Franko diktatūra Spānijā

Franko, 1960

Diktatūras laika Spānijas ģerbonis

Franko diktatūra Spānijā izveidojās Spānijas pilsoņu kara laikā un beidzās drīz pēc Francisko Franko nāves 1975. gadā, kad 1978. gadā Spānijā pieņēma demokrātisku konstitūciju. Franko diktatūra sava ilglaicīguma dēļ kategorizēta kā fašistiska savā sākumposmā, līdz autoritārai savas pastāvēšanas beigās. Franko nebija dogmatisks ideologs, bet konservatīvs pragmatiķis, kas piemērojās situācijai Spānijā un pasaulē un izmantoja to, lai saglabātu savu režīmu. Franko vara balstījās uz pilsoņu kara laikā radušos dažādu labējo un konservatīvo spēku koalīciju – falangistiem, monarhistiem, katoļiem. Režīma pirmo dekāžu ideoloģiskais fašisms un korporatīvās valsts kapitālisms deva vietu katoliskam antikomunismam un liberālam kapitālismam. Diktatūras desmitgadēs Spānija no nabadzīgas lauksaimniecības zemes kļuva par salīdzinoši attīstītu valsti, kas pēc Franko nāves mierīgi izveidoja konstitucionālas monarhijas sistēmu un iestājās Eiropas Kopienā.

Izveidošanās, 1936-1939

Franko atbalstītāji, 1937

Franko ceļš uz varu sākās 1936. gada 18. jūlijā, kad Spānijas armija, konservatīvie un nacionālistiskie elementi sāka militāru sacelšanos pret kreisi centrisko Spānijas Otrās republikas valdību. Sacelšanās izvērsās ilgstošā pilsoņu karā starp nacionālistiem un republikāņiem. 1936. gada 1. oktobrī Franko oficiāli kļuva par sacelšanās militāro virspavēlnieku un valsts vadītāju nacionālistu kontrolētajās teritorijās. 1937. gada 19. aprīlī, pēc iekšējas cīņas fašistisko falangistu vidū, Franko apvienoja vairākas labējās partijas, un Falangas partija turpmāk kļuva par vienīgo partiju nacionālistu Spānijā. Taču tā nebija vienīgā konservatīvo spēku pārstāve. Falangisti bija izteikti antimonarhistiski, kamēr liela daļa no Franko atbalstītājiem bija tradicionālie labējie monarhisti. Pēc Madrides krišanas 1939. gada 28. martā Franko 1. aprīlī pasludināja savu uzvaru pilsoņu karā. 19. maijā Madridē notika Franko karaspēka uzvaras parāde.

Ass sabiedrotā

Himlera vizīte Spānijā, 1940

Sākoties Otrajam pasaules karam, 4. septembrī Spānija pasludināja neitralitāti, taču līdz 1943. gada beigām aktīvi darbojās Ass valstu pusē. Pēc ātra Vācijas uzbrukuma sabrūkot Francijai, 1940. gada 12. jūnijā Spānija no neitrālas valsts kļuva par nekarojošu valsti (pēdējais solis pirms karojošas valsts). 14. jūnijā spāņu karaspēks ieņēma franču Tanžeru. 1940. gada 23. oktobrī notika Franko un Hitlera tikšanās, kuras laikā Franko izteica gatavību iesaistīties karā, taču izvirzīja milzīgas prasības pēc materiālās un militārās palīdzības, kā arī prasības pēc franču kolonijām Ziemeļāfrikā. Hitleram sadarbība ar Višī Franciju bija svarīgāka par Spānijas prasībām, un konkrēta vienošanās netika panākta.

1941. gada 28. jūnijā Spānija sāka brīvprātīgās Zilās divīzijas formēšanu (falangisti nēsāja zilus kreklus) karam pret PSRS. 17. jūlijā 18 694 virsnieki un kareivji devās uz mācībām Vācijā, un 4. oktobrī tie iesaistījās pirmajās kaujās. Kopumā uz Austrumu fronti nosūtīja gandrīz 50 000 spāņu kareivjus. Nezināmu iemeslu dēļ PSRS nepieteica karu Spānijai, kas vēlāk lielā mērā glāba režīmu. 1941. gadā Spānija vienojās ar Vāciju par 100 000 strādājošo nosūtīšanu uz Vāciju, taču tikai 15 000 reāli tur nonāca, kamēr 10 000 spāņu turpināja strādāt britu Gibraltārā. Šajā laikā Franko cerēja uz drīzu Lielbritānijas sakāvi karā, kas ļautu viņam īstenot plānu par Portugāles okupāciju.

1942. gada septembrī Franko no amata atbrīvoja savu draugu Serrano Suņeru, kurš kopš 1937. gada bija viņa tuvākais politiskais līdzgaitnieks, ārlietu ministrs un aktīvs Ass atbalstītājs.

1942. gada novembrī Ziemeļāfrikā izcēlās Rietumu sabiedroto desants, un radās bažas, ka tas var ieņemt ne tikai Spāņu Maroku, bet izsēsties pašā Spānijā un likvidēt diktatūru. Franko ātri samazināja atbalstu Ass valstīm. 1943. gada 1. oktobrī Spānija atkal pasludināja neitralitāti karā un 12. novembrī Zilo divīziju atsauca no Austrumu frontes.

Kara gados angļi izvērsa plašu armijas virsnieku kukuļošanas programmu, gan lai iegūtu informāciju par Franko plāniem, gan lai samazinātu Spānijas atbalstu Ass valstīm.

Diktatūra, 1939-1947

Ar 1938. gada 30. janvāra likumu Franko sev piešķīra augstāko likumdošanas un izpildvaru. Valsts vadītāja un valdības vadītāja amati bija apvienoti Franko personā. 1938. gada vasarā viņš sevi paaugstināja par ģenerālkapteini, rangu, ko tradicionāli piešķīra tikai Spānijas karaļiem. Franko oficiāli tika saukts par "kaudiljo".

Papildus ap 100 000 republikāņiem, kas tika nogalināti jau pilsoņu kara soda akciju laikā, vēl 30-50 000 republikāņus nošāva pēc kara beigām. 1943. gadā cietumos bija ieslodzīti vismaz 90 000 politieslodzīto. Daudzus tūkstošus ieslodzīja koncentrācijas nometnēs un nosūtīja uz piespiedu darbiem.

Lai izbeigtu republikas laikā uzplaukušo reģionu autonomiju, Franko aizliedza katalāņu, galisiešu un basku valodu publisku lietošanu. Turpmāk tikai kastīliešu izruna tika izmantota oficiālajās runās un rakstos, reģionālajiem dialektiem un valodām atstājot tiesības pastāvēt tikai mājas sarunās.

1943. gada 17. martā darbību sāka parlaments, kura deputātus iecēla režīms. 1944. gada novembrī Franko paziņoja, ka viņa režīms karā ir pilnīgi neitrāls un nav fašistisks, bet gan katolisks.

Beidzoties karam, 1945. gadā diktatūras pastāvēšana bija apdraudēta. Spānijā patvērumu rada virkne zemāka līmeņa nacistu, Eiropas valstu fašistu un Višī Francijas darboņu, taču redzamāko no tiem, Pjēru Lavalu, 1945. gada jūlijā Franko izdeva Francijai. Spāņu karaspēks atstāja Tanžeru.

Lai uzlabotu savu tēlu pēckara situācijā, Franko samazināja Falangas ietekmi valdībā, tā strauji zaudēja partijas funkcijas un kļuva par vienu no režīma administrācijas instrumentiem. Publiski to aizvien biežāk sauca par Nacionālo kustību vai Kustību. Falangistu vietā redzamākos amatus ieņēma katoļu organizāciju pārstāvji un bruņoto spēku virsnieki. 1945. gada 11. septembrī, neskatoties uz ministru protestiem, Franko izbeidza fašistiskā salūta izmantošanu oficiālos pasākumos. Aizvien redzamāku vietu piešķīra publiskiem katoļu rituāliem.

1945. gada 17. jūlijā pieņēma Spāņu hartu, kas bija domāta kā valsts iedzīvotāju pamattiesību likums. Tā garantēja dažas tiesības, taču tās tika ierobežotas tiktāl, cik tās nedrīkstēja kritizēt un apdraudēt valstī esošo sistēmu. 18. jūlijā par ārlietu ministru iecēla Alberto Martinu Artaho, kas bija katoļu organizācijas vadītājs un kam bija jāstiprina iespaids par katolisku diktatūru.

Bada gadi

Pilsoņu karam sekojošo teroru, republikāņu kareivju un simpatizētāju arestus un nošaušanas papildināja bads, kas bija neveiksmīgas ekonomikas pārvaldes rezultāts. Laikā no 1939. līdz 1945. gadam badā nomira 200 000 spāņu.

Pēc politiķu un republikāņu tīrīšanām armijas virsnieki ieņēma lielu daļu valsts administrācijas amatu, kur uzplauka korupcija. Par ietekmi ar armiju cīnījās Falangas partijas aktīvisti. Abas šīs grupas vēlējās radīt spēcīgu un militarizētu Spāniju.

Falangisti aizstāvēja korporatīvas valsts veidošanu ar valsts kontroli pār ekonomiku, lai novērstu “žīdmasonu” liberālā kapitālisma postu. 1939. gadā Spānijas ekonomika pārgāja uz fašistiskās autarķijas principiem, kas turpinājās līdz 1959. gadam. Liberālais kapitālisms tika noraidīts kā ebreju kontrolē esošs, valstī veidoja “nacionālo sindikālismu”. Valsts ieviesa kontrolētu industriju attīstību, regulēja ražošanas apjomus, noteica strādājošo algas un produktu cenas, kas viss noveda pie melnā tirgus uzplaukuma un ekonomikas stagnācijas. Rūpniecībā valdīja tehnoloģiskā atpalicība un zema produktivitāte.

Valsts sniedza finansiālu atbalstu uzņēmumiem, galvenokārt ogļu ieguvē un tērauda ražošanā, kā arī veicināja hidroelektrostaciju celtniecību. Tika celtas jaunas rūpnīcas, kurām nebija ekonomiska pamatojuma. Pilsoņu kara seku novēršanai, valsts atjaunošanai un attīstīšanai Spānijai trūka līdzekļu, un kredīti nebija pieejami. Līdzekļu trūkumu vairoja arī valdības politika, kas uzturēja ļoti zemus nodokļus. Tikai 1950. gadā Spānijas eksports sasniedza pirms 1936. gada sasniegtos.

Papildus ideoloģijai un pilsoņu kara radītajam postam, pēc Otrā pasaules kara beigām autarķiju daļēji neizbēgamu padarīja arī sliktās attiecības ar pārējo pasauli, īpaši Lielbritāniju un Franciju, kas tradicionāli bija Spānijas lielākās tirdzniecības partneres.

Iedzīvotāju bēgšana no pilsētām uz laukiem palielināja lauksaimniecībā strādājošo kopskaitu no 45,5% valsts iedzīvotāju 1930. gadā līdz 55,5% 1940. gadā. Tas tikai vēl vairāk samazināja peļņas iespējas jau tā nabadzīgajiem zemniekiem, kalpiem un sezonas strādniekiem, kas strādāja lielo zemes īpašnieku saimniecībās. Darba devēji izmantoja šo strādājošo pieplūdumu, lai noteiktu vēl zemākas algas, kas noveda pie trūkuma un bada.

1947. gadā Astūrijā valsts pārtikas kartītes nodrošināja tikai 953 kalorijas dienā. Pirmajos gados pēc pasaules kara beigām gandrīz 200 000 spāņu emigrēja uz Latīņameriku, galvenokārt Venecuēlu. Laikā no 1950. līdz 1975. gadam 6 miljoni spāņu, ap 20% no iedzīvotājiem, mainīja savu dzīvesvietu. Bēgšanai uz laukiem sekoja atgriešanās pilsētās, kā arī emigrācija, vismaz 2,3 miljoniem spāņu dodoties strādāt uz Rietumeiropu. Šī migrācija noveda pie tradicionāli nabadzīgo lauku pilsētiņu izmiršanas.

Režīms centās uzlabot iedzīvotāju stāvokli, 1956. gadā par 20% paceļot algas, taču nespējot nodrošināt pienācīgu preču daudzumu tirgū, tas tikai izraisīja strauju inflācijas celšanos. Ekonomikas attīstību kavēja arī elektroenerģijas trūkums. Lai gan Franko propaganda ziņoja par aizvien jaunu dambju un elektrostaciju celšanu, 50. gadu sākumā elektrības trūkuma dēļ fabrikas bieži cieta dīkstāvi. Valdības ierēdņi ierosināja aizliegt kafijas automātus kafejnīcās, lai tie lieki netērētu elektrību.

Reģentūra, 1947

Reaģējot uz ārvalstu diplomātisko spiedienu, 1947. gada sākumā Franko pieņēma vairākus lēmumus, kas definēja viņa diktatūru. Jaunais Mantošanas likums definēja Spāniju kā katolisku monarhiju ar Franko kā mūža reģentu, valsts galvu un bruņoto spēku virspavēlnieku. Franko sev piešķīra brīvas tiesības izvēlēties nākamo karali. Izveidoja Reģentūras padomi un Valsts padomi, kurās darbojās parlamenta priekšsēdētājs, armijas pārstāvji, katoļu garīdzniecība un falangas pārstāvji. Pret šādu monarhijas modeli protestēja Burbonu un Karlistu troņa pretendenti, kas tika ignorēti. 1947. gada 6. jūlijā šo likumu paketi apstiprināja referendumā, tādējādi Franko starptautiski varēja demonstrēt, ka viņa diktatūra ir leģitīma. Lai panāktu iedzīvotāju dalību referendumā, tiem bija jāuzrāda savas pārtikas kartītes, kuras vēlēšanu iecirknī apzīmogoja.

Franko neveidoka spēcīgu varas partiju, ļaujot Falangai, vēlākajai Nacionālajai kustībai eksistēt kā novecojošu veterānu partijai. Arī nacionālais sindikālisms bija tikai sauklis, jo valsts kontrolēto arodbiedrību veidošana noritēja lēni un tām nebija nekādas ietekmes. Režīma drošībai izdevīgāk bija neveicināt iedzīvotāju iesaisti jebkādās organizācijās, kas varētu izkļūt no kontroles vai veidot alternatīvus ietekmes centrus.

1947. gada Mantošanas likums un falangistu atvirzīšana no vadošajiem amatiem bija domāta, lai pasaulei rādītu režīma mēreno dabu. Vienlaikus sliktās attiecības ar ārvalstīm tikai pastiprināja Franko nepieciešamību pēc valsts ekonomiskās autarķijas. Spānijai lielu palīdzību pirmajos pēckara gados sniedza Argentīnas diktators Huans Perons, kurš izsniedza ievērojamus finanšu kredītus un piegādāja kviešus.

Attiecības ar Rietumiem

Franko uzvalkā, 1949

PSRS īstenotā Austrumeiropas sagrābšana, pilsoņu karš Grieķijas Karalistē, komunistu izslēgšana no Francijas un Itālijas valdībām aizsāka Auksto karu, kurā Spānija kļuva svarīga kā Rietumu sabiedrotā. Franko sevi pozicionēja kā Eiropas pirmo antikomunistu. Lai arī Spānija nesaņēma ielūgumu saņemt palīdzību Māršala plāna ietvaros un netika uzaicināta NATO dibināšanā, situācija ātri mainījās par labu diktatūras turpmākai pastāvēšanai.

1946. gada 1. martā Francija slēdza savu robežu ar Spāniju. 1946. gada 4. martā ASV, Lielbritānija un Francija pieņēma rezolūciju, ka Spāniju nevar uzņemt ANO tik ilgi, kamēr turpinās Franko diktatūra. Taču neviena no lielvalstīm nebija gatava sākt bruņotu uzbrukumu Spānijai, un pagrīdes pretestības kustības apbruņošana nozīmētu jaunu pilsoņu karu. 1946. gada 20. novembrī ASV vēstnieks pameta Spāniju un 12. decembrī ANO nobalsoja par Spānijas diplomātisko boikotu, valstīm atsaucot savus vēstniekus no Madrides. Rietumvalstis skaidri norādīja, ka papildus diplomātiskajām sankcijām nesekos militāra rīcība.

1947. gada 17. novembrī PSRS ierosinātā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcija par vēršanos pret Franko režīmu neguva rietumvalstu un Latīņamerikas atbalstu. 1948. gada 10. februārī Francija atvēra robežu. 1950. gada 4. novembrī ANO izbeidza Spānijas diplomātisko boikotu. Valstī pakāpeniski atgriezās lielvaru vēstnieki. 1951. gada 16. aprīlī ASV valdība apstiprināja iepriekš noraidīto 62,5 miljonu USD aizdevumu Spānijai.

1953. gada 18. novembrī Spānija kļuva par UNESCO locekli, pirmo reizi iekļaujoties kādā no pēckara demokrātiskās pasaules organizācijām. 1953. gada 27. augustā tika noslēgts konkordāts ar Vatikānu.

1953. gada 26. septembrī Spānija un ASV noslēdza Madrides līgumu par ASV militāro bāzu izvietošanu valstī un 226 miljonu USD aizdevumu. Franko diktatūra turpmāk bija drošībā.

Atsākās sadarbība ar Eiropas valstīm. Spāniju uzaicināja piedalīties 1951. gadā izveidotajā Eiropas Lauksaimniecības komūnā un 1955. gadā Spānija pievienojās OEEC.

1955. gada 14. decembrī Spāniju uzņēma ANO. 1956. gada 7. aprīlī Spānija atzina Spāņu Marokas neatkarību, taču saglabāja kontroli pār vairākām piekrastes pilsētām. Franko sludināto tēzi par to, ka daudzpartiju demokrātija nav dzīvotspējīga, šķietami apliecināja Francijas Ceturtās republikas sabrukums un Šarla de Golla prezidentālās republikas izveidošana.

Ideoloģijas beigas

1951. gada 12-13. martā Barselonā notika ģenerālstreiks, kas sākās kā vietējo falangistu rīkota akcija pret sabiedriskā transporta biļešu cenu pieaugumu, taču izvērtās plašā iedzīvotāju protestā pret režīmu. 1952. gada 1. aprīlī beidzās Pilsoņu kara laikā ieviestā pārtikas kartīšu sistēma.

1952. gadā, redzot autarķijas izraisītās problēmas, režīms daļēji samazināja valsts kontroli pār ekonomiku, taču arī šāds ekonomikas modelis radīja problēmas. Neapmierināti ar situāciju valstī, 1956. gada februārī Madrides Universitātes studenti sarīkoja nemierus.

Falangas vadītājs Hosē Luiss Arese piedāvāja konservatīvu programmu, kas vēl vairāk nostiprinātu kontroli pār ekonomiku, saglabātu korporatīvās valsts modeli un nepieļautu tālāku liberalizāciju. Šiem piedāvājumiem pretojās monarhisti un katoļi, kam falangas iejaukšanās ekonomikā un valsts kapitālisms šķita gandrīz komunistisks. Franko noraidīja pēdējos falangistu piedāvājumus ekonomikas kontrolei un nolēma, ka režīma stabilitātei nepieciešamas pārmaiņas.

1957. gada 25. februārī Franko veica izmaiņas valdībā, kas aizsāka neatgriezenisku pagriezienu ekonomikā. Lai risinātu inflācijas un ārējās tirdzniecības problēmas, valdībā iekļāva vairākus tehnokrātus, ministrus, kas piederēja katoļu Opus Dei ordenim. Sākotnējās reformas nedeva rezultātus, jo nemainījās valsts kapitālisma sistēma. Viņi sāka izstrādāt reformas, kas ieviestu liberālo kapitālismu Spānijā.

Pārmaiņas valdībā nenozīmēja Franko personīgo uzskatu maiņu, taču viņš saprata, ka valstij un režīmam ir nepieciešama modernizācija. Kā visi diktatori, Franko veicināja dažādu režīma frakciju savstarpējās cīņas par ietekmi. Franko samazināja falangistu ietekmi valdībā, taču vienlaikus nepieļāva pārlieku karlistu, monarhistu, katoļu un tehnokrātu ietekmes pieaugumu.

Franko pārveidoja Falangu, kuras ideoloģija un atbalsts viņam vairs nebija nepieciešams. 1958. gada 29. maija likums pasludināja Falangas jauno ideoloģiju. Notika atkāpšanās no visiem vecajiem fašisma principiem, uzsvaru liekot uz katolismu un patriotismu. Partiju turpmāk oficiāli sauca tikai par Nacionālo kustību vai Kustību. Valdībā ietekmi zaudējušie falangisti uzskatīja Opus Dei tehnokrātus par režīma ideālu nodevējiem, kurus interesē tikai rietumu kredīti. Franko ļāva falangistu presei kritizēt Opus Dei tehnokrātus, lai viņi savu stāvokli valdībā neuzskatītu par pārāk drošu.

Ekonomikas reformas izraisīja recesiju, kas ilga no 1957. līdz 1962. gadam. 1958. gada martā Barselonā un Astūrijas ogļu šahtās atkal notika plaši streiki. Valdība reaģēja, izsludinot četru mēnešu ārkārtas stāvokli.

Stabilizācijas plāns, 1959

1958. gadā valsts bija bankrota priekšā. Spānijas banka prognozēja, ka izsīkstot valdības finanšu rezervēm, 1959. gada vidū iestāsies valsts bankrots. Trīs Opus Dei ministri valdībā sagatavoja rīcības programmu, kas paredzēja atteikšanos no autarķijas. 1959. gada 30. jūnijā Spānija iesniedza IMF un OEEC savu reformu plānu, apmaiņā pret kuru cerēja saņemt finanšu palīdzību. Šo plānu 22. jūlijā oficiāli pieņēma kā Stabilizācijas plānu. Plāns ierobežoja inflāciju, samazināja valsts un privāto kredītu izsniegšanu, izbeidza valdības subsīdijas uzņēmumiem un ierobežoja kopējos valdības tēriņus. Pesetas kursu devaluēja no 42 uz 60 pesetām par 1 USD, kas veicināja spāņu produktu eksportu. Ātri izbeidza falangistu radītos ekonomikas modeli, un jau 1962. gadā Spānijā sākās ekonomikas brīnums, kas turpinājās līdz 1973. gada pasaules naftas krīzei. Lai arī ekonomika tika liberalizēta, režīms turpināja īstenot algu indeksāciju atbilstoši inflācijai un saglabāja Spānijas tirgu aizsargājošos importa tarifus.

Iekšpolitika

Kritušo ieleja

1959. gada 1. aprīlī Franko atklāja Kritušo ielejas memoriālu, kas veltīts Pilsoņu karā kritušajiem, lai arī galvenokārt tur bija apbedīti nacionālisti. Monumenta, kura virsotnē ir 150 metrus augsts krusts, celtniecībā nodarbināja republikāņu karagūstekņus, kam par nostrādātā darba dienām samazināja ieslodzījuma laiku. Šeit apglabāja Falangas dibinātāju Hosē Antonio Primo de Riveru, un vēlāk arī pašu Franko.

1959. gada 23. decembrī Dvaits Eizenhauers kļuva par pirmo ASV prezidentu, kas oficiālā vizītē apmeklēja Franko. 1962. gada 9. februārī Spānija lūdza Eiropas Ekonomisko kopienu sākt sarunas par sadarbību. 1962. gada pavasarī valstī notika vairāki ogļraču streiki un opozīcijas protesti.

1962. gadā par informācijas un tūrisma ministru iecēla Manuelu Fragu Iribarni, kura vadībā sākās Spānijas tūrisma veicināšanas kampaņas un valsti sāka apmeklēt miljoniem ārzemnieku. Fraga arī nedaudz atviegloja cenzūru presē un kino. Par spīti Franko vietnieka, Karero Blanka iebildumiem, Fraga panāca 1966. gada 15. marta Preses likuma pieņemšanu, kas atcēla iepriekšējo cenzūru, taču saglabāja neformālu cenzūru un dažādus sodus par tās pārkāpšanu. 1967 gadā laikrakstu tirāžas sasniedza 2,5 miljonus. Izdevniecību skaits pieauga no 420 1940. gadā līdz 915 1971. gadā. 1970. Spānijā izlaida 19 717 grāmatas ar kopējo tirāžu virs 170 miljoniem.

1963. gada 20. aprīlī izpildīja nāvessodu Spānijas Komunistiskās partijas biedram Grimau, kas bija nelegāli atgriezies Spānijā, lai organizētu komunistu pagrīdi. Nāvessodu viņam piesprieda par Pilsoņu kara laikā Barselonas cietumā pastrādātiem noziegumiem pret nacionālistu karagūstekņiem. Policijas funkcijas pildošās Civilās gvardes priekšnieks atteicās piešķirt gvardistus Grimai nāvessoda izpildei un to nācās izpildīt brīvprātīgajiem no armijas.

1963. gada 28. decembrī publiskoja 1. Attīstības plānu, kas noteica ekonomikas attīstības mērķus līdz 1967. gadam. Valstī strauji uzlabojās ekonomiskā situācija, aizvien vairāk iedzīvotāju brauca ar SEAT ražotajām automašīnām. 1964. gada pavasarī sākās plašas 25 Franko varas gadu svinības. 1965. gada 5. aprīlī beidza pastāvēt Nacionālās kustības jauniešu organizācija. 1968. gada 12. oktobrī Spānija atzina savas kolonijas Ekvatoriālās Gvinejas neatkarību.

Varas pēctecības jautājums

Vecie falangisti bija negatīvi noskaņoti pret monarhijas atjaunošanu, un cerēja, ka arī pēc Franko nāves turpināsies reģentūra. Vadošais monarhijas atjaunošanas pretinieks bija bijušais Zilās divīzijas komandieris, ģenerālštāba priekšnieks un Franko vietnieks valdībā Muņoss Grandes (Munoz Grandes). Par ticamākajiem Franko pēctečiem reģenta amatā kopš 50. gadu beigām izvirzījās Karero Blanko un Muņoss Grandes, kurš gan drīz sasirga ar vēzi.

Falangisti un Franko nevēlējās troni nodot pēdējā Burbonu karaļa dēlam, trimdā dzīvojošajam likumīgajam troņmantiniekam Donam Huanam, kam ar Franko gadu laikā bija gan labu attiecību brīži, gan savstarpēju publisku apvainojumu laiks. Troņmantinieku uzskatīja par pārāk liberālu un neuzticīgu režīma idejām.

Blanko un Opus Dei tehnokrāti, kam mantošanas jautājuma atrisināšana bija svarīga režīma stabilitātes demonstrēšanai, ilgstoši centās pārliecināt Franko pieņemt konkrētu likumu par varas un troņa mantošanu. 1958. gadā Franko šo ideju bloķēja, tāpat kā 1962. un 1963. gada likuma piedāvājumus.

1964. gada 25. novembrī Karero Blanko atkal Franko izskatīšanai piedāvāja jaunu valsts Organiskā likuma versiju. Tas paredzēja nodalīt valsts vadītāja un valdības vadītāja posteņus. Tas paplašinātu pārstāvju skaitu Valsts padomē un parlamentā, taču joprojām nebija paredzētas tiešas vēlēšanas. Izmainīja arī diktatūras sākumā pieņemto Darba likumu, dzēšot falangistu terminoloģiju un nacionālā sindikālisma principus. Likums bija Karero Blanko darba rezultāts, un Franko galīgi noraidīja Muņosa Grandesa aicinājumu izveidot prezidentālu sistēmu.

Visas šīs izmaiņas bija kosmētiskas, it kā demonstrējot modernizāciju, taču saglabājot esošo diktatūras struktūru. Franko joprojām uzstāja, ka demokrātija Spānijā var pastāvēt bez politiskajām partijām. 1966. gada 14. decembrī notika referendums kurā 95,9% balsotāju atbalstīja jaunā Organiskā likuma pieņemšanu. Lai arī valsts joprojām bija autoritāra diktatūra un parlamentam nebija tiesību ierosināt likumus, režīms neapšaubāmi bija mazāk asiņains nekā pastāvēšanas pirmajās desmitgadēs.

Lai atgūtu zaudētās pozīcijas, Nacionālās kustības vadītāji panāca jauna Kustības likuma pieņemšanu 1967. gada 28. jūnijā, kas it kā nostiprināja tās organizatorisko struktūru, taču realitātē tā aizvien vairāk bija formāla partija, kas piesaistīja maz jaunu biedru. 1967. gada 22. jūlijā Muņos Grande tika atbrīvots no amatiem un 21. septembrī Karero Blanko iecēla par Franko vietnieku.

Šajos gados strauji pasliktinājās Franko veselība, viņš sirgsq ar Pārkinsona slimību. Nepieciešamību pēc oficiāli apstiprināta mantinieka demonstrēja arī Portugāles Estado Novo, kuras ilggadējo diktatoru Salazaru 1968. gadā ķēra trieka.

Mantinieka iecelšana, 1969

Huans Karloss ar sievu vizītē Vašingtonā, 1970

1962. gada 14. maijā Atēnās apprecējas Grieķijas princese Sofija un trimdā dzīvojošā Spānijas troņmantinieka dēls Huans Karloss. Franko jauno princi uzaicināja uz tikšanos, un aicināja jauno pāri pastāvīgi dzīvot Madridē, jo viņam esot iespēja mantot troni. Saprotamu iemeslu dēļ tam pretojās Huana Karlosa tēvs Dons Huans, kurš sevi uzskatīja par leģitīmo troņmantinieku. Taču risks zaudēt Franko labvēlību un troni kādam citam kandidātam bija pietiekoši liels, lai 1963. gada februārī jaunais pāris apmestos Madridē. 1965. gada maijā Huans Karloss pirmo reizi piedalījās oficiālā ceremonijā līdzās Franko. Jaunais princis apzinājās, ka viņam ir jāapspiež savi uzskati un jāievēro režīma noteikumi, lai varētu kļūt par karali. 1969. gada 12. jūlijā, pēc vairāku gadu vilcināšanās, Franko beidzot oficiāli paziņoja, ka Huans Karloss būs viņa mantinieks un Spānijas karalis.

Ārpolitika

Režīma galvenais sabiedrotais bija ASV, kas Spānijā uzturēja karabāzes un sniedza finanšu kredītus. 1970. gada 6. augustā abas valstis parakstīja Draudzības un Sadarbības vienošanos. No 1970. līdz 1975. gadam ASV sniedza dažāda veida militāro un nemilitāro palīdzību gandrīz 300 miljonu USD vērtībā. 1970. gada oktobrī prezidents Ričards Niksons apmeklēja Madridi, bet 1971. gada janvārī troņmantinieks Huans Karlos ar sievu apmeklēja Vašingtonu.

1970. gada jūnijā Spānija kļuva par Eiropas Kopienas asociēto valsti un ieguva labākus tirdzniecības noteikumus ar Rietumeiropu, taču joprojām ļāva aizsargāt Spānijas ražotājus ar dažādām nodokļu barjerām.

Spānija atjaunojw diplomātiskos kontaktus ar PSRS un Austrumu bloka valstīm. Uzlabojās attiecības ar Latīņameriku, izņemot Meksiku, kas joprojām bijq Franko diktatūras pretiniece.

1974. gada 24. aprīlī pēkšņā Neļķu revolūcija gāza Portugāles Estado Novo režīmu un drošības dienesti pastiprināja izsekošanas spāņu bruņotajos spēkos, lai novērstu dumpja iespēju. Spānijas prese par notikumiem Portugālē rakstīja pozitīvi, izraisot Franko nepatiku, kam gan nesekoja represijas. 1975. gada martā Franko atsacījās atbalstīt portugāļu konservatīvo spēku aicinājumu ievest valstī armiju.

Režīma beigas, 1974-1978

Franko ar sievu, Huans Karloss ar sievu, 1975

1973. gada decembrī masīvā sprādzienā tika nogalināts potenciālais Franko mantinieks, valdības vadītājs Korero Blanko. Par jauno valdības vadītāju iecēla bijušo Iekšlietu ministru, drošības dienesta un policijas priekšnieku Ariasu Navarro, kurš savā pirmajā runā 1974. gada 21. februārī solīja reformēt režīmu, dodot iespēju iedzīvotājiem to ne tikai atbalstīt, bet arī tajā piedalīties – apsolot vēlēšanas pilsētu un pašvaldību līmenī.

Navarro atvērtība minimālām reformām nodrošināja režīma stabilitāti ilgajos Franko pirmsnāves mēnešos. Jau 1974. gadā prese ieguva gandrīz pilnīgu brīvību, netika pieļauta vienīgi Franko un valdības kritika. Par spīti iekšējiem un ārējiem protestiem, 1974. gada 2. martā izpildīja nāvessodu katalāņu anarhistam, kas aresta laikā bija nogalinājis policistu. Valdībā notika plaša Blanko iecelto ierēdņu nomaiņa, taču vienlaikus pastiprinājās policijas aktivitāte pret politiskajiem disidentiem, jo Portugāles revolūcija pastiprināja režīma lojālistu pretestību jebkādiem reformu ierosinājumiem.

1974. gada 9. jūlijā Franko ievietoja slimnīcā, radās jautājums par pilnvaru nodošanu troņmantiniekam. Oktobrī Franko no amatiem atlaida virkni reformistu, kas bija ļāvuši atjaunoties preses brīvībai. Ariasa reformu gaita gandrīz pilnībā apstājās. Franko uzskatīja, ka režīma atslābināšana apdraudēs viņa ieplānoto varas nodošanu nākamajam karalim. Viņaprāt monarhijas atjaunošanu demokrātiskā referendumā atbalstītu ne vairāk kā 10% spāņu, tāpēc režīmam bija jābūt pilnīgā kontrolē varas pēctecības brīdī.

1975. gada sākumā Ariass tomēr panāca konservatīvāko ministru atbrīvošanu no amatiem un 5. martā publiskoja jaunu valdības sastāvu, kurā vairākums bija reformatoriem. 1975. gada oktobrī strauji pasliktinājās Franko veselība, taču viņš turpināja kontrolēt valdības darbu no slimnīcas. Veselības stāvoklim kritiski pasliktinoties, 30. oktobrī Franko ļāva Huanam Karlosam pārņemt varu. Franko agonija turpinājās vēl trīs nedēļas.

1973. gada naftas krīze negatīvi iespaidoja ekonomiku. 1977. gada jūnijā inflācija sasniedza 25.4% un ārējais parāds pieauga līdz 12 miljardiem USD. Šajā mēnesī visas parlamentā pārstāvētās politiskās partijas parakstīja vienošanos par kopīgu darbību ekonomikas uzlabošanā. Franko laika valsts iejaukšanās ekonomikā tika izbeigta, valsts ieviesa virkni jaunu nodokļu, tai skaitā ienākuma nodokļus un PVN.