Ilga Bērza

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ilga Bērza
Personīgā informācija
Dzimusi 1933. gada 21. decembrī
Cēsis
Mirusi 2012. gada 25. martā (78 gadi)
Nodarbošanās dzejniece
Augstskola Cēsu Skolotāju institūts
Rīgas Pedagoģiskais institūts

Ilga Bērza (īstais vārds Ilga Bērziņa, dzimusi Cēsīs 1933. gada 21. decembrī, mirusi 2012. gada 25. martā) bija latviešu dzejniece. 1952. gadā beigusi Cēsu 1. vidusskolu. Pirmā publikācija — 1969. gada janvārī.

Dzimusi namdara ģimenē. Nākamās dzejnieces māte bijusi aizrautīga lasītāja, ļoti mīlējusi dzeju, arī tēvs rakstījis dzejoļus, tikai nav tos publicējis.[1]

Ilga Bērza darbojusies Cēsu jauno autoru apvienībā.[1] 1954. gadā beigusi Cēsu skolotāju institūta Dabaszinību un ģeogrāfijas fakultāti, bet 1958. gadā — Rīgas Pedagoģisko institūtu. Strādājusi par bibliotekāri Rīgā, skolotāju Saulkrastu vidusskolā, vēlāk Rīgas 5. astoņgadīgajā skolā un Rīgas 28. vidusskolā, no 1973. gada līdz 1981. gadam — par Rīgas Pionieru pils Jauno autoru pulciņa vadītāju (kopā ar dzejnieci Ilgu Rismani).

I. Bērza sarakstījusi vairākus dzejoļu krājumus. Viņas dzejā izmantoti Latvijas dabas un folkloras motīvi, kā arī Latvijas vēstures tēmas. Ilgas Bērzas dzejoļi publicēti arī dažādos kopkrājumos, vairākiem no tiem dažādi komponisti ir sacerējuši mūziku.[1] Ērika Ešenvalda 2008. gadā sacerētajā kantātē "Latvija. Gadalaiku impresijas", kas bija veltīta Latvijas 90. gadadienai, izskan arī Ilgas Bērzas dzejas rindas.[2]

Mirusi 2012. gada 25. martā, apglabāta Āraišu Vanagu kapos.[3]

Dzejoļu krājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Upeņvējš" (1972)
  • "Ugunspuķe" (1979)
  • "Gaujas mūžīgais tecējums" (1983)
  • "Gaujas māte" (1988)[4]
  • "Balta veste Amatai" (2002)[5]
  • "Prieka putnu pārnākšana" (2008)[6]
  • "Gadalaiku gaisma" (2009)[7]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]