Gunārs Freimanis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Gunārs Freimanis
Personīgā informācija
Dzimis 1927. gada 3. oktobrī
Valsts karogs: Latvija Vaiņode, Liepājas apriņķis, Latvija
Miris 1993. gada 27. decembrī (66 gadi)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Literārā darbība
Nodarbošanās dzejnieks
Valoda latviešu valoda

Gunārs Freimanis (dzimis 1927. gada 3. oktobrī, miris 1993. gada 27. decembrī) bija Carnikavā dzīvojošs latviešu dzejnieks, publicists un represiju upuris. Dzimis Vaiņodē saimnieka ģimenē, miris Rīgā. PEN kluba Rietumvācijas centra goda biedrs no 1985. gada. Latviešu preses biedrības Kanādas kopas goda biedrs no 1989. gada.

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1942. gadā beidzis Rīgas pilsētas 33. pamatskolu. Iestājies Rīgas Valsts tehnikuma Elektrotehnikas nodaļā.

Represijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1946. gadā Valsts drošības komiteja Freimani apcietināja par pretpadomju propagandu, viņš tika notiesāts uz desmit gadiem ieslodzījumā, ko pavadījis Kolimas un Jakutijas nometnēs. Atbrīvots 1959. gadā, uzsāka darbu Latvenergo. No 1963. gada dzīvoja Carnikavā, Līņu ielā 17,[1] dārzkopības sabiedrībā "Gauja" Ādažu ciema padomes teritorijā netālu no dzejnieka Ojāra Vācieša dzīvesvietas. Pēc atgriešanās Freimanis sāka rakstīt dzejoļus, daži no tiem 1964. gadā tika publicēti žurnālā "Karogs". Apstākļu sakritības dēļ žurnāla numurs ar Freimaņa dzejoļiem iznāca īsi pēc viņa otrā aresta.

Par pretpadomju dzejoļu sacerēšanu 1964. gada 27. martā Valsts drošības komiteja Freimani vēlreiz apcietināja, viņu notiesāja uz pieciem gadiem Mordovijas soda nometnēs. 1969. gadā atbrīvots, turpināja darbu Latvenergo. 1976. gada 8. oktobrī viņam tika izteikts oficiāls brīdinājums par darbību nepieļaujamību, kas ir pretrunā ar PSRS valsts drošības interesēm. 1983. gadā par pretpadomju darbību, dzejas un prozas sacerējumiem Latvijas PSR Valsts Drošības komiteja Freimani apcietināja trešo reizi. Tiesāts kopā ar Gunāru Astru. Atšķirībā no citām 1983. gada politiskajām prāvām, Freimaņa nodarījums kvalificēts pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa 65. panta otrās daļas, kurā bija paredzēts smagāks sods. Trešoreiz Freimani notiesāja uz četriem gadiem nometnēs un diviem nometinājumā, bijis ieslodzījumā Permas apgabalā. 1987. gada februārī atbrīvots.

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2020. gada 1. oktobrī izdevniecība "Mansards" izdeva grāmatu par Gunāru Freimani "Es neesmu viens. Ar mani ir mana tauta", kurā Janīna Kursīte-Pakule, Lidija Lasmane, Rasma Pērkons, Maija Cālīte, Inta Purva, Jānis Vēveris stāsta par tikšanos ar Gunāru Freimani, publicēti arī literatūrzinātnieka Rolfa Ekmaņa iespaidi par Gunāra Freimaņa dzeju un sarakste ar rakstnieku Jāni Klīdzēju. Redaktors Arnis Šablovskis.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]