Jaunā strāva

Latvijas vēsture
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes hercogistes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudze, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu pagaidu nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē
Latvijas portāls

Jaunā strāva bija latviešu inteliģences kustība 19. gadsimta beigās, kas izplatīja jaunu virzienu domāšanā un pasaules uztverē, aizstāvēja demokrātiskas un sociālistiskas idejas. Jaunās strāvas pazīstamākie dalībnieki bija Pauls Dauge, Jānis Jansons-Brauns, Jānis Pliekšāns, Fricis Roziņš, Pēteris Stučka, Miķelis Valters, Elza Rozenberga, Dāvids Bundža.

Jaunās strāvas izplatīšanās iemesli

1880. gadu beigās un 1890. gadu sākumā latviešu tautā sāka izplatīties jauns kultūras virziens, ko sauca par "Jauno strāvu". Šī virziena piekritēji jeb jaunstrāvnieki sludināja mācības, kas ievērojami atšķīrās no iepriekšējo Atmodas darbinieku idejām. "Jaunās strāvas" izplatīšanos veicināja izmaiņas sabiedrības struktūrā, kas bija saistītas ar strauju pilsētnieku skaita, rūpniecības un tirdzniecības pieaugumu. Savukārt Atmodas darbinieku aktivitātes pierima sakarā ar Aleksandra III veicināto pārkrievošanas politiku un Rietumu ideju arvien lielāko ietekmi.

Jaunās strāvas ideju saturs

Jaunās strāvas idejas parādījās vispirms latviešu daiļliteratūras dažādo virzienu kritiska novērtējumā. Rietumeiropas literatūrā toreiz bija izplatījies reālisma virziens, tas vairāk centās tagadnes dzīvi patiesi (reāli) attēlot. Šo virzienu jaunstrāvnieki gribēja nostiprināt arī latviešu literatūrā.

Viens no pirmajiem reālisma sludinātājiem latviešu literatūrā bija Teodors Zeiferts (1865—1929). Apskatīdams 1888. gada "Austrumā" Lautenbaha-Jūsmiņa dzeju, Zeiferts pārmeta viņam, ka tas savā dzejā pārāk cieši atbalstoties uz tautas gara mantām. Zeiferts prasīja, ka dzejai jābūt dzīvā sakarā ar savu laiku un jāstāv uz tagadnes pamatiem. Reizē ar to viņš gribēja, lai dzeja kalpo zināmiem sabiedriskiem nolūkiem. Vēl asāk līdzšinējo literatūru kritizēja Jānis Jansons-Brauns 1893. gadā Jelgavā noturētā priekšlasījumā "Domas par jaunlaiku literatūru". Jansons pārmeta latviešu rakstniekiem, ka viņu darbos īstenība esot attēlota pavirši un nedabiski; viņi nododoties par daudz senatnes un tautas gara mantu cildināšanai; viņu darbos trūkstot nopietnāku ideju utt. Jansons uzaicināja latviešu rakstniekus "pludināt citu tautu varenās, spēcīgās idejas uz mūsu dzimtenes klajumiem un vest tautu pie atziņas un plašākiem uzskatiem". Sakarā ar literatūras kritiku, jaunstrāvnieki sludināja arī jaunus uzskatus ētikā. Viņi mācīja, ka līdzšinējā stingrā (jeb absolūtā) ētika neesot piemērota jaunajiem dzīves apstākļiem, kāpēc tikumiskā dzīvē esot atļaujama lielāka brīvība. Jaunstrāvnieki atzina arī, ka līdzšinējais sievietes stāvoklis sabiedrībā esot pārāk ierobežots un tāpēc prasīja sievietes tiesību paplašināšanu (sieviešu emancipācija). Jaunstrāvnieki ļoti cildināja zinātni un aicināja iepazīties it sevišķi ar dabas zinātnēm. Tās popularizēdami, viņi sevišķu vērību piegrieza darvinismam.

No filozofiskiem virzieniem jaunstrāvniekiem vistuvāk stāvēja materiālisms, t.i. uzskats, ka visas īstenības pamatā ir matērija. Sabiedriskās zinātnēs viņi centās latviešus iepazīstināt ar vēsturisko materiālismu, kas visas kultūras dzīves pamatā redz saimniecisko attīstību. Reliģiskos jautājumos liela jaunstrāvnieku daļa bija nonākusi pie ateisma.

Deviņdesmito gadu sākumā jaunstrāvnieki galveno vērību sāka piegriezt sociāliem un politiskiem jautājumiem. Liela daļa no viņiem kļuva par marksisma vai sociālisma piekritējiem.

Sludinādami latviešiem šādus uzskatus, jaunstrāvnieki aicināja viņus vispirms uz nesaudzīgu revolucionāru cīņu pret Krievijas patvaldību. Apkarojot nacionālismu, jaunstrāvnieku marksisti centās latviešu strādniekus atdalīt no pārējām šķirām, aicinot viņus uz nesaudzīgu cīņu ar tām. Viņi stipri kritizēja tautas kopējos pasākumus (piem., vispārējos dziesmu svētkus).

Jaunas strāvas ideju izplatīšanās

Jaunās strāvas idejas sākumā atrada vislielāko piekrišanu latviešu inteliģences jaunajā paaudzē, sevišķi tai daļā, kas apmeklēja krievu augstskolas. Tērbatas Universitātes studenti 1888. gadā nodibināja literāri zinātnisku biedrību, ko dēvēja par Pīpkaloniju, arī pie Krievijas augstskolām nodibinājās latviešu studentu pulciņi, kas apsprieda kulturālos, sociālos un politiskos jautājumus jauno ideju garā. Arī pie dažām ģimnāzijām nodibinājās līdzīga rakstura skolnieku pulciņi. Jauno ideju piekritēji sāka tās izplatīt arī plašākās tautas aprindās. Šai nolūkā viņi noturēja biedrībās priekšlasījumus un uzstājās jautājumu izskaidrošanas vakaros. Tāpat savas mācības viņi centās izplatīt ar brošūru un laikrakstu palīdzību. Tērbatas jaunstrāvnieku studenti izdeva trīs rakstu krājumus "Pūrs" (1891—1893), bet Maskavas studenti — "Populārzinātnisku rakstu krājumu" (1892). Sevišķi liela loma jaunās strāvas ideju izplatīšanā bija laikrakstam "Dienas Lapa", kas sāka iznākt 1886. gadā. Sākumā laikraksts darbojās tautiskā garā, bet pēc tam, kad par jaunā laikraksta redaktoru kļuva Pēteris Stučka un vēlāk Rainis, tas pamazām savu virzienu mainīja. Ar lielu dedzību "Dienas Lapa" nodevās jauno ideju paušanai, visvairāk 1894.—1897. gadā. Šos gadus parasti uzskata par jaunās strāvas ziedu laikiem.

Ilgu laiku jaunstrāvnieki varēja diezgan netraucēti sludināt savas mācības latviešu tautā, jo valdība sākumā nesaprata jaunstrāvnieku ideju opozicionāro raksturu. Marksisma revolucionārās idejas par šķiru cīņu izplatījās arī Rīgas fabriku strādniekos un dažās fabrikās 1896. un 1897. gadā izcēlās strādnieku streiki. Tas pamudināja valdības iestādes piegriezt nopietnāku vērību jaunstrāvnieku darbībai. 1897. gada vasarā notika plašas kratīšanas, apcietināja un vēlāk uz Krievijas vidienes guberņām izsūtīja Pēteri Stučku, Raini un Jāni Jansonu-Braunu. "Dienas Lapu" apturēja uz 8 mēnešiem. Tas bija smags trieciens jaunstrāvniekiem, tomēr jaunās strāvas ideju izplatīšanu tas neaizturēja. Jaunstrāvnieki sāka tagad savas idejas izplatīt nelegālā ceļā.

Jaunstrāvnieku darbības sekas

Ar savu darbību jaunstrāvnieki ienesa lielāku rosību latviešu kultūras dzīvē. Tagad bija spiesti dzīvāk darboties arī tautībnieki, sākot vairāk interesēties par tiem jautājumiem, kurus līdz šim viņi bija gandrīz pilnīgi ignorējuši.

Jaunstrāvnieku devumu vēlāk augsti vērtēja Latvijas sociāldemokrāti un komunisti. Savukārt mūsdienās tiek pausts arī cits viedoklis, ka "Jaunā strāva" ar savu graujošo kritiku un mācībām stipri satricināja latviešu tautas morāles un reliģijas pamatus. Tiek kritizēta marksistu jaunstrāvnieku cīņa pret nacionālismu un šķiru cīņas mācība.

Ārējās saites

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis