Globālā sasilšana

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Temperatūras izmaiņa pēdējo 150 gadu laikā.

Globālā sasilšana ir apzīmējums Zemes atmosfēras un okeāna ūdeņu vidējās temperatūras straujam pieaugumam kopš 20. gadsimta vidus.[1] Daži pētījumi apgalvo, ka cilvēku ietekmēta globālā sasilšana daļēji ir sākusies jau 20. gadsimta sākumā.[2][3][4] Globālo sasilšanu izraisījusi vai vismaz būtiski veicinājusi cilvēku saimnieciskā darbība, precīzāk — tās radītās siltumnīcas efektu izraisošās gāzes, kuru apjoms atmosfērā un pieaugšanas ātrums pārspēj pēdējo tūkstošgadu laikā novērotās dabiskās svārstības.[5][6][7]

Kopējā vidējā gaisa un okeānu virsmas temperatūra pēdējos 100 gados ir palielinājusies par vidēji 0,86 ± 0,20 °C.[8] Apvienoto Nāciju Organizācijas Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC) ir secinājusi, ka vidējās gaisa un okeānu virsmu temperatūras paaugstināšanās visticamākais iemesls ir antropogēno (mākslīgi radīto) siltumnīcas gāzu koncentrācijas palielināšanās atmosfērā.[9][10] Būtiskākie siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju avoti ir fosilo degvielu intensīva lietošana (naftas produkti, ogles), rūpniecisko fluorēto gāzu lietošana, lopkopība (galvenokārt liellopu audzēšana[11]), zemkopība un lietus mežu izciršana.[12][13]

Zemes gaisa, ūdens un sauszemes sistēmas vienmēr ir pastāvējušas dinamiskā līdzsvarā. Klimata pētījumi pagātnē ir parādījuši, ka pēdējo 700 tūkstošu gadu laikā pasaulē ir bijuši mainīgi globālas sasilšanas un globāla aukstuma periodi.[5] Šādas vidējās globālās temperatūras svārstības ir bijušas saistītas ar dabā notiekošajiem procesiem. Tās ir notikušas gan pakāpeniski tūkstošu gadu laikā, gan strauji (ekstrēmu dabas notikumu rezultātā). Eiropas Vides aģentūra (EVA) un IPCC ziņo, ka pašreizējās klimata izmaiņas apmēru un ātruma ziņā pārspēj visas iepriekšējās dabiskās svārstības, kas novērotas pēdējās tūkstošgadēs.[14][15]

Globālā sasilšanas ietekmē sākas klimata pārmaiņas, kas izpaužas kā palielināts mākoņu daudzums, sniega segas noturības novirzes un ūdens režīma izmaiņas. Būtisku ietekmi uz ūdens režīmu atstāj vides izmaiņas (piem. lauksaimniecība). Samazinoties mežu platībām lietus ūdens ātri aiztek, tādējādi samazinot augsnes mitrumu. Sausajos apgabalos pārtuksnešošanos būtiski ietekmē lopkopība, kura noārda augu un augsnes kārtu. Savukārt samazinoties augu kārtai, lietus ūdens ātrāk aiztek vai iztvaiko. Atsevišķos reģionos biežāk sākuši līt skābie lieti, kas saistīti ar apkārtējās vides piesārņojuma izraisītu paaugstinātu skābes veidojošu gāzu koncentrāciju augstākajos atmosfēras slāņos. Biežāk ir novēroti viesuļi, arī krasas gaisa temperatūras svārstības — no ļoti silta laika uz ilgstošiem aukstuma uzplūdiem. Mērenajā joslā mazāk kļūst skujkoku, bet palielinās lapkoku īpatsvars.

Izmaiņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc NASA un Lielbritānijas meteoroloģiskā centra datiem 2016. gads kopumā pasaulē bija siltākais kopš novērojuma sākuma 1880. gadā. Turklāt tas bija trešais pēc kārtas, kurā pārsniegti iepriekšējie rādītāju rekordi.[16]

Vidējā temperatūra pasaulē pēdējo 130 gadu laikā paaugstinājusies par 0,6° C. Temperatūras paaugstināšanos izsauc galvenokārt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu daudzuma palielināšanās atmosfērā, bet arī sīko cieto daļiņu pieaugošais īpatsvars, kas atstaro Saules starojumu (piemēram, industriālā darbība vai vulkāna izvirdumi u.c.).

  • Oglekļa dioksīda līmenis atmosfērā pēdējos 200 gados pieaudzis apmēram par 40%, palielinoties no 280 ppm līdz 396 ppm. Ogļskābās gāzes daudzuma divkāršošanās teorētiski varētu ietekmēt vidējās globālās temperatūras palielināšanos par 1—2° C, ja citi ietekmējošie faktori paliktu nemainīgi. Par šo rezultātu gan notiek diezgan asas debates zinātnieku aprindās.
  • Metāna daudzums pēdējo 100 gadu laikā ir divkāršojies.
  • Slāpekļa oksīdu daudzums katru gadu palielinās apmēram par 0,25 %.
  • Ogļskābās gāzes, metāna un slāpekļa oksīdu daudzums palielinājies galvenokārt cilvēka rīcības rezultātā, kas saistīta ar enerģijas iegūšanu un patēriņu, transporta attīstību un lauksaimniecisko darbību.
  • Cilvēka darbības devums atmosfēras sastāvā: oglekļa oksīdi (70%), metāns (20%), slāpekļa oksīdi un citas gāzes (10%).

Ziemeļiem sasilstot un dienvidiem sakarstot, mērenajā joslā klimats kļūst mitrāks un drēgnāks, samazinās temperatūras atšķirības starp ziemu un vasaru. Arī Latvijā ir vērojama gaisa temperatūras paaugstināšanās un 20. gadsimta otrajā pusē — arī nokrišņu pieaugums. Jāpiebilst, ka vismaz Rīgā pēdējos 16 gadus (1997—2012) vērojama gada vidējās temperatūras samazināšanās ar ātrumu 0,4° C dekādē. Gada vidējās temperatūras kāpums pēdējos 100 gados bijis no 0,5 °C līdz 1 °C. Gada temperatūru svārstības samazinās, tās kļūst izlīdzinātākas (sevišķi ziemā un pavasarī).[14]

Prognozes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ja siltumnīcas efektu izsaucošo gāzu emisijas turpināsies palielināties (modelējot noskaidrots), tad, piemēram, CO2 līmenis divkāršosies nākamā gadsimta beigās. Ja ņem vērā citu papildfaktoru ietekmi kā, piemēram, pieaugošo ūdens tvaiku daudzumu, tad pēc aptuveniem aprēķiniem vidējā globālā temperatūra palielināsies par 1,5° C līdz 4,5° C, visticamāk par ~ 2,5° C. Temperatūras palielināšanās savukārt ietekmēs arī citus ar klimata izmaiņām saistītus faktorus: stipra karstuma periodi, plūdi, sausums, vētras u.c. Varētu mainīties pasaules veģetācijas zonas — pārvietosies robežas starp pļavu, mežu un ar krūmājiem apaugušām platībām. Pasaules okeāna līmenis pacelsies par 50 cm nākamajā gadsimtā un turpinās pacelties arī tālākajā nākotnē. Zemāk esošā piekrastes zona applūdīs un daļas vietas apdzīvojošās sugas, ja par tām neparūpēsies, ies bojā. Klimats tuksnešos kļūs karstāks, pieaugs tuksneša platības, šis process kā prognozē zinātnieki, varētu būt ar neatgriezeniskām sekām. 1/2 no pasaules ledus daudzuma izkusīs, Arktikas ledus segas biezums saruks, līdz ar to Saules radiācijas līmenis paaugstināsies, arī globālā sasilšana pieaugs. Izmaiņas saldūdens sistēmās ietekmēs biodaudzveidības samazināšanos, dzeramā ūdens krājumus un, iespējams, arī tā kvalitāti. Lauksaimniecības produktivitāte saglabāsies tāda pati, taču varētu mainīties lauksaimniecības kultūru audzēšanas rajoni, kā arī palielināties atšķirības starp sausajiem un mitrajiem reģioniem. Pārmērīga cilvēku migrācija no sausajiem un mitrajiem reģioniem izsauks konfliktus un veselības problēmas. Cilvēku un dzīvnieku slimības "pārceļos" uz citiem reģioniem.

Globālās sasilšanas sociālās izmaksas vidēji pasaulē pieaugs par 2—4% gadā. Līdz 2080. gadam 1,1-3,2 miljardiem cilvēku draud nopietns ūdens trūkums un 200—600 miljoniem — bads. Prognozē, ka Eiropā līdz 2070. gadam krasi palielināsies teritorijas, kurās būs jūtamas nopietnas ūdensapgādes grūtības, kas skars miljoniem cilvēku. Jau pēc 2020. gada visā Eiropā iespējami daudz biežāki un plašāki plūdi. Zemāko jūras krastu applūšana līdz 2080. gadam varētu apdraudēt par 2,5 miljoniem eiropiešu vairāk. Dienvidos mežu kļūs mazāk, bet ziemeļos - vairāk un būtiski mainīsies šo mežu sastāvs. Vienlaikus Eiropas dienvidos gandrīz noteikti pieaugs mežu un krūmāju ugunsgrēku skaits. Alpos līdz gadsimta vidum izzudīs nelielie šļūdoņi, bet lielākie saruks par 30—70%, bet Eiropas kopējie hidroenerģētiskie resursi līdz 2070. gadam saruks vidēji par 6% (Ziemeļeiropā un Austrumeiropā tie varētu pieaugt par 15—30%, turpretim Vidusjūras baseinā — sarukt par 20—50%). Āfrikā saruks ūdens resursi, pasliktināsies lauksaimniecības iespējas, samazināsies zivju resursi lielākajos ezeros un vairākas piekrastes lielpilsētas apdraudēs okeāna līmeņa celšanās. Āzijā Himalaju ledāju kušana radīs gan plūdu draudus, gan ūdensapgādes traucējumus. Lielajām pārapdzīvotajām pilsētām upju deltās draudēs briesmas gan upju plūdu, gan jūras līmeņa celšanās dēļ. Dienvidamerikā Amazones baseina austrumdaļa var pārvērsties savannā. ASV rietumiem draud nopietnas ūdensapgādes problēmas, savukārt nopietni karstuma viļņi varētu apdraudēt daudzu cilvēku veselību lielajās pilsētās. Polārajos apgabalos kusīs ledāji un mūžīgais sasalums, apdraudot gan šo apvidu pamatiedzīvotājus, gan ekosistēmas. Pirmajā ANO ekspertu ziņojuma sējumā, kas tika nodots atklātībai 2007. gada februārī, norādīts, ka līdz 2100. gadam Zemes virsmas temperatūra visticamāk paaugstināsies par 1,8—4° C, bet Pasaules okeāna līmenis celsies par 18—59 cm.[17]

Zinātnieki argumentē, ka sasilšanas ietekmē kusīs arktiskie ledāji, kas atšķaidītu Golfa straumi un tā mainītos vai pat izzustu. Pašlaik tiek uzskatīts, ka Golfa straumes pēkšņas izmaiņas ir bijušas par iemeslu diviem Ziemeļatlantijas straujas atdzišanas notikumiem: "Younger Dryas" ( pirms apm. 12 000 gadu) kā arī 8.2k notikums pirms 8,2 tūkstošiem gadu. Tiek uzskatīts ka šiem notikumiem par iemeslu ir bijis Ziemeļamerikas ziemeļos izkusušo ledāju veidoto saldūdens ezeru Agasi un Ojibway ieplūšana Atlantijas okeānā, kas uz laiku palēnināja Golfa straumi. Tiek uzskatīts, ka saldūdens daudzums, kas šo notikumu laikā ieplūda Atlantijas okeānā, ir bijis tik liels, ka okeāna līmenis ir cēlies par vairākiem metriem. Pašlaik okeāna līmenis ceļas par apmēram 30 cm 100 gados. Pie šāda okeāna līmeņa celšanās ātruma būtu nepieciešami simtiem gadu, lai okeāna līmenis celtos tik daudz, cik cēlās šo ledāju ezeru pēkšņās ieplūšanas okeānā rezultātā.

Starptautiskās sabiedrības reakcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viens no pirmajiem soļiem negatīvo tendenču apturēšanai un turpmāko klimata pārmaiņu novēršanai bija divu nozīmīgu starptautisku dokumentu izstrādāšana — ANO Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām un tās ietvaros izstrādātais Kioto protokols. Šo dokumentu galvenais mērķis ir darīt visu iespējamo, lai samazinātu klimatam kaitīgo gāzu izmešus atmosfērā. Rūpnieciski attīstītajām valstīm līdz 2012. gadam jāsamazina sešu galveno siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas par 5%, salīdzinot ar 1990. gadu. Diemžēl būtiskus šķēršļus Kioto protokola ieviešanai rada atsevišķas lielās industrializētās valstis. Pēc Eiropas Vides aģentūra (EVA) sniegtās informācijas, pagaidām 123 valstis, arī visas ES dalībvalstis, ir ratificējušas šo protokolu. Turpretī ASV, kas ir lielākais SEG emisiju avots, ir nolēmušas to nedarīt. Lai Kioto protokols stātos spēkā, joprojām ir nepieciešama tā ratifikācija Krievijā.

Zinātnieku viedoklis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 21. gadsimta sākuma ir veikti vairāki akadēmiski pētījumi, kuros apskatīts zinātniskās sabiedrības viedoklis par klimata pārmaiņām. Šāda veida pētījumi savstarpēji atšķiras metodoloģijā - informācijas ieguves veidā (aptaujas, zinātnisko pētījumu analīze, zinātnieku izteikumi medijos, u.c.), kā arī pētamo lokā un skaitā. Atkarībā no pētījuma redzams, ka 84% līdz 100% procentu dabas zinātnieku uzskata, ka klimata pārmaiņas notiek un tās vērā ņemami ietekmē cilvēku darbība.[18][19][20][21][22][23][24][25][26][27][28] Augstāks piekrišanas biežums tiek novērots zinātniekos, kuru ekspertīzes joma vairāk saistīta ar klimata pētniecību.[19][20][21] Pētījumi, kuros apskatīti tieši klimata pētnieku paustie viedokļi, parāda, ka 86% līdz 100% klimata pētnieku piekrīt cilvēku radītu klimata pārmaiņu esamībai.[18][19][20][21][22][23][24][25][26] No pētījumiem, kas pauž nostājas par klimata pārmaiņām un globālo sasilšanu, 98% norāda, ka klimata pārmaiņas un globālā sasilšana notiek un tās rada cilvēki.[23]

Apvienoto Nāciju Organizācijas Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC) 2014. gadā publicēja piekto ziņojumu par klimata pārmaiņām.[1] Tas balstās uz aptuveni 9200 recenzētiem zinātniskiem pētījumiem un rakstīšanā galvenokārt piedalījās zinātnieki. Ziņojuma kopsavilkumā autori raksta, ka klimata pārmaiņu esamība ir nepārprotama un to vērā ņemami ietekmē cilvēku darbība.

Cilvēku radītu klimata pārmaiņu, tai skaitā globālo sasilšanu, atzīst 198 zinatniskas organizācijas, zinātnes akadēmijas un institūti.[29]

2017. gadā akademiskajā žurnālā BioScience tika publicēts raksts "World Scientists’ Warning to Humanity: A Second Notice", kurā autori brīdina par klimata krīzi un globālo sasilšanu[30]. Autori aicināja cilvēkus samazināt fosilo kurināmo, gaļas un citu klimatu pārmaiņu ietekmējošu resursu lietošanu. Kopā ar raksta autoriem šo publikāciju ir parakstījuši vairāk kā 15 tūkstoši zinātnieku no 184 valstīm. Autori min, ka iespējams šis ir lielākais parakstītāju skaits kāds jebkad bijis akadēmiskai publikācijai.

Kritika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Aptuveni 2% no akadēmiskiem pētījumiem, kas pauž nostāju par klimata pārmaiņu un globālās sasilšanas esamību, nepiekrīt cilvēku radītai globālāi sasilšanai.[23] Pētījumi, kas analizējuši šos 2%, norāda, ka tajos novērojamas vērā ņemamas metodoloģijas kļūdas - nepilnīga zinātniskās literatūras atlase, nepilnvērtīga klimatu modeļu izvērtēšana, kļūdaina stastikstikā analīze, u.c.[31]

Lai gan akadēmiskie pētījumi un zinātniskās sabiedrības viedoklis atbalsta klimata pārmaiņu esamību, klimata pārmaiņu kritiķi medijos tiek reprezentēti vienlīdz bieži vai pat biežāk, kā klimata pētnieki. Aleksandra Petersena (Alexander Petersen) grupas publicētā pētījumā tika salīdzināta “redzamība” ziņu medijos starp 386 prominentākajiem klimata pārmaiņu noliedzējiem un 386 zinātniskajā literatūrā citētākajiem klimata pētniekiem.[32] Neskatoties uz klimata zinātnieku ekspertīzi, trīsdesmit lielākajos ASV ziņu medijos abas grupas tika reprezentētas vienlīdz bieži. Ja ņem vērā arī mazāk populārus ziņu avotus, klimata pārmaiņu noliedzēju iekļaušana rakstos pārsniedz klimata ekspertu par 49%.

Kritiķu argumenti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pēdējo 120—140 gadu laikā vidējā gaisa temperatūra pasaulē esot paaugstinājusies par nepilnu grādu — šāds secinājums ir izdarīts, apkopojot meteoroloģisko novērojumu staciju sniegtos datus no visas pasaules. Tomēr šis fakts nav viennozīmīgs. Lielākā daļa meteostaciju izvietotas attīstītajās valstīs, daudzās valstīs meteoroloģisko novērojumu tīkls darbojas tikai dažus gadu desmitus, nabadzīgākajās valstīs līdz pat šim brīdim nav izveidots pietiekami plašs novērojumu tīkls, un klimatologu rīcībā nav arī pietiekamu datu par ūdens un gaisa temperatūru jūrās un okeānos, tādēļ pagaidām nav iespējams secināt, vai vidējā gaisa temperatūra visā pasaulē patiešām paaugstinās. Pusotrs gadsimts ir īss periods Zemes vēsturē, un zinātniekiem pieejamie dati vēl neļauj spriest par ilgtermiņa tendencēm, kuras varētu ietekmēt, piemēram, Mēness un Saules aktivitāšu cikli (Ir zināms ne tikai Saules aktivitātes 11 gadu cikls, bet arī cits - vismaz 80 gadus - ilgs cikls, par kuru zinātne vēl nav ieguvusi pietiekami daudz informācijas, lai varētu spriest par tā ietekmi uz mūsu planētas klimatu, turklāt netiek izslēgta iespēja, ka eksistē vēl garāki Saules aktivitātes cikli). Visaugstākā jebkad reģistrētā gaisa temperatūra pasaulē (+57,7 °C) fiksēta Azizijā, Lībijas ziemeļos, 1922. gada 13. septembrī. Visaugstākā gaisa temperatūra Āzijā tika reģistrēta 1942. gadā, Ziemeļamerikā - 1913. gadā, Dienvidamerikā - 1905. gadā, Austrālijā - 1889. gadā. Visaugstākā gaisa temperatūra Eiropā - +50 °C, - tika reģistrēta Seviļā 1881. gada 4. augustā. Visās pasaules daļās (izņemot Antarktīdu, kur meteoroloģiskie novērojumi tika uzsākti krietni vēlāk) oficiālie maksimālās gaisa temperatūras rekordi ir reģistrēti pirms 60—120 gadiem.[nepieciešama atsauce]
  • Pēc 1940. gada nākamajos 40 gados klimats kļuva vēsāks: bija vērojama globālā atdzišana, kuras laikā vidējā gaisa temperatūra pasaulē pazeminājās par aptuveni 0,3 °C. Šī vispasaules atdzišana bija vērojama pēckara industriālā uzplaukuma laikā, kad strauji pieauga oglekļa dioksīda (CO2) līmenis.[33] Jānis Trallis ir sinoptiķis, nevis klimata pētnieks. Globālās temperatūras samazināšanās notika atmosfēras aerosolu un vuklānu izvirdumu dēļ. [34] Pētnieki argumentē, ka temperatūra samazināšanās ir novērtēta par augstu divu iemeslu dēļ: 1. pēc otrā pasaules kara mainījās globālās temperatūras mērīšanas metodes[35]; 2. saules spožuma izmaiņas.[36]
  • Nav atrasta statistiski nozīmīga korelācija (tāda, kuru nevar izskaidrot ar gadījuma rakstura notikumu) starp 20. un 21. gadsimta globālo temperatūru un CO2 līmeni.[nepieciešama atsauce]
  • Pētot senāku vēsturi (simti tūkstoši gadu) ir atrasts, ka vispirms palielinās globālā temperatūra un tikai pēc tam CO2.[nepieciešama atsauce]
  • Pēdējo 15 gadu laikā nav novērota globālā sasilšana, kaut arī CO2 ir pieaudzis par 10%.[nepieciešama atsauce]
  • Viduslaikos Grenlandē ir dzīvojuši cilvēki (atrastas apmetnes), kuri nodarbojās ar lauksaimniecību. Mūsdienās klimats šajos apvidos lauksaimniecībai nav piemērots.[nepieciešama atsauce]
  • Antarktikā veiktie ledus urbumi rāda, ka iepriekšējos starpledus laikmetu periodos temperatūra ir bijusi augstāka nekā mūsdienās, kaut arī CO2 līmenis ir bijis būtiski zemāks (30% zemāks).[nepieciešama atsauce]
  • CO2 atmosfērā aizņem tikai 0,035%. Pat ja CO2 līmenis dubultosies, tas joprojām būs mazāks par 1 procenta desmito daļu. Turklāt CO2 ir smaga gāze un tai nav tendences pacelties un veidot siltumnīcas efektu izraisošu slāni, tā vietā CO2 galvenokārt izšķīst ūdenī — Pasaules okeānā.[nepieciešama atsauce]
  • Cilvēki apdzīvo tikai 2-3% procentus no Zemeslodes virsmas. Ja 20. gadsimta vidējā gaisa temperatūra patiešām ir paaugstinājusies, tad to varētu skaidrot arī ar mazā ledus laikmeta beigām, nevis tikai ar antropogēno ietekmi.[nepieciešama atsauce]
  • Pirms 30 gadiem klimata izmaiņu piekritēji tikpat aktīvi visus esot brīdinājuši par it kā gaidāmo straujo atdzišanu cilvēces saimnieciskās darbības rezultātā: "Ir vērojamas ļaunu vēstošas pazīmes par dramatiskām izmaiņām pasaules laika apstākļu tendencēs, un tās, iespējams, vēsta par milzīgu saražotās pārtikas apjoma kritumu nākotnē, un tas skars gandrīz visas valstis. (..) ASV Nacionālās okeāna un atmosfēras administrācijas (NOAA) doktora Marija Mitčela pagājušajā gadā veiktais pārskats atklāj, ka laikā no 1945. līdz 1968. gadam vidējā gaisa temperatūra Zemes ziemeļu puslodes piezemes slānī ir pazeminājusies par pusgrādu. (..) Kā vēsta Džordžs Kukla no Kolumbijas universitātes, satelīta uzņēmumi norāda uz pēkšņu un plašu sniega segas pieaugumu ziemeļu puslodē 1971./1972. gada ziemā. Savukārt divu NOAA zinātnieku pagājušajā mēnesī publicētā pētījumā ir minēts, ka Saules gaismas apjoms, kas sasniedz zemi kontinentālajās Savienotajās Valstīs, laikā no 1964. līdz 1972. gadam ir samazinājies par 1,3%."[37]
  • 2009. gada rudenī sākās starptautisks skandāls - t.s. klimatgeita, - par datu falsificēšanu: no amata nācās atkāpties Austrumanglijas universitātes profesoram Filam Džonsam. Kā var secināt no Austrumangijas universitātes Klimata pētījumu centra iekšējā apritē esošajiem e-pastiem un dokumentācijas, kas nonākuši sabiedrības rīcībā pēc hakeru ielaušanās iestādes informācijas sistēmās, šajā pētniecības institūtā ir mērķtiecīgi sagrozīti dati, lai radītu nepareizu priekšstatu par temperatūras izmaiņām uz zemeslodes, nevēlamā informācija iznīcināta un vispār kopumā — organizēta globālās sasilšanas datu falsificēšana.[nepieciešama atsauce] Astoņas komitejas ir veikušas šo apsūdzību izmeklēšanu, nonākot pie secinājuma, ka šīm apsūdzībām nav vērā ņemamu pierādījumu un nav veikta zinātniski negodīga darbība.[38]
  • Pēdējos 20 gadus, par vienu no galvenajiem pamatojumiem unikāli augstajai mūsdienu globālajai temperatūrai, tiek izmantots no koku gadskārtām rekonstruēts pagātnes klimats (pēdējie 2000 gadi). Tai pat laikā ir atklāta gan šo datu vismaz daļēja falsifikācija, gan metodes nespēja rekonstruēt klimatu laika periodā, par kuru pieejami instrumentālie mērījumi.[nepieciešama atsauce]
  • Pēdējos 50 gadus palielinās meteostaciju skaits. Arvien lielāka meteostaciju daļa ir apdzīvotās vietās (piem. lidostas), kur ēku un ceļa segumu dēļ temperatūra ir augstāka, kā mazapdzīvotās vietās. Un tā kā apdzīvoto vietu meteostaciju īpatsvars palielinās, tad iegūtā globālā temperatūra ir augstāka, kā būtu, izmantojot tikai mazapdzīvotu vietu mērījumus. Piemēram no LVGMC publiskotajiem datiem redzams, ka no 1950. līdz 1959. gadam starp divām Rīgas meteostacijām gada vidējā temperatūra atšķiras par aptuveni 0,6 °C. 2001. gadā LVGMC ir pārslēgusies starp šīm stacijām. Tādējādi oficiāli izmantotai gada vidējai temperatūrai 2001. gadā ir nākuši klāt virs 0,5 °C.[nepieciešama atsauce]
  • Laika gaitā mainās temperatūras mērīšanas metodoloģija. Piemēram, cikos temperatūra tiek mērīta. Arī Rīgā temperatūras mērīšanas (piefiksēšanas) laiki ir mainījušies.[nepieciešama atsauce]
    • Līdz 1944. gadam tika mērīts 3 reizes dienā
    • No 1945. līdz 1965. gadam tika mērīts 4 reizes dienā
    • No 1966. līdz 2001. gadam 8 reizes dienā
    • Sākot no 2002. gada 24 reizes dienā.
  • Lai it kā kompensētu meteostaciju vietu un mērīšanas metožu izmaiņas, globālās meteodatu glabāšanas organizācijas(piem. GISS,CRU ) veic datu koriģēšanu. Koriģēšana notiek par lielumiem, kuri ir lielāki par vidējās globālās temperatūras izmaiņām. Tādējādi iegūtās temperatūras izmaiņas ticamība ir zema, jo iespējamā kļūda ir lielāka par pašu temperatūras izmaiņu.[nepieciešama atsauce]
  • Ne visas meteostacijas tiek iekļautas globālā klimata pētījumos. Meteostaciju izvēle ietekmē rezultātu par lielumu, kas ir salīdzināms ar pašu pētamo lielumu - vidējo globālo temperatūru.[nepieciešama atsauce]
  • Meteostaciju datu koriģēšana (notiek oficiāli) un meteostaciju izvēle dod plašas iespējas rezultātu manipulēšanai.[nepieciešama atsauce]

Fosilā kurināmā ieguves firmu ietekme uz globālās sasilšanas noliegšanu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pētnieciskā žurnālistika parāda, ka fosilā kurināmā firmu ieguves firmas kā Royal Dutch Shell, ExxonMobil, BP, Chevron, Total un Koch Industries iegulda miljardus, lai veicinātu dezinformāciju par klimata pārmaiņām un cīnītos pret valdību iniciatīvām, kas cīnās ar klimata pārmaiņām (tai skaitā globālo sasilšanu).[39][40][41][42] Piemēram, laika posmā no 1998. līdz 2018. gadam Koch Industries ir iztērējuši 1.45 miljardus ASV dolāru, lai tieši finansētu vairāk kā 90 organizācijas, kas nodarbojas ar klimata pārmaiņu noliegšanu un lobēšanu pret likumiem, kas saistīti ar klimata pārmaiņām.[41] Organizācija Influence Map, kas pēta firmu lobēšanu, 2019. gadā publicēja ziņojumu, kas parāda, ka šiem mērķiem piecas pasaulē lielākās fosilā kurināmā ieguves firmas (ExxonMobil, Royal Dutch Shell, Chevron, BP un Total) kopš 2016. gada Parīzes klimata nolīguma ir iztērējušas vairāk kā 1 miljardu ASV dolāru.[42]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «5. ziņojums par klimata pārmaiņām». The Synthesis Report (SYR) of the IPCC Fifth Assessment on Climate Change. ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (UN Intergovernmental Panel on Climate Change). 2014. Skatīts: 2020.
  2. Hegerl, Gabriele C.; Brönnimann, Stefan; Schurer, Andrew; Cowan, Tim (2018). "The early 20th century warming: Anomalies, causes, and consequences" (en). WIREs Climate Change 9 (4): e522. doi:10.1002/wcc.522. ISSN 1757-7799. PMC PMC6033150. PMID 30008810.
  3. Delworth, Thomas L.; Knutson, Thomas R. (2000-03-24). "Simulation of Early 20th Century Global Warming" (en). Science 287 (5461): 2246–2250. doi:10.1126/science.287.5461.2246. ISSN 0036-8075. PMID 10731143.
  4. Egorova, Tatiana; Rozanov, Eugene; Arsenovic, Pavle; Peter, Thomas; Schmutz, Werner (2018). "Contributions of Natural and Anthropogenic Forcing Agents to the Early 20th Century Warming" (English). Frontiers in Earth Science 6. doi:10.3389/feart.2018.00206. ISSN 2296-6463.
  5. 5,0 5,1 «Climate Change: How Do We Know?». ASV Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija (NASA) mājas lapa. Skatīts: 2020.
  6. Lüthi, Dieter; Le Floch, Martine; Bereiter, Bernhard; Blunier, Thomas; Barnola, Jean-Marc; Siegenthaler, Urs; Raynaud, Dominique; Jouzel, Jean et al. (2008-05). "High-resolution carbon dioxide concentration record 650,000–800,000 years before present" (en). Nature 453 (7193): 379–382. doi:10.1038/nature06949. ISSN 1476-4687.
  7. «5. ziņojums par klimata pārmaiņām». The Synthesis Report (SYR) of the IPCC Fifth Assessment on Climate Change. ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (UN Intergovernmental Panel on Climate Change). 2014. 44–47. lpp. Skatīts: 2020.
  8. «5. ziņojums par klimata pārmaiņām». The Synthesis Report (SYR) of the IPCC Fifth Assessment on Climate Change. ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (UN Intergovernmental Panel on Climate Change). 2016. 40. lpp. Skatīts: 2020.
  9. «Kopsavilkums politikas darbības veicējiem (Summary for policymakers)» (PDF). The Synthesis Report (SYR) of the IPCC Fifth Assessment on Climate Change. ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (UN Intergovernmental Panel on Climate Change). 2014. Skatīts: 2020.
  10. "Cilvēku ietekme uz klimata sistēmu ir skaidra un pēdējo desmitgadu antropogēno siltumnīcas gāzu emisijas ir augstākās vēsturē. Klimata sistēmu sasilšana ir nepārprotama un kopš 20. gadsimta 50. gadiem daudzas no pārmaiņām nav salīdzināmas ar pārmaiņām pēdējo desmitgadu un tūkstošgadu laikā. Atmosfēras un okeānu temperatūra ir paaugstinājusies, sniega un ledus daudzums ir samazinājies un jūras līmenis ir cēlies." (tulkots no angļu valodas)
  11. Eshel, G.; Shepon, A.; Makov, T.; Milo, R. (2014-07-21). "Land, irrigation water, greenhouse gas, and reactive nitrogen burdens of meat, eggs, and dairy production in the United States" (en). Proceedings of the National Academy of Sciences 111 (33): 11996–12001. doi:10.1073/pnas.1402183111. ISSN 0027-8424.
  12. «Global Greenhouse Gas Emissions Data». ASV Vides Aizsardzības Aģentūra (Environmental Protection Agency). Skatīts: 2020.
  13. «Par klimata pārmaiņām». Eiropas Vides Aģentūra. 2016. Skatīts: 2020.
  14. 14,0 14,1 «Evita Reinberga. Kur palikušas īstās ziemas un vasaras?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 16. decembrī. Skatīts: 2010. gada 27. janvārī.
  15. «5. ziņojums par klimata pārmaiņām». The Synthesis Report (SYR) of the IPCC Fifth Assessment on Climate Change. ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (UN Intergovernmental Panel on Climate Change). 2014. Skatīts: 2020.
  16. 2016. gads – siltākais novērojumu vēsturē lsm.lv
  17. «Globālā sasilšana cilvēcei var maksāt ļoti ļoti dārgi. - virums.lv 03 aprīlis 2007.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 14. oktobrī. Skatīts: 2010. gada 27. janvārī.
  18. 18,0 18,1 Cook, John; Nuccitelli, Dana; Green, Sarah A.; Richardson, Mark; Winkler, Bärbel; Painting, Rob; Way, Robert; Jacobs, Peter et al. (2013-05). "Quantifying the consensus on anthropogenic global warming in the scientific literature" (en). Environmental Research Letters 8 (2): 024024. doi:10.1088/1748-9326/8/2/024024. ISSN 1748-9326.
  19. 19,0 19,1 19,2 Doran, Peter T.; Zimmerman, Maggie Kendall (2009). "Examining the Scientific Consensus on Climate Change" (en). Eos, Transactions American Geophysical Union 90 (3): 22–23. doi:10.1029/2009EO030002. ISSN 2324-9250.
  20. 20,0 20,1 20,2 Stenhouse, Neil; Maibach, Edward; Cobb, Sara; Ban, Ray; Bleistein, Andrea; Croft, Paul; Bierly, Eugene; Seitter, Keith et al. (2014-07-01). "Meteorologists' Views About Global Warming: A Survey of American Meteorological Society Professional Members" (en). Bulletin of the American Meteorological Society 95 (7): 1029–1040. doi:10.1175/BAMS-D-13-00091.1. ISSN 0003-0007.
  21. 21,0 21,1 21,2 Verheggen, Bart; Strengers, Bart; Cook, John; van Dorland, Rob; Vringer, Kees; Peters, Jeroen; Visser, Hans; Meyer, Leo (2014-08-19). "Scientists’ Views about Attribution of Global Warming". Environmental Science & Technology 48 (16): 8963–8971. doi:10.1021/es501998e. ISSN 0013-936X.
  22. 22,0 22,1 Oreskes, Naomi (2004-12-03). "The Scientific Consensus on Climate Change" (en). Science 306 (5702): 1686–1686. doi:10.1126/science.1103618. ISSN 0036-8075. PMID 15576594.
  23. 23,0 23,1 23,2 23,3 Anderegg, William R. L.; Prall, James W.; Harold, Jacob; Schneider, Stephen H. (2010-07-06). "Expert credibility in climate change". Proceedings of the National Academy of Sciences of the United States of America 107 (27): 12107–12109. doi:10.1073/pnas.1003187107. ISSN 0027-8424. PMC 2901439. PMID 20566872.
  24. 24,0 24,1 Dennis Bray. «The Bray and von Storch 5th International SurvThe Bray and von Storch 5th International Survey of Climate Scientists 2015/2016ey of Climate Scientists 2015/2016». Zentrum für Material- und Küstenforschung GmbH, 2016. Skatīts: 2020.
  25. 25,0 25,1 Rosenberg, Stacy; Vedlitz, Arnold; Cowman, Deborah F.; Zahran, Sammy (2010-08-01). "Climate change: a profile of US climate scientists’ perspectives" (en). Climatic Change 101 (3): 311–329. doi:10.1007/s10584-009-9709-9. ISSN 1573-1480.
  26. 26,0 26,1 Bray, Dennis (2010-08-01). "The scientific consensus of climate change revisited" (en). Environmental Science & Policy 13 (5): 340–350. doi:10.1016/j.envsci.2010.04.001. ISSN 1462-9011.
  27. Farnsworth, Stephen J.; Lichter, S. Robert (2012-03-01). "The Structure of Scientific Opinion on Climate Change" (en). International Journal of Public Opinion Research 24 (1): 93–103. doi:10.1093/ijpor/edr033. ISSN 0954-2892.
  28. Carlton, J. S.; Perry-Hill, Rebecca; Huber, Matthew; Prokopy, Linda S. (2015-09). "The climate change consensus extends beyond climate scientists" (en). Environmental Research Letters 10 (9): 094025. doi:10.1088/1748-9326/10/9/094025. ISSN 1748-9326.
  29. «List of Worldwide Scientific Organizations». California Government's Office of Planning and Research. Skatīts: 2020.
  30. Ripple, William J.; Wolf, Christopher; Newsome, Thomas M.; Galetti, Mauro; Alamgir, Mohammed; Crist, Eileen; Mahmoud, Mahmoud I.; Laurance, William F. et al. (2017-12-01). "World Scientists’ Warning to Humanity: A Second Notice" (en). BioScience 67 (12): 1026–1028. doi:10.1093/biosci/bix125. ISSN 0006-3568.
  31. Benestad, Rasmus E.; Nuccitelli, Dana; Lewandowsky, Stephan; Hayhoe, Katharine; Hygen, Hans Olav; van Dorland, Rob; Cook, John (2016-11-01). "Learning from mistakes in climate research" (en). Theoretical and Applied Climatology 126 (3): 699–703. doi:10.1007/s00704-015-1597-5. ISSN 1434-4483.
  32. Petersen, Alexander Michael; Vincent, Emmanuel M.; Westerling, Anthony LeRoy (2019-08-13). "Discrepancy in scientific authority and media visibility of climate change scientists and contrarians" (en). Nature Communications 10 (1): 3502. doi:10.1038/s41467-019-09959-4. ISSN 2041-1723.
  33. «Jānis Trallis. Bažas par globālo sasilšanu, iespējams, nav pamatotas. - apollo.lv 14. augusts (2005.)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 19. janvārī. Skatīts: 2010. gada 27. janvārī.
  34. Piers Forster. «IPCC 4. ziņojums par klimata pārmaiņām, 2. nodaļa», 2018. Skatīts: 2020.
  35. Thompson, David W. J.; Kennedy, John J.; Wallace, John M.; Jones, Phil D. (2008-05). "A large discontinuity in the mid-twentieth century in observed global-mean surface temperature" (en). Nature 453 (7195): 646–649. doi:10.1038/nature06982. ISSN 1476-4687.
  36. Wild, Martin; Ohmura, Atsumu; Makowski, Knut (2007). "Impact of global dimming and brightening on global warming" (en). Geophysical Research Letters 34 (4). doi:10.1029/2006GL028031. ISSN 1944-8007.
  37. «Newsweek.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 1. februārī. Skatīts: 2010. gada 27. janvārī.
  38. Astoņas izmeklēšanas: House of Commons Science and Technology Committee (UK); Independent Climate Change Review (UK); International Science Assessment Panel Archived 9 May 2013 Wayback Machine vietnē. (UK); Pennsylvania State University first panel Archived 25 September 2010 Wayback Machine vietnē. and second panel Archived 30 January 2012 Wayback Machine vietnē. (US); United States Environmental Protection Agency (US); Department of Commerce (US); National Science Foundation (US).
  39. Richards Collet-White. «Climate Science Deniers Planning European Misinformation Campaign, Leaked Documents Reveal», 2019. Skatīts: 2020.
  40. Brendan DeMelle. «EXXONMOBIL'S $33 MILLION CAMPAIGN TO SOW DOUBT AND DENIAL ABOUT GLOBAL WARMING», 2015. Skatīts: 2020.
  41. 41,0 41,1 Gus Ruelas. «Koch Industries: Secretly Funding the Climate Denial Machine», 2018. Skatīts: 2020.
  42. 42,0 42,1 «How the oil majors have spent $1Bn since Paris on narrative capture and lobbying on climat». 2019. Skatīts: 2020.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]