Heksamilions

Heksamilions
Εξαμίλιον τείχος
Heksamilions
Heksamilions
Atrašanās vieta	Grieķija
Reģions	Korintija
Koordinātas	37°55′34″N 22°58′21″E
Veids	Šaurums
Vēsture
Kultūras	Bizantija
Piezīmes
Stāvoklis	Drupas
Publiska piekļuve	Brīva pieeja

Heksamilions (sengrieķu: Εξαμίλιον τείχος — 'sešjūdžu siena') ir aizsargmūris, kas tika uzcelts šķērsām pāri visam Korintas zemesšaurumam, lai aizsargātu vienīgo sauszemes ceļu, kas savieno Peloponēsu ar kontinentālo Grieķiju.

Ir uzskats, ka mēģinājumi uzcelt šajā vietā nocietinājumu līniju tika veikti vairākkārtīgi sākot no mikēnu perioda. Par to varētu liecināt ciklopiskie krāvumi pie Istmijas. Kā ziņo Hērodots, 480. gadā pr.Kr. persiešu uzbrukuma laikā ieteiktais priekšlikums atkāpties uz Peloponēsu un nocietināt Korintas zemesšaurumu bija noraidīts. Tā rezultātā kaujas vieta ar persiešiem tika izraudzīta Termopilu aizā. Vēlreiz ideja nocietinājumu celtniecībai radās pirms Salaminas kaujas, taču labuma no tās realizācijas bez kontroles jūrā nebija.

Aizsargmūris tika uzcelts Teodosija II (408—450) valdīšanas laikā, kad notika barbaru iebrukums Romas impērijā. Konkrēts celtniecības iemesls varētu būt Alariha karagājiens uz Grieķiju 396. gadā vai arī vestgotu izlaupītā Roma 410. gadā. Celtni kopā ar aizsargmūri veidoja sargtorņi, jūras bastioni un vismaz viens cietoksnis. Sienu biezums sasniedza 3 metrus, bet augstums 8 metrus. Par vienīgo zināmo cietoksni ir teikts, ka no diviem tā vārtiem vieni kalpoja kā formālā ieeja Peloponēsā. Siena tika veidota no bruģakmeņiem un apkaltiem akmens blokiem, kas tika samūrēti ar kaļķa javu. Nav zināms, cik ilgi notika aizsargmūra celtniecība, taču par tā nozīmību var spriest pēc celtnes mēroga, kas ir pats lielākais arheoloģiskais objekts Grieķijā. Praktiski katra nozīmīga celtne šajā reģionā cieta vai bija iznīcināta, lai iegūtu akmens materiālus, kā tas bija ar Istmijas Poseidona templi, vai arī izmantota kaļķa iegūšanai, kā piemēram Hēras templis Perahorā vai Korintas pilsētas senās būves.

Heksamiliona un cietokšņa plāns pie Istmijas

Justiniāna I laikā aizsargmūris tika papildus nostiprināts, un tā torņu skaits sasniedza 153. Savu militāro nozīmi mūris zaudēja 7. gadsimtā, bet 11. gadsimtā tur parādījās civilās būves.

1397. gadā 50 līdz 60 tūkstošus lielā turku armija Evrenosa un Jakuba-pašā vadībā iznīcināja līdz tam laikam saglabājušos nocietinājumus. 1415. gadā imperators Manuils II 25 dienu laikā personīgi kontrolēja atjaunošanas darbu gaitu, kuru izmaksas radīja nekārtības vietējās aristokrātijas aprindās. Taču, kad Manuils atjaunoja kontroli pār reģionu, atbalsta trūkums šai aizsardzības iniciatīvai no vietējo iedzīvotāju puses noveda pie tā, ka 1423. gadā 25 tūkstošus lielā osmaņu armija Turahanbeja vadībā, nonākot pie aizsargmūra, konstatēja, ka neviens to nesargā. Ātri noārdot sienu, Turahanbejs izlaupīja Moreju. Par aizsargmūra saglabāšanu interesi izrādīja filozofs Plifons, kurš aicināja imperatoru atrast līdzekļus pienācīga aizstāvju skaita rekrutēšanai, Taču šie aicinājumi netika uzklausīti, un mūris tika grauts gan 1423., gan 1431. gadā.

Despots Konstantīns Paleologs atjaunoja mūri 1444. gadā, taču turki atkal to izārdīja 1446. gadā un 1452. gada oktobrī. Pēc tam, kad osmāņi iekaroja Peloponēsu 1460. gadā, aizsargmūris tika pamests.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Heksamilions.