Gaigala

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Gaigala
Bucephala clangula (Linnaeus, 1758)
Tēviņš
Tēviņš
Mātīte
Mātīte
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Zosveidīgie (Anseriformes)
Dzimta Pīļu dzimta (Anatidae)
Apakšdzimta Gauru apakšdzimta (Merginae)
Ģints Gaigalas (Bucephala)
Suga Gaigala (Bucephala clangula)
Gaigala Vikikrātuvē

Gaigala jeb nira[1] (Bucephala clangula) ir viena no pīļu dzimtas (Anatidae) ūdensputniem, kas pieder gauru apakšdzimtai (Merginae). Tai raksturīga Holarktiska izplatība: sastopama Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā.[2] Gaigalai ir divas pasugas.[3][4] Sugas zinātniskais nosaukums atvasināts no sengrieķu un latīņu valodas, latviski tas nozīmē "buļļa galva" (boukephalos) un "skandināt" (clangere).[5]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gaigalas Latvijā ir parastas ligzdotājas pie iekšzemes ūdenstilpnēm
Gaigalai ir zeltaini dzeltenas acis

Gaigalas ligzdošanas areāls plešas pāri Skandināvijas, Austrumeiropas, Krievijas (līdz Kamčatkai), Mongolijas, Ķīnas ziemeļu, Kanādas, Aļaskas un ASV ziemeļu mežu un taigas zonai.[2][4]

Ziemo Ziemeļjūras un Baltijas jūras piekrastēs, uz dienvidiem iekšzemē lielākajā daļā Eiropas, Vidusjūras baseina austrumu daļā, Melnajā un Kaspijas jūrā, Kazahstānā, kā arī Ķīnas austrumos, Korejā un Japānā. Ziemeļamerikā gar Klusā okeāna piekrasti uz dienvidiem līdz Kalifornijas līcim, iekšzemē uz dienvidiem no ligzdošanas areāla līdz Floridai.[2][4]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā gaigala ir parasta caurceļotāja visā teritorijā, kā arī ziemotāja jūrā un neaizsalušajos piejūras ezeros un citur. Samērā parasta ligzdotāja iekšzemē pie dažādām, pat nelielām, ūdenstilpnēm. Vasaras otrajā pusē jūrā vietām koncentrējas lieli spalvmetēju bari.[4]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gaigala barojas ar dažādiem bezmugurkaulniekiem, vēžveidīgos ieskaitot

Gaigala ir vidēji liela pīle ar kompaktu, noapaļotu ķermeni, īsu kaklu, lielu galvu un īsu, tumši pelēku knābi. Sugai piemīt dzimumu dimorfisms. Tēviņš ir nedaudz lielāks, un tā apspalvojums košs, atšķirīgs no mātītes apspalvojuma.[6][7] Tēviņa ķermeņa garums ir 45—51 cm, svars ap 890—1410 g, mātītes ķermeņa garums 40—50 cm, svars 500—1130 g.[8] Spārnu plētums 65—80 cm.[4][8]

Ligzdošanas sezonas laikā tēviņa galva ir tumši zaļa ar metālisku spīdumu, uz vaigiem pie knābja pamatnes ovāls, balts laukums. Acis koši dzeltenas, zeltainas. Ķermeņa sāni, krūtis un kakls balti, mugura un aste melnas, spārni melnbalti. Ārpus vairošanās sezonas tēviņš kļūst līdzīgs mātītei, tikai ir par to pelēcīgāks.

Mātītei ir šokolādes brūna galva, balta kakla, samērā šaura "apkaklīte", acis gaiši dzeltenas. Ķermenis pelēkbrūns ar tumšu muguru, asti un spārniem. Knābja gals gaišs, oranždzeltens vai smilšu brūns. Jaunie putni ir līdzīgi mātītei, bet to galva ir pelēcīgi brūna. Kājas abiem dzimumiem oranžas.[6][7]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dējumā ir 8—11 olas
Par mazuļiem rūpējas tikai mātīte

Pēc ligzdošanas sezonas gaigalas dodas uz seklajām piekrastes jūrām vai lielākiem iekšzemes ezeriem, lai kopīgi barā izdzīvotu apspalvojuma maiņas periodu, kad putni nevar lidot.[6] Baros var būt vairāki simti putnu.[7] Pirmie šādās spalvu mešanas vietās ierodas tēviņi, tā kā tie atstāj mātītes drīz pēc tam, kā sākusies perēšana. Spalvu maiņa notiek apmēram 4 nedēļu garumā. Pēc tam putni dodas uz ziemošanas vietām.[6]

Novērojama tendence, ka mātītes ziemo tālāk uz dienvidiem nekā tēviņi, bet jaunie putni vēl tālāk uz dienvidiem.[6] Ligzdošanas areālā gaigalas atgriežas apmēram februāra vidū.[6] Gaigala ir spēcīga un ātra lidotāja, tās ātrums ap 65 km/h.[7] Lai paceltos gaisā, gaigalai ir jāieskrienas. Spārnu vēdas rada svilpjošu skaņu, kas aukstā laikā ir labāk dzirdama.[7]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gaigala galvenokārt barojas ar dažādiem bezmugurkaulniekiem (piemēram, moluskiem, krabjiem, garnelēm, upes vēžiem, kukaiņu kāpuriem, vabolēm, u.c.), zivīm un ikriem, nelielos daudzumos barojas arī ar sēklām un sakņu gumiem.[7] Barību tā meklē salīdzinoši seklos ūdeņos, īslaicīgi (līdz 30 sek.) ienirstot zem ūdens un uzlasot to no tilpnes grunts, ar knābi pārmeklējot ūdens augus vai apgriežot apkārt nelielus akmentiņus. Niršanas laikā spārni ir cieši piekļauti pie ķermeņa, bet aste izplesta. Niršanas dziļums līdz 4 metriem.[6]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gaigalu tēviņi ligzdošanas teritorijās ierodas pirmie. Katrs nostiprina savu ligzdošanas teritoriju, pēc tam ar īpašu izrādīšanās rituālu cenšas piesaistīt sev partneri.[6] Ligzda tiek iekārtota apmēram 15 metru augstumā no zemes, kādā koka dobumā.[6] Vienīgie putni, kas var nodrošināt gaigalas ar pietiekami lieliem koku dobumiem, ir cekulainās dzilnas un melnās dzilnas. Izmanto arī speciāli būvētos putnu būros. Mātīte ligzdu bagātīgi izklāj ar dūnām, kuras izrauj sev no krūtīm. Mātīte olas var iedēt arī citas mātītes ligzdā (īpaši, ja cita mātīte ligzdo putnu būrī) vai citu pīļu sugu ligzdā (piemēram, Islandes niras ligzdā).[6][7]

Dējumā ir 8—11 olas. Tās perē tikai mātīte. Inkubācijas periods ilgst apmēram 30 dienas. Mazuļi ligzdā paliek apmēram 24—36 stundas, pēc tam mazuļi pamet ligzdu. Māte mazuļus sauc no koka apakšas, līdz tie saņem drosmi un viens pēc otra lec lejup no lielā augstuma. Tie seko mātei uz ūdenstilpni, mazuļi spēj peldēt un paši baroties, tiem nepieciešama tikai mātes aizsardzība.

Reizēm mātīte mazuļus atstāj diezgan drīz pēc izšķilšanās. Šajos gadījumos mazuļi pievienojas citas mātītes mazuļiem. Šādi jauktu ģimeņu mazuļu bari var izveidoties arī tad, ja divas mātītes savstarpēji sakaujas par barošanās teritoriju. Kamēr mātītes plēšas, mazuļi sajaucas kopā. Pēc attiecību noskaidrošanas ne visi mazuļi aizpeld un seko tieši savai mātei.[6][7] Jaunie putni sāk lidot 55—65 dienu vecumā. Gaigala var sasniegt 20 gadu vecumu savvaļā.[7]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gaigalai ir 2 pasugas:[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]