Krievijas Impērijas Valsts Dome

Nikolajs II atklāj Domes darbu 1906. gada 27. aprīlī

1907. gada 2. martā iebrukušie sēžu zāles griesti

Domes sēde 1912. gadā

Krievijas Impērijas Valsts Dome bija vēlēts orgāns, kas kopā ar Krievijas Impērijas ķeizara Nikolaja II ieceltu Valsts Padomi veidoja Krievijas Impērijas parlamentu laikā no 1906. līdz 1917. gadam. Sākotnēji konsultatīvs orgāns, vēlāk arī likumdošanas orgāns, ar nelielu ietekmi uz impērijas valdības darbu.

Izveidošana

Valsts Dome radās 1905. gada revolūcijas rezultātā. 1905. gada 6. augustā premjera Sergeja Vites ietekmē Nikolajs II publiskoja manifestu, kurā solīja izveidot konsultatīvu orgānu, Valsts Domi, kas iesaistītos likumu veidošanā un valsts budžeta kontrolē. Publiskotais Domes vēlēšanu likums paredzēja limitētu vēlēšanu tiesību piešķiršanu tikai mantīgajām šķirām. Tas izsauca masu protestus un vispārēju dzelzceļnieku streiku, kas paralizēja visu valsti. 1905. gada 17. oktobrī Nikolajs II parakstīja Oktobra manifestu, kurā apsolīja iedzīvotājiem piešķirt runas, sapulču un ticības brīvību, bet galvenais sasaukt Domi un piešķirt tai likumdevēja tiesības. Tādējādi pirmo reizi Krievijas vēsturē tās valdnieks piekrita ierobežot savu autokrāta varu un sāka mēģinājumu veidot konstitucionālu monarhiju. Manifest panāca savu mērķi — tas pavājināja revolucionāro aktivitāti, un ļāva karaspēkam to apspiest pilnībā.

1906. gada 23. aprīļa Pamatlikumi, kas darbojās kā impērijas konstitūcija, jau atņēma Domei kontroli pār valdības ministru darbu, ierobežoja tās kontroli pār valsts budžetu un jaunu likumu radīšanu. Visiem Domes izstrādātajiem likumiem bija jāsaņem Valsts padomes apstiprinājums. Arī iedzīvotājiem piešķirtās tiesības bija daudz mazākas, nekā Oktobra manifestā solītās.

Domes darbība

Valsts Domes sapulces notika Taurijas pilī. Visas četras domes nespēja normāli sadarboties ar impērijas valdību un Nikolaju II, kurš domes darba starplaikos bieži pieņēma likumus, izmantojot savas ārkārtas pilnvaras.

Pirmās divas domes ievēlēja netieši (izņemot lielajās pilsētās), sekojot sarežģītai kārtu (šķiru) sistēmai, kurā priekšroku deva zemnieku šķirai, kuru valdība uzskatīja par konservatīvu. Taču pirmajās divās domēs dominēja liberāļi un sociālisti, kas pieprasīja revolucionāras reformas valstī. Tādēļ Nikolajs II tās ātri atlaida.

1907. gadā premjerministrs Pjotrs Stolipins veica izmaiņas Domes vēlēšanu likumā, samazinot iespējas radikāļiem un mazākumtautībām iekļūt Domē. Sekojošās 3. Domes vēlēšanās izveidojās konservatīvs vairākums, kas atbalstīja cara valdības politiku, un nostrādāja pilnu piecu gadu pilnvaru termiņu. Arī 4. Dome bija konservatīva, taču līdz ar Pirmā pasaules kara sākšanos, un Krievijas smagajām militārajām sakāvēm, tās deputāti aizvien aktīvāk sāka kritizēt valdības un cara pieņemtos lēmumus, kļūstot par politiskās opozīcijas centru. Izceļoties Februāra revolūcijai, Domes deputāti izveidoja Pagaidu komiteju, kas Nikolajam II atsakoties no troņa, kļuva par Krievijas Pagaidu valdību.

1. Valsts dome (1906)

Krievijas Impērijas Valsts Domes 1. sasaukuma deputāti, vidū Francis Trasuns.

Pirmās Valsts domes vēlēšanās piedalījās arī iepriekš aizliegtās sociālistu partijas. Tronim lojālās buržuāzijas pārstāvji izveidoja Oktobristu partiju un centriskie liberāļi Konstitucionālos demokrātus (kadetus). Sociālistu revolucionāru partija (eseri) vēlēšanas boikotēja. Rezultātā, no 511 deputātiem, kadetiem bija 161 vieta, kreisajiem trudovikiem 107 vietas.

Tiesības balsot bija visiem 25 gadu vecumu sasniegušajiem vīriešiem (izņemot karavīrus, sodītos revolucionārus un studentus). Balsotājus sadalīja pēc šķirām — zemniekos, zemes īpašniekos, pilsētniekos un fabriku strādniekos — piešķirot viņu balsīm dažādu vērtību. Piemēram, viena zemes īpašnieka balss bija līdzvērtīga 50 zemnieku balsīm. Par spīti šiem ierobežojumiem, 1906. gada marta vēlēšanās vairākumu guva kadeti un sociālistu partijas. Reaģējot, cars izsludināja Pamatlikumu, kas samazināja politiskās brīvības un Domes pilnvaras.

1906. gada 27. aprīlī oficiāli darbu sākusī 1. Dome kļuva par cara opozīcijas centru, deputātiem aicinot gāzt carismu un izveidot republiku. Dome pieņēma likumus, kam nebija nekādu cerību saņemt cara akceptu. Tikai 72 dienas pēc atklāšanas, cars 1. Domi 8. jūlijā atlaida. 200 cilvēkus liela Kadetu un sociālistu deputātu grupa nākamajā dienā sapulcējās netālās Somijas lielhercogistes pilsētā Viborgā, kur pieņēma aicinājumu Krievijas iedzīvotājiem uzsākt pasīvu pretestību carismam — nemaksāt nodokļus un nedienēt armijā. Uzsaukumam nebija atbalsta tautā, taču reaģējot uz to premjerministrs Pjotrs Stolipins arestēja kadetu līderus un aizliedza kadetiem piedalīties 2. Domes vēlēšanās.

2. Valsts dome (1907)

Krievijas Impērijas Valsts Domes 2. sasaukuma deputāti no Vitebskas guberņas. No kreisās: Аndrejs Burmeisters, Eduards Kazričs, Fjodors Petročenko (stāv), Mihals Benislavskis, Jegors Bikovs (stāv) un Henriks Dimša.

Pirms vēlēšanām provincēs notika skolotāju un vietējo aktīvistu aresti, lai samazinātu progresīvo ietekmi uz zemnieku vēlētājiem. Aizliedzot daudziem kadetiem dalību vēlēšanās, Nikolajs II un Stolipins cerēja uz mazāk radikālu deputātu sastāvu. Taču vēlēšanās gandrīz 20% balsu ieguva sociālistu partijas — meņševiki, boļševiki un eseri, kas toreiz izlēma piedalīties vēlēšanās. 1907. gada 20. februārī atklātā Valsts dome nespēja sastrādāties ar Stolipinu. Domes plānoto sēdi atlika sakarā ar griestu iebrukumu 2. marta rītā. Ja tie būtu iebrukusi sēdes laikā, dzīvības būtu varējuši zaudēt 300 deputāti. 1. jūnijā Stolipins paziņoja, ka sociālisti gatavo bruņotu sacelšanos, un pieprasīja 55 deputātu izslēgšanu un 16 nodošanu tiesai. Negaidot Domes atbildi, naktī uz 3. jūniju valdība šos deputātus arestēja un 3. jūnijā Nikolajs II atlaida Domi. 2. Domes atlaišanu, deputātu arestu un pamatīgas vēlēšanu sistēmas izmaiņas dažkārt dēvē par 3. jūnija apvērsumu un to uzskata par 1905. gada revolūcijas beigu datumu.

3. Valsts dome (1907—1912)

Ņemot vērā savu pieredzi ar pirmajām divām domēm, Stolipins izmainīja vēlēšanu sistēmu, samazinot zemnieku balsu proporciju un vairāk balsis piešķirot zemes un namu īpašnieku šķirām. Turpmāk zemes īpašnieki saņēma 60% balsu, zemnieki 22%, tirgotāji 15% un fabriku strādnieki tikai 3%. Ļoti tika samazinātas mazākumtautību iespējas ievēlēt deputātus, Turkestānai pilnībā atņemot vēlēšanu tiesības. Vēlēšanu likuma izmaiņa bez Domes piekrišanas nebija likumīga pēc paša Nikolaja II pasludinātās konstitūcijas.

Vēlēšanu likuma izmaiņu rezultātā ievēlēja Nikolajam II pilnīgi paklausīgu domes sastāvu, kas nostrādāja pilnus piecus gadus. Sociālistu, trudoviku un kadetu deputātu skaits samazinājās, pieaugot labējā spārna deputātu skaitam. Kopējais deputātu skaits samazinājās līdz 441. Lielākā Domē pārstāvētā partija ar 154 vietām bija Oktobristi. Dome atbalstīja armijas spēju nostiprināšanu un Stolipina zemes reformu. Tā arī ierobežoja Somijas lielhercogistes autonomiju, pastiprināja pārkrievošanu un ierobežoja runas brīvību.

4. Valsts dome (1912—1917)

1912. gada 15. novembrī darbu sākusī 4. Dome sastāva ziņā maz atšķīrās no 3. Domes, vienīgi pareizticīgo priesteru skaits bija palielinājies.

Lai arī sākoties Pirmajam pasaules karam, Dome nobalsoja par kara budžetu un pārtrauca darbu līdz 1915. gada februārim, tā drīz izvērsās par aizvien aktīvāku opozīcijas centru cara valdībai un tās politikai. 1915. gada vasarā Dome Nikolajam II pieprasīja jaunas valdības izveidošanu, kas būtu atbildīga Domei par savu darbu. Pēc cara atteikuma, apmēram puse deputātu apvienojās Progresīvajā blokā. Cara, valdības un Domes attiecības saasinājās 1916. gada beigās, deputātiem aizvien aktīvāk kritizējot valdību, kas savukārt brīdināja Domi ar slēgšanu. 16. decembrī Domes darbību pārtrauca līdz 12. janvārim.

Sākoties Februāra revolūcijai, 25. februārī Nikolajs II Valsts domes darbu pārtrauca līdz aprīlim, taču Progresīva bloka un kadetu deputāti turpināja darbu un 27. februārī izveidoja Valsts domes Pagaidu komiteju, kas drīz kļuva par Krievijas Pagaidu valdību, kas izlēma Domi vairs nesasaukt. Dome juridiski turpināja eksistēt, taču dalību valsts politiskajā dzīvē vairs neņēma, un tās pastāvēšanu formāli pārtrauca 6. oktobrī, gatavojoties Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanām.

Ārējās saites

Latvijas deputātu darbība Krievijas II Valsts domē Arhivēts 2021. gada 4. septembrī, Wayback Machine vietnē.