Dzimis 1886. gada 28. jūlijā Smiltenes pagastaKalnamuižā. Pēc 1905. gada revolūcijas dzīvoja Parīzē, studēja matemātiku, studiju laikā izticis no savu rakstu honorāriem franču un citu zemju presē, tulkojis latviešu valodā franču vēsturnieka Tokvila darbu "Vecā kārtība un revolūcija" (1856). 1909. gada 6. jūnijā Rainis no Šveices rakstīja Simsonam garu vēstuli, apliecinādams viņam savu cieņu un nosaukdams par "viskulturālāko latvieti, kādu es pazīstu." Šai vēstulē Rainis ar Simsonu iztirzāja Latvijas nākotni un priecājās, ka Simsons ir pareizos ieskatos par sociāldemokrātiem, kuriem Rainis pārmeta vienaldzību Latvijas neatkarības jautājumā.[1]
Ar Simsona gādību Parīzes žurnālā Les Annales des Nationalites 1914. gada sākumā bija ievietoti vairāki raksti par latviešiem un viņu attiecībām ar vācbaltiešu muižniekiem. Šai sakarā Annālēs izraisījās polemika starp Krievijas impērijas Valsts domes deputātiem Volfu, Zālīti un Goldmani.
Viņš rakstīja arī Sanktpēterburgas vācu valodā iznākošajam laikrakstam St. Petersburger Zeitung.
Jādomā, ka īsi priekš Pirmā pasaules kara vai arī pašā kara sākumā 1914. gadā Simsons ieradās Lielbritānijā un angliskoja savu vārdu par Henry Jean Clement Simson. Viņš pildīja sekretāra amatu 1917. gadā dibinātajā Latviešu kara upuru palīdzības fondā (Lettish War Victims' Relief Fund).[1]
Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gadā Simsons mēģināja pulcināt brīvprātīgos Anglijā brīvības cīņu atbalstam pret boļševikiem Latvijā. 1919. gada janvārī Zigfrīds Meierovics uzaicināja Henriju Simsonu kā Latvijas delegācijas padomnieku piedalīties Parīzes miera konferencē. Pēc tam vairs diplomātiskajā darbībā nav iesaistījies.
Par viņa turpmāko likteni nav ziņu, bet latviešu kartotēkā Anglijā (tagad Latvijas valsts arhīvā) atrodama 1946. gada 19. februārī datēta Henrija Simsona bēgļa reģistrācijas kartīte, kas saņemta no latviešu nometnēm Vācijā.[1]
.svg){kind=small}
