Ignacijs Moscickis

Ignacijs Moscickis Ignacy Mościcki
Polijas prezidents
Amatā 1926. gada 4. jūnijs — 1939. gada 30. septembris
Premjerministrs	Kazimežs Bartels, Juzefs Pilsudskis, Kazimežs Bartels, Kazimežs Svitalskis, Kazimežs Bartels, Valerijs Slaveks, Aleksanders Pristors, Janušs Jeņdžejevičs, Leons Kozlovskis, Valerijs Slaveks, Marians Zindrams-Koscjalkovskis, Felicjans Slavojs Skladkovskis
Priekštecis	Staņislavs Vojcehovskis
Pēctecis	Vladislavs Račkevičs (trimdas prezidents)
Dzimšanas dati	1867. gada 1. decembris Mežanovo (Mierzanowo), Kongresa Polija, Krievijas Impērija (tagad Polija)
Miršanas dati	1946. gada 2. oktobris Versuā (Versoix), Ženēvas kantons, Šveice
Tautība	polis
Politiskā partija	Proletariāts (Proletaryat), līdz 1892. gadam
Profesija	ķimiķis
Augstskola	Rīgas Politehniskā augstskola
Paraksts
Krizantēmas ordenis

Ignacijs Moscickis (poļu: Ignacy Mościcki; dzimis 1867. gada 12. janvārī, miris 1946. gada 2. oktobrī) bija poļu ķīmiķis, valstsvīrs. Polijas prezidents (1926-1939).

Dzīvesgājums

Dzimis 1863. gada sacelšanās dalībnieka ģimenē. Pēc skolas beigšanas Varšavā iestājās Rīgas Politehnikumā, kur apguva ķīmiju. Darbojās studentu korporācijā Welecja. Iesaistījās pagrīdes politiskajā organizācijā Proletariat. Izstrādāja diplomdarbu organiskās ķīmijas profesora Kārļa Bišofa vadībā, bet nepaguva to aizstāvēt, jo atklājās Moscicka saistība ar atentāta gatavošanu pret ģenerālgubernatoru un Moscickim nācās 1892. gadā bēgt uz Londonu. Kopš 1896. gada bija asistents Fribūras universitātē (Albert-Ludwigs-Universität) Šveicē, kur patentēja slāpekļskābes iegūšanas tehnoloģiju.

Pēc neatkarīgās Polijas Republikas nodibināšanās no 1920. līdz 1926. gadam pasniedza Ļvivas Politehnikumā, no 1925. gada bija Politehnikuma rektors. Tarnovā dibinājis lielu ķīmisko rūpnīcu (Państwowa Fabryka Związków Azotowych), šis pilsētas rajons Moscickim par godu nosaukts par Moscici (Mościce). Pēc Maija apvērsuma Nacionālā asambleja par prezidentu ievēlēja Pilsudski, bet viņš atteicās no šī amata, bet rekomendēja Moscicki.

Pēc Pilsudska nāves Moscickis bija Sanācijas režīma mērenā spārna pārstāvis, pretstatā maršalam Ridzam-Smiglijam. Moscickis ieņēma Polijas prezidenta amatu līdz pat vācu Polijas kampaņas sākumam 1939. gada septembrī. Kad arī PSRS uzbruka Polijai, Moscickis bija spiests bēgt uz Rumāniju, kur 1939. gada 25. septembrī uzticēja prezidenta pilnvaras Polijas sūtnim Romā ģenerālim Boļeslavam Veņavam-Dlugoševskim.

1939. gada decembrī apmetās Šveicē, kur nodzīvoja visus Otrā pasaules kara gadus un mira 1946. gadā. 1993. gadā Moscicka pīšļi tika pārvesti uz Varšavu.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ignacijs Moscickis.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)