Indriķis Rītiņš
| ||||||||||||||
Indriķis Rītiņš (1872—1961) bija latviešu pedagogs, Tautas padomes loceklis.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1872. gada 15. jūlijā Lutriņu pagasta Jaunmuižā skolotāja ģimenē. 1893. gadā beidza mācības Kuldīgas skolotāju seminārā.
Piedalījās jaunstrāvnieku kustībā, strādāja par pedagogu Siguldas un Rankas tautskolās.[1] No 1896. līdz 1905. gadam bija strādnieku palīdzības biedrības "Jonatans" skolas pārzinis Rīgā. Aktīvi piedalījās sociāldemokrātiskajā pagrīdes kustībā. 1905. gada revolūcijas laikā kopā ar J. Ozolu, J. Celmu, K. Deķēnu, J. Asari, V. Zeļenko u.c. organizēja Latvijas skolotāju kongresu. Pēc kongresa kādu laiku darbojās latviešu skolotāju centrālajā birojā. Pēc revolūcijas emigrēja uz Somiju un Zviedriju. 1907. gadā pārcēlās uz Krieviju. Sāka studijas Maskavas komercinstitūtā. Veidoja latviešu mācību grāmatas. 1917. gadā vadīja Tērbatā sanākušo otro latviešu skolotāju kongresu.
Pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gadā kļuva par Tautas padomes locekli no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas.
1920. gadā Rītiņu iecēla par Rīgas pilsētas 4. ģimnāzijas direktoru. Šajā laikā sastādīja lasāmo grāmatu "Avots". Pēc Kārļa Ulmaņa 1934. gada apvērsuma viņu atstādināja no amata. Pēc apsaldējuma zaudēja kāju, kuru nācās amputēt.
Otrā pasaules kara laikā, 1944. gadā kopā ar sievu devās bēgļu gaitās uz Vāciju, mitinājās Hanavas bēgļu nometnē, bet pēc tam pārcēlās uz ASV. Tur sākotnēji dzīvoja Mičiganā, bet vēlāk Denveras pilsētā Kolorādo štatā pie meitas un znota A. Gulbja.[2]
Miris 1961. gada 12. maijā, pārapbedīts Rīgas Raiņa kapos.