Labākos rezultātus šaha turnīros uzrādījis 1920. gadu beigās. 1925. gadā uzvarējis starptautiskā šaha turnīrā Debrecenā.[1] Trīs reizes pārstāvējis Austrijas izlasi Pasaules šaha olimpiādēs (1927, 1930-1931). 1930. gadā spēlējis pie 1. galdiņa un palīdzējis izlasei ieņemt augsto 4. vietu komandu vērtējumā.[2] No 1932. gada līdz 1947. gadam dzīvojis Nīderlandē. 1929. un 1934. gadā bijis Aleksandra Aļehina sekundants mačos par Pasaules šaha čempiona nosaukumu pret Jefimu Bogoļubovu. 1937. gadā bijis 1. Ķemeru starptautiskajā šaha turnīra vadītājs. 1941. gadā piedalījies savā pēdējā nopietnā turnīrā Utrehtas pilsētā Bārnā, kur ieņēmis 2. vietu aiz Maksa Eives.[3] Pēc Otrā pasaules kara kopā ar sievu pārcēlies uz dzīvi ASV. No 1951. līdz 1973. gadam bijis Manhatanas šaha kluba sekretārs, regulāri sadarbojies ar amerikāņu šaha žurnālu Chess Review. Bijis pazīstams arī kā šaha grāmatu autors. Sastādījis 1929. gada Karlsbādes šaha turnīra partiju izlasi. Sarakstījis grāmatas: "Die Kunst der Verteidigung" ("Aizsardzības māksla", 1929), "Rubinstein's Chess Masterpieces" ("Rubinšteina šaha meistardarbi", 1941) and "Pawn Power in Chess" ("Bandinieka spēks šahā", 1959). Bijis arī 1950. gada šaha olimpiādes un 1954. gada PSRS - ASV komandu šaha mača, kā arī daudzu citu šaha turnīru galvenais tiesnesis.
.svg){kind=small}
