Jānis Slaidiņš

Vikipēdijas lapa
Jānis Slaidiņš
Personīgā informācija
Dzimis 1974. gada 19. maijā (49 gadi)[1]
Rīga, Latvija
Pilsonība Karogs: Latvija Latvija
Tautība Latvietis
Dienesta informācija
Dienesta pakāpe
Majors
Dienesta laiks 1993—pašlaik
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Struktūra Latvijas Nacionālie bruņotie spēki
Nodarbošanās militārpersona
Vienība Zemessardze
Apbalvojumi Viestura ordenis (2022)

Jānis Slaidiņš (dzimis 1974. gada 19. maijā Rīgā) ir latviešu militārpersona, Zemessardzes štāba virsnieks, majors.[2]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1974. gada 19. maijā Rīgā. No mazām dienām J. Slaidiņš zināja, ka vēlas būt militārajā nozarē. Ļoti paticis lasīt. Pirmā bija militārā literatūra.[2] Slaidiņš teicis, ka jau apmēram 16 gadu vecumā zinājis, ka saistīs savu dzīvi ar militārām lietām: “Mani interesē Latvijas pagātne un militārā vēsture sākot vismaz ar 13. gadsimtu. Vecamātei mājās bija kārtīga Latvijas laika grāmatu bibliotēka ar dažādām vēsturiskām grāmatām. Tādā veidā radās sākotnējā izziņas vēlme, kas pamazām pieņēmās spēkā, un tā tas arī aizgāja.”[3]

Mācījies Kurta Bartela Rīgas 39. vidusskolā, Juglā. 1989. gadā beidzis 8. klasi, kam sekoja tālākās mācības, bet jau 1992. gadā sācis „apgrozīties” Zemessardzē, bet gadu vēlāk devis zvērestu un oficiāli kļuvis par zemessargu.[3]

Militārā karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemessardzē iestājies 1993. gadā.[4] No 1995. līdz 1997. gadam bijis Zemessardzes Štāba bataljona obligātajā dienestā.[4]

Desmit gadus – līdz 2002. gadam dienēja Zemessardzē. Bijis gan nodaļas, gan vada komandieris, gan rotas komandieris.[3]

2003. gadā uzsāka dienestu Militārajā policijā, kur pavadīja vēl desmit gadus. Pēc tam sekoja četru gadu dienests NBS Apvienotajā štābā, bet 2018. gadā atkal atgriezies Zemessardzes štāba dienestā, kurā dien vēl joprojām.[3]

2008. gada 18. novembra Valsts svētku militārās parādes laikā Rīgā komandēja Nacionālo bruņoto spēku (NBS) karoga vadu.[4]

2013. gadā organizēja ekspedīciju pa Kurzemes kauju vietām.[5]

NBS nodienējis gandrīz 20 gadus, veicis politikas un militāro analīzi. Karadarbības laikā Ukrainā nereti parādījies dažādos medijos, komentējot un skaidrojot tās gaitu.[2]

2022. gada 14. septembrī Valsts prezidents Egils Levits izdeva pavēli paaugstināt J. Slaidiņu majora dienesta pakāpē.[6]

2022. gada 18. novembrī iecelts par Viestura ordeņa virsnieku.[7]

Sarakstījis grāmatu “No Krimas līdz Marinkai”. Kopā ar kanālu TV24 rīko akciju, kurā apmaiņā pret ziedojumu Ukrainas atbalstam var saņemt majora sarakstīto grāmatu.[3]

Saistība ar Ukrainu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji majoram Slaidiņam saskarsme ar Ukrainu bija vien dienesta pienākumu ietvaros. Taču 2014. gadā, kad notika pirmais Krievijas uzbrukums – Krimas okupācija un sākās karadarbība Donbasā, viņš jau pildīja dienesta pienākumus Apvienotajā štābā. Viens no viņa uzdevumiem bija sekot līdzi notikumu attīstībai Ukrainā.[3]

Slaidiņš atzīst, ka no Ukrainas pienākošās informācijas apjoms ir milzīgs, taču pie tā ir pieradis: “Visa informācija nāk no atklātiem avotiem. Bez šaubām, tās apmērs ir ekstremāls, un to visu nepieciešams saprast un pārbaudīt, atsijāt graudus no pelavām, faktus no izdomājumiem. Tas ir diezgan apjomīgs darbs un aizņem pilnu dienu, bet dienestā pie dažādām grūtībām pierasts. No sākuma varbūt bija sarežģītāk, bet tagad, kopš es jau vairāk nekā gadu sniedzu jaunāko informāciju skatītājiem TV24 raidījumā “Aktuālais par karadarbību Ukrainā”, tas viss ir iegājies un kļuvis par sava veida rutīnu. Tu jau zini, ko darīt, jo ir izveidota sistēma, kā iegūt un apstrādāt šo informāciju, un tad kļūst vieglāk.”[3]

Grāmata un atbalsta pasākumi dronu iegādei[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Majors Slaidiņš vācis Latvijas iedzīvotāju ziedojumus, lai varētu iegādāties dronus Ukrainas aizstāvjiem. Kā atlīdzību ziedotājiem viņš piedāvā savu sarakstīto grāmatu “No Krimas līdz Marinkai”. Grāmatas tapšanas process bijis laikietilpīgs. Slaidiņš to uzsāka rakstīt 2018. gadā, kas prasīja teju divus gadus.[3]

Lai vāktu ziedojumus, viņš regulāri ceļo pa visu Latviju un par saziedoto naudu iegādātos dronus pats nogādā Ukrainā.[3]

Muzeja izveide Lestenē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savā brīvajā laikā J. Slaidiņš daudz darba velta Lestenē pēc viņa iniciatīvas ierīkotās izstādes labiekārtošanai un paplašināšanai. Tajā uzsvars galvenokārt tiekot likts uz latviešu leģionāriem un Kurzemes kaujām Lestenes apkārtnē. Ar laiku tiek domāts par muzeja izveidi, kas būšot veltīts Kurzemes kaujām, Lestenes baznīcai un šīs vietas iedzīvotājiem. Lai visus darbus varētu paveikt, izveidota karavīru piemiņas biedrība "Lestene".[3]


Personīgā dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir bijis divreiz precējies, no pirmās laulības ir dēls.[7] Paralēli dzīvei bruņotajos spēkos J. Slaidiņš 17 gadus nodarbojies ar hokeju un pievērsies militārās vēstures pētījumiem — Otrajam pasaules karam un latviešu leģionam.[2]

Majors Slaidiņš aizraujas ar militāristu leļļu kolekcionēšanu. Viņš skaidro: "Man ļoti interesē vēsture, īpaši Otrais pasaules karš. Vienmēr tuva bijusi vācu armijas tēma. Ne viņu ideoloģijas, bet karamākslas dēļ. Uzskatu, ka Vācijas armijas darbība Otrajā pasaules karā bija spoža. Tā bija labākā komandvadība, kāda bijusi, un visas operācijas, ko vācieši veica, bija izcilas. Tāpēc kolekcionēju vācu armijas komandierus, kuri ierakstījuši savu vārdu kara vēsturē. Visas manas lelles ir prototipi vēsturiskajām personībām."[8]

Viņa vectēvs Voldemārs Slaidiņš Otrā pasaules kara laikā cīnījās latviešu leģiona rindās.[4]

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]