biežāk sauc par Nacionālo kustību vai Kustību. Falangistu vietā redzamākos amatus ieņem katoļu organizāciju pārstāvji un bruņoto spēku virsnieki. 1945. gada 11. septembrī, neskatoties uz ministru protestiem, Franko izbeidz fašistiskā salūta izmantošanu oficiālos pasākumos. Aizvien redzamāku vietu piešķir publiskiem katoļu rituāliem.

1945. gada 17. jūlijā pieņem Spāņu hartu, kas domāts kā valsts iedzīvotāju pamattiesību likums. Tas garantē dažas tiesības, taču tās tiek ierobežotas tiktāl, cik tās nedrīkst kritizēt un apdraudēt valstī esošo sistēmu. 18. jūlijā par ārlietu ministru ieceļ Alberto Martinu Artaho, kas ir katoļu organizācijas vadītājs un kam ir jāstiprina iespaids par katolisku diktatūru.

Bada gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsoņu karam sekojošo teroru, republikāņu kareivju un simpatizētāju arestus un nošaušanas papildināja bads, kas bija neveiksmīgas ekonomikas pārvaldes rezultāts. Laikā no 1939. līdz 1945. gadam badā mirst 200 000 spāņu.

Pēc politiķu un republikāņu tīrīšanām, armijas virsnieki ieņem lielu daļu valsts administrācijas amatu, kur uzplaukst korupcija. Par ietekmi ar armiju cīnās Falangas partijas aktīvisti. Abas šīs grupas vēlas radīt spēcīgu un militarizētu Spāniju.

Falangisti aizstāvēja korporatīvas valsts veidošanu ar valsts kontroli pār ekonomiku, lai novērstu “žīdmasonu” liberālā kapitālisma postu. 1939. gadā Spānijas ekonomika pāriet uz fašistiskās autarķijas principiem, kas turpinās līdz 1959. gadam. Liberālais kapitālisms tiek noraidīts, kā ebreju kontrolē esošs, valstī veido “nacionālo sindikālismu”. Valsts ieviesa kontrolētu industriju attīstību, regulēja ražošanas apjomus, noteica strādājošo algas un produktu cenas, kas viss noveda pie melnā tirgus uzplaukuma un ekonomikas stagnācijas. Rūpniecībā valdīja tehnoloģiskā atpalicība un zema produktivitāte.

Valsts sniedza finansiālu atbalstu uzņēmumiem, galvenokārt ogļu ieguvē un tērauda ražošanā, kā arī veicināja hidroelektrostaciju celtniecību. Tika celtas jaunas rūpnīcas, kurām nebija ekonomiska pamatojuma. Pilsoņu kara seku novēršanai, valsts atjaunošanai un attīstīšanai Spānijai trūka līdzekļu, un kredīti nebija pieejami. Līdzekļu trūkumu vairoja arī valdības politika, kas uzturēja ļoti zemus nodokļus. Tikai 1950. gadā Spānijas eksports sasniedza pirms 1936. gada sasniegtos.

Papildus ideoloģijai un pilsoņu kara radītājam postam, pēc Otrā pasaules kara beigām autarķiju daļēji neizbēgamu padarīja arī sliktās attiecības ar pārējo pasauli, īpaši Lielbritāniju un Franciju, kas tradicionāli bija Spānijas lielākās tirdzniecības partneres.

Iedzīvotāju bēgšana no pilsētām uz laukiem palielināja lauksaimniecībā strādājošo kopskaitu no 45,5% valsts iedzīvotāju 1930. gadā līdz 55,5% 1940. gadā. Tas tikai vēl vairāk samazināja peļņas iespējas jau tā nabadzīgajiem zemniekiem, kalpiem un sezonas strādniekiem, kas strādāja lielo zemes īpašnieku saimniecībās. Darba devēji izmantoja šo strādājošo pieplūdumu, lai noteiktu vēl zemākas algas, kas noveda pie trūkuma un bada.[2]

1947. gadā Astūrijā valsts pārtikas kartītes nodrošināja tikai 953 kalorijas dienā. Pirmajos gados pēc pasaules kara beigām gandrīz 200 000 spāņu emigrēja uz Latīņameriku, galvenokārt Venecuēlu.[3] Laikā no 1950. līdz 1975. gadam 6 miljoni spāņu, ap 20% no iedzīvotājiem, mainīja savu dzīvesvietu. Bēgšanai uz laukiem sekoja atgriešanās pilsētās, kā arī emigrācija, vismaz 2,3 miljoniem spāņu dodoties strādāt uz Rietumeiropu. Šī migrācija noveda pie tradicionāli nabadzīgo lauku pilsētiņu izmiršanas.

Režīms cenšas uzlabot iedzīvotāju stāvokli, 1956. gadā par 20% paceļot algas, taču nespējot nodrošināt pienācīgu preču daudzumu tirgū, tas tikai izraisa strauju inflācijas celšanos. Ekonomikas attīstību kavēja arī elektroenerģijas trūkums. Lai gan Franko propaganda ziņoja par aizvien jaunu dambju un elektrostaciju celšanu, 50. gadu sākumā elektrības trūkuma dēļ fabrikas bieži cieta dīkstāvi. Valdības ierēdņi ierosināja aizliegt kafijas automātus kafejnīcās, lai tie lieki netērētu elektrību.[2]

Reģentūra, 1947[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reaģējot uz ārvalstu diplomātisko spiedienu, 1947. gada sākumā Franko pieņem vairākus lēmumus, kas definē viņa diktatūru. Jaunais Mantošanas likums definēja Spāniju kā katolisku monarhiju, ar Franko kā mūža reģentu, valsts galvu un bruņoto spēku virspavēlnieku. Franko sev piešķīra brīvas tiesības izvēlēties nākamo karali. Izveido Reģentūras padome un Valsts padome, kurās darbojas parlamenta priekšsēdētājs, armijas pārstāvji, katoļu garīdzniecība un falangas pārstāvji. Pret šādu monarhijas modeli protestē Burbonu un Karlistu troņa pretendenti, kas tiek ignorēti. 1947. gada 6. jūlijā šo likumu paketi apstiprina referendumā, tādējādi Franko starptautiski var demonstrēt, ka viņa diktatūra ir leģitīma. Lai panāktu iedzīvotāju dalību referendumā, tiem ir jāuzrāda savas pārtikas kartītes, kuras vēlēšanu iecirknī apzīmogo.

Franko neveido spēcīgu varas partiju, ļaujot Falangai, vēlākajai Nacionālajai kustībai eksistēt kā novecojošu veterānu partijai. Arī nacionālais sindikālisms ir tikai sauklis, jo valsts kontrolēto arodbiedrību veidošana norit lēni un tām nav nekādas ietekmes. Režīma drošībai izdevīgāk ir neveicināt iedzīvotāju iesaisti jebkādās organizācijās, kas varētu izkļūt no kontroles, vai veidot alternatīvus ietekmes centrus.

1947. gada Mantošanas likums un falangistu atvirzīšana no vadošajiem amatiem domāta, lai pasaulei rādītu režīma mēreno dabu. Vienlaikus, sliktās attiecības ar ārvalstīm tikai pastiprina Franko nepieciešamību pēc valsts ekonomiskās autarķijas. Spānijai lielu palīdzību pirmajos pēckara gados sniedz Argentīnas diktators Huans Perons, kurš izsniedz ievērojamus finanšu kredītus un piegādā kviešus.

Attiecības ar Rietumiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Franko uzvalkā, 1949

PSRS īstenotā Austrumeiropas sagrābšana, pilsoņu karš Grieķijas Karalistē, komunistu izslēgšana no Francijas un Itālijas valdībām aizsāk Auksto karu, kurā Spānija kļūst svarīga kā Rietumu sabiedrotā. Franko sevi pozicionē kā Eiropas pirmo anti-komunistu. Lai arī Spānija nesaņem ielūgumu saņemt palīdzību Māršala plāna ietvaros un netiek uzaicināta NATO dibināšanā, situācija ātri mainās par labu diktatūras turpmākai pastāvēšanai.

1946. gada 1. martā Francija slēdza savu robežu ar Spāniju. 1946. gada 4. martā ASV, Lielbritānija un Francija pieņem rezolūciju, ka Spāniju nevar uzņemt ANO tik ilgi, kamēr turpinās Franko diktatūra. Taču neviena no lielvalstīm nav gatava sākt bruņotu uzbrukumu Spānijai, un pagrīdes pretestības kustības apbruņošana nozīmētu jaunu pilsoņu karu. 1946. gada 20. novembrī ASV vēstnieks pameta Spāniju un 12. decembrī ANO nobalsoja par Spānijas diplomātisko boikotu, valstīm atsaucot savus vēstniekus no Madrides. Rietumvalstis skaidri norāda, ka papildus diplomātiskajām sankcijām nesekos militāra rīcība.[3]

1947. gada 17. novembrī PSRS ierosinātā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcija par vēršanos pret Franko režīmu negūst rietumvalstu un Latīņamerikas atbalstu. 1948. gada 10. februārī Francija atver robežu. 1950. gada 4. novembrī ANO izbeidz Spānijas diplomātisko boikotu. Valstī pakāpeniski atgriežas lielvaru vēstnieki. 1951. gada 16. aprīlī ASV valdība apstiprina iepriekš noraidīto 62,5 miljonu USD aizdevumu Spānijai.

1953. gada 18. novembrī Spānija kļūst par UNESCO locekli, pirmo reizi iekļaujoties kādā no pēckara demokrātiskās pasaules organizācijām. 1953. gada 27. augustā noslēgts konkordāts ar Vatikānu.

1953. gada 26. septembrī Spānija un ASV noslēdz Madrides līgumu par ASV militāro bāzu izvietošanu valstī un 226 miljonu USD aizdevumu. Franko diktatūra turpmāk ir drošībā.

Atsākas sadarbība ar Eiropas valstīm. Spāniju uzaicina piedalīties 1951. gadā izveidotajā Eiropas Lauksaimniecības komūnā un 1955. gadā Spānija pievienojas OEEC.

1955. gada 14. decembrī Spāniju uzņem ANO. 1956. gada 7. aprīlī Spānija atzīst Spāņu Marokas neatkarību, taču saglabā kontroli pār vairākām piekrastes pilsētām. Franko sludināto tēzi par to, ka daudzpartiju demokrātija nav dzīvotspējīga, šķietami apliecina Francijas Ceturtās republikas sabrukums un Šarla de Golla prezidentālās republikas izveidošana.

Ideoloģijas beigas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1951. gada 12-13. martā Barselonā notiek ģenerālstreiks, kas sākas kā vietējo falangistu rīkota akcija pret sabiedriskā transporta biļešu cenu pieaugumu, taču izvēršas plašā iedzīvotāju protestā pret režīmu. 1952. gada 1. aprīlī beidzas Pilsoņu kara laikā ieviestā pārtikas kartīšu sistēma.

1952. gadā, redzot autarķijas izraisītās problēmas, režīms daļēji samazināja valsts kontroli pār ekonomiku, taču arī šāds ekonomikas modelis radīja problēmas. Neapmierināti ar situāciju valstī 1956. gada februārī Madrides universitātes studenti sarīko nemierus.

Falangas vadītājs Hosē Luiss Arese piedāvāja konservatīvu programmu, kas vēl vairāk nostiprinātu kontroli pār ekonomiku, saglabātu korporatīvās valsts modeli un nepieļautu tālāku liberalizāciju. Šiem piedāvājumiem pretojās monarhisti un katoļi, kam falangas iejaukšanās ekonomikā un valsts kapitālisms šķita gandrīz komunistisks. Franko noraida pēdējos falangistu piedāvājumus ekonomikas kontrolei un nolemj, ka režīma stabilitātei nepieciešamas pārmaiņas.

1957. gada 25. februārī Franko veic izmaiņas valdībā, kas aizsāka neatgriezenisku pagriezienu ekonomikā. Lai risinātu inflācijas un ārējās tirdzniecības problēmas, valdībā iekļauj vairākus tehnokrātus, ministrus, kas piederēja katoļu Opus Dei ordenim. Sākotnējās reformas nedod rezultātus, jo nemainās valsts kapitālisma sistēma. Viņi sāk izstrādāt reformas, kas ieviestu liberālo kapitālismu Spānijā.

Pārmaiņas valdībā nenozīmē, Franko personīgo uzskatu maiņu, taču viņš saprot, ka valstij un režīmam ir nepieciešama modernizācija. Kā visi diktatori, Franko veicināja dažādu režīma frakciju savstarpējās cīņas par ietekmi. Franko samazināja falangistu ietekmi valdībā, taču vienlaikus nepieļāva pārlieku karlistu, monarhistu, katoļu un tehnokrātu ietekmes pieaugumu.

Franko pārveido Falangu, kuras ideoloģija un atbalsts viņam vairs nav nepieciešams. 1958. gada 29. maija likums pasludina Falangas jauno ideoloģiju. Notiek atkāpšanās no visiem vecajiem fašisma principiem, uzsvaru liekot uz katolismu un patriotismu. Partiju turpmāk oficiāli sauc tikai par Nacionālo kustību vai Kustību. Valdībā ietekmi zaudējušie falangisti uzskata Opus Dei tehnokrātus par režīma ideālu nodevējiem, kurus interesē tikai rietumu kredīti. Franko ļāva falangistu presei kritizēt Opus Dei tehnokrātus, lai viņi savu stāvokli valdībā neuzskatītu par pārāk drošu.

Ekonomikas reformas izraisīja recesiju, kas ilga no 1957. līdz 1962. gadam. 1958. gada martā Barselonā un Astūrijas ogļu šahtās atkal notiek plaši streiki. Valdība reaģē, izsludinot četru mēnešu ārkārtas stāvokli.

Stabilizācijas plāns, 1959[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1958. gadā valsts ir bankrota priekšā. Spānijas banka prognozēja, ka izsīkstot valdības finanšu rezervēm, 1959. gada vidū iestāties valsts bankrots. Trīs Opus Dei ministri valdībā sagatavoja rīcības programmu, kas paredzēja atteikšanos no autarķijas. 1959. gada 30. jūnijā Spānija iesniedz IMF un OEEC savu reformu plānu, apmaiņā pret kuru cer saņemt finanšu palīdzību. Šo plānu 22. jūlijā oficiāli pieņem kā Stabilizācijas plānu. Plāns ierobežoja inflāciju, samazināja valsts un privāto kredītu izsniegšanu, izbeidza valdības subsīdijas uzņēmumiem un ierobežoja kopējos valdības tēriņus. Pesetas kursu devaluēja no 42 uz 60 pesetām par 1 USD, kas veicināja spāņu produktu eksportu. Ātri izbeidza falangistu radītos ekonomikas modeli, un jau 1962. gadā Spānijā sākas ekonomikas brīnums, kas turpinājās līdz 1973. gada pasaules naftas krīzei. Lai arī ekonomika tika liberalizēta, režīms turpināja īstenot algu indeksāciju atbilstoši inflācijai, un saglabāja Spānijas tirgu aizsargājošos importa tarifus.

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kritušo ieleja

1959. gada 1. aprīlī Franko atklāj Kritušo ielejas memoriālu, kas veltīts Pilsoņu karā kritušajiem, lai arī galvenokārt tur apbedīti nacionālisti. Monumenta, kura virsotnē ir 150 metrus augsts krusts, celtniecībā nodarbināja republikāņu karagūstekņus, kam par nostrādātā darba dienām samazināja ieslodzījuma laiku. Šeit apglabāja Falangas dibinātāju Hosē Antonio Primo de Riveru, un vēlāk arī pašu Franko.

1959. gada 23. decembrī Dvaits Eizenhauers kļūst par pirmo ASV prezidentu, kas oficiālā vizītē apmeklē Franko. 1962. gada 9. februārī Spānija lūdz Eiropas Ekonomisko kopienu sākt sarunas par sadarbību. 1962. gada pavasarī valstī notiek vairāki ogļraču streiki un opozīcijas protesti.

1962. gadā par informācijas un tūrisma ministru ieceļ Manuelu Fragu Iribarni, kura vadībā sākas Spānijas tūrisma veicināšanas kampaņas un valsti sāk apmeklēt miljoniem ārzemnieku. Fraga arī nedaudz atvieglo cenzūru presē un kino. Par spīti Franko vietnieka, Karero Blanka iebildumiem, Fraga panāk 1966. gada 15. marta Preses likuma pieņemšanu, kas atceļ iepriekšējo cenzūru, taču saglabā neformālu cenzūru un dažādus sodus par tās pārkāpšanu. 1967 gadā laikrakstu tirāžas sasniedz 2,5 miljonus. Izdevniecību skaits pieaug no 420 1940. gadā līdz 915 1971. gadā. 1970. Spānijā izlaiž 19 717 grāmatas ar kopējo tirāžu virs 170 miljoniem.[3]

1963. gada 20. aprīlī izpilda nāvessodu Spānijas Komunistiskās partijas biedram Grimau, kas bija nelegāli atgriezies Spānijā, lai organizētu komunistu pagrīdi. Nāvessodu viņam piešķir par Pilsoņu kara laikā Barselonas cietumā pastrādātiem noziegumiem pret nacionālistu karagūstekņiem. Policijas funkcijas pildošās Civilās gvardes priekšnieks atteicās piešķirt gvardistus Grimai nāvessoda izpildei un to nācās izpildīt brīvprātīgajiem no armijas.

1963. gada 28. decembrī publisko 1. Attīstības plānu, kas nosaka ekonomikas attīstības mērķus līdz 1967. gadam. Valstī strauji uzlabojas ekonomiskā situācija, aizvien vairāk iedzīvotāji brauc ar SEAT ražotajām automašīnām. 1964. gada pavasarī sākas plašas 25 Franko varas gadu svinības. 1965. gada 5. aprīlī beidz pastāvēt Nacionālās kustības jauniešu organizācija. 1968. gada 12. oktobrī Spānija atzīst savas kolonijas Ekvatoriālās Gvinejas neatkarību.

Varas pēctecības jautājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vecie falangisti bija negatīvi noskaņoti pret monarhijas atjaunošanu, un cerēja, ka arī pēc Franko nāves turpināsies reģentūra. Vadošais monarhijas atjaunošanas pretinieks bija bijušais Zilās divīzijas komandieris, ģenerālštāba priekšnieks un Franko vietnieks valdībā, Muņos Grandes (Munoz Grandes). Par ticamākajiem Franko pēctečiem reģenta amatā kopš 50. gadu beigām izvirzās Karero Blanko un Muņos Grandes, kurš gan drīz sasirgst ar vēzi.

Falangisti un Franko nevēlējās troni nodot pēdējā Burbonu karaļa dēlam, trimdā dzīvojošajam likumīgajam troņmantiniekam Donam Huanam, kam ar Franko gadu laikā bija gan labu attiecību brīži, gan savstarpēju publisku apvainojumu laiks. Troņmantinieku uzskatīja par pārāk liberālu un neuzticīgu režīma idejām.

Blanko un Opus Dei tehnokrāti, kam mantošanas jautājuma atrisināšana bija svarīga režīma stabilitātes demonstrēšanai, ilgstoši centās pārliecināt Franko pieņemt konkrētu likumu par varas un troņa mantošanu. 1958. gadā Franko šo ideju bloķēja, tāpat kā 1962. un 1963. gada likuma piedāvājumus.

1964. gada 25. novembrī Karero Blanko atkal Franko izskatīšanai piedāvā jaunu valsts Organiskā likuma versiju. Tas paredz nodalīt valsts vadītāja un valdības vadītāja posteņus. Tas paplašinātu pārstāvju skaitu Valsts padomē un parlamentā, taču joprojām nav paredzētas tiešas vēlēšanas. Izmaina arī diktatūras sākumā pieņemto Darba likumu, dzēšot falangistu terminoloģiju un nacionālā sindikālisma principus. Likums ir Karero Blanko darba rezultāts, un Franko galīgi noraida Muņosa Grandesa aicinājumu izveidot prezidentālu sistēmu.

Visas šīs izmaiņas bija kosmētiskas, it kā demonstrējot modernizāciju, taču saglabājot esošo diktatūras struktūru. Franko joprojām uzstāj, ka demokrātija Spānijā var pastāvēt bez politiskajām partijām. 1966. gada 14. decembrī notiek referendums kurā 95,9% balsotāju atbalsta jaunā Organiskā likuma pieņemšanu. Lai arī valsts joprojām ir autoritāra diktatūra un parlamentam nav tiesību ierosināt likumus, režīms neapšaubāmi ir mazāk asiņains nekā pastāvēšanas pirmajās desmitgadēs.

Lai atgūtu zaudētās pozīcijas, Nacionālās kustības vadītāji panāk jauna Kustības likuma pieņemšanu 1967. gada 28. jūnijā, kas it kā nostiprina tās organizatorisko struktūru, taču realitātē tā aizvien vairāk ir formāla partija, kas piesaista maz jaunus biedrus. 1967. gada 22. jūlijā Muņos Grande tiek atbrīvots no amatiem un 21. septembrī Karero Blanko ieceļ par Franko vietnieku.

Šajos gados strauji pasliktinās Franko veselība, viņš sirgst ar Pārkinsona slimību. Nepieciešamību pēc oficiāli apstiprināta mantinieka demonstrē arī Portugāles Estado Novo, kuras ilggadējo diktatoru Salazaru 1968. gadā ķer trieka.

Mantinieka iecelšana, 1969[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Huans Karloss ar sievu vizītē Vašingtonā, 1970

1962. gada 14. maijā Atēnās apprecas Grieķijas princese Sofija un trimdā dzīvojošā Spānijas troņmantinieka dēls Huans Karloss. Franko jauno princi uzaicina uz tikšanos, un aicina jauno pāri pastāvīgi dzīvot Madridē, jo viņam esot iespēja mantot troni. Saprotamu iemeslu dēļ tam pretojas Huana Karlosa tēvs Dons Huans, kurš sevi uzskata par leģitīmo troņmantinieku. Taču risks zaudēt Franko labvēlību un troni kādam citam kandidātam bija pietiekoši liels, lai 1963. gada februārī jaunais pāris apmestos Madridē. 1965. gada maijā Huans Karloss pirmo reizi piedalās oficiālā ceremonijā līdzās Franko. Jaunais princis apzinās, ka viņam ir jāapspiež savi uzskati, un jāievēro režīma noteikumi, lai varētu kļūt par karali. 1969. gada 12. jūlijā, pēc vairāku gadu vilcināšanās, Franko beidzot oficiāli paziņo, ka Huans Karloss būs viņa mantinieks un Spānijas karalis.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Režīma galvenais sabiedrotais ir ASV, kas Spānijā uztur karabāzes un sniedz finanšu kredītus. 1970. gada 6. augustā abas valstis paraksta Draudzības un Sadarbības vienošanos. No 1970. līdz 1975. gadam ASV sniedz dažāda veida militāro un nemilitāro palīdzību gandrīz 300 miljonu USD vērtībā. 1970. gada oktobrī prezidents Ričards Niksons apmeklē Madridi, bet 1971. gada janvārī troņmantinieks Huans Karlos ar sievu apmeklē Vašingtonu.

1970. gada jūnijā Spānija kļūst par Eiropas Kopienas asociēto valsti un iegūst labākus tirdzniecības noteikumus ar Rietumeiropu, taču joprojām ļauj aizsargāt Spānijas ražotājus ar dažādām nodokļu barjerām.

Spānija atjauno diplomātiskos kontaktus ar PSRS un Austrumu bloka valstīm. Uzlabojas attiecības ar Latīņameriku, izņemot Meksiku, kas joprojām ir Franko diktatūras pretiniece.

1974. gada 24. aprīlī pēkšņā Neļķu revolūcija gāž Portugāles Estado Novo režīmu un drošības dienesti pastiprina izsekošanas spāņu bruņotajos spēkos, lai novērstu dumpja iespēju. Spānijas prese par notikumiem Portugālē raksta pozitīvi, izraisot Franko nepatiku, kam gan neseko represijas. 1975. gada martā Franko atsakās atbalstīt portugāļu konservatīvo spēku aicinājumu ievest valstī armiju.[3]

Režīma beigas, 1974-1978[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Franko ar sievu, Huans Karloss ar sievu, 1975

1973. gada decembrī masīvā sprādzienā tiek nogalināts potenciālais Franko mantinieks, valdības vadītājs Korero Blanko. Par jauno valdības vadītāju ieceļ bijušo Iekšlietu ministru, drošības dienesta un policijas priekšnieku Ariasu Navarro, kurš savā pirmajā runā 1974. gada 21. februārī sola reformēt režīmu, dodot iespēju iedzīvotājiem to ne tikai atbalstīt bet arī tajā piedalīties – apsolot vēlēšanas pilsētu un pašvaldību līmenī.

Navarro atvērtība minimālām reformām nodrošināja režīma stabilitāti ilgajos Franko pirmsnāves mēnešos. Jau 1974. gadā prese iegūst gandrīz pilnīgu brīvību, netiek pieļauta vienīgi Franko un valdības kritika. Par spīti iekšējiem un ārējiem protestiem, 1974. gada 2. martā izpilda nāvessodu katalāņu anarhistam, kas aresta laikā bija nogalinājis policistu. Valdībā notiek plaša Blanko iecelto ierēdņu nomaiņa, taču vienlaikus pastiprinās policijas aktivitāte pret politiskajiem disidentiem, jo Portugāles revolūcija pastiprina režīma lojālistu pretestību jebkādiem reformu ierosinājumiem.

1974. gada 9. jūlijā Franko ievieto slimnīcā, rodas jautājums par pilnvaru nodošanu troņmantiniekam. Oktobrī Franko no amatiem atlaiž virkni reformistu, kas bija ļāvuši atjaunoties preses brīvībai. Ariasa reformu gaita gandrīz pilnībā apstājās. Franko uzskatīja, ka režīma atslābināšana apdraudēs viņa ieplānoto varas nodošanu nākamajam karalim. Viņaprāt monarhijas atjaunošanu demokrātiskā referendumā atbalstītu ne vairāk kā 10% spāņu, tāpēc režīmam bija jābūt pilnīgā kontrolē varas pēctecības brīdī.

1975. gada sākumā Ariass tomēr panāk konservatīvāko ministru atbrīvošanu no amatiem un 5. martā publisko jaunu valdības sastāvu, kurā vairākums ir reformatoriem. 1975. gada oktobrī strauji pasliktinājās Franko veselība, taču viņš turpina kontrolēt valdības darbu no slimnīcas. Veselības stāvoklim kritiski pasliktinoties 30. oktobrī Franko ļauj Huanam Karlosam pārņemt varu. Franko agonija turpinās vēl trīs nedēļas.

1973. gada naftas krīze negatīvi iespaido ekonomiku. 1977. gada jūnijā inflācija sasniedz 25.4% un ārējais parāds pieaug līdz 12 miljardiem USD. Šajā mēnesī visas parlamentā pārstāvētās politiskās partijas paraksta vienošanos par kopīgu darbību ekonomikas uzlabošanā. Franko laika valsts iejaukšanās ekonomikā tiek izbeigta, valsts ievieš virkni jaunu nodokļu, tai skaitā ienākumu nodokļus un PVN.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]