Donbasa karš

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Prokrievisko separātisku un Krievijas karaspēka kontrolētā Ukrainas teritorija 2014. gada oktobrī

Donbasa karš, arī Karš Austrumukrainā (ukraiņu: Війна на сході України) ir apzīmējums militāram konfliktam Ukrainai piederošā Donbasa teritorijā (Doņeckas un Luhanskas apgabalos), kas sākās pēc Krimas aneksijas 2014. gada martā ar pret jauno Ukrainas valdību vērstām prokrieviskām demonstrācijām Doņeckā, Luhanskā un citās Ukrainas austrumu un dienvidu pilsētās, pāraugot vardarbīgos mēģinājumos ieņemt vietējo pašvaldību iestādes.

No 2014. gada aprīļa notika Krievijas atbalstīta separātistu militārā ofensīva. 11. maijā Doņeckas un Luhanskas apgabalos tika organizēti referendumi par atdalīšanos no Ukrainas. Šajos apgabalos pašpasludinātās "tautas republikas" paziņoja par savienības izveidošanu Jaunkrievijas federatīvās valsts sastāvā.

Ukrainas bruņotie spēki maijā-jūlijā veica pretterorisma operāciju, kuras rezultātā ieņēma daļu no separātistu ieņemtajām teritorijām. 5. septembrī tika parakstīts Minskas protokols, kurā abas karojošās puses noslēdza pamieru.

2015. gada janvārī separātisti uzsāka jaunu militāro ofensīvu. 12. februārī Minskā tika panākta jauna vienošanās par pamieru, tomēr seperātisti turpināja uzbrukumu Debaļcevei un piespieda Ukrainas karaspēku pamest pilsētu.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2014. gada 28. februārī visā Krimas teritorijā specvienību karavīri bez pazīšanās zīmēm ieņēma valdības ēkas un lidostas. Starptautisko situāciju saasināja Krievijas prezidenta Vladimira Putina vēršanās pie Krievijas Valsts domes 1. martā ar lūgumu atļaut Krimā izmantot Krievijas karaspēku.[1]

Krievijas plašsaziņas līdzekļi prokrieviskās demonstrācijas Ukrainā un citās valstīs pēc analoģijas ar "Arābu pavasari" sāka dēvēt par "Krievu pavasari" (krievu: Русская весна). Arī Latvijas prokrieviskā biedrība Russkaja Zarja ("Krievu Ausma") sakarā ar notikumiem Ukrainā un Krimas krīzi pie Krievijas Federācijas vēstniecības Rīgā aicināja rīkot Krievijas atbalstītāju demonstrāciju.[2].

Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz Krimas pievienošanas referendumam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Separātistu iecerētā Jaunkrievijas Savienības teritorija.

2014. gada 1. martā Luhanskas apgabala padome nobalsoja par otras oficiālās valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, bet Doņeckas pilsētas dome pieņēma lēmumu atbalstīt referendumu par reģiona politisko statusu. 3. martā demonstranti ar Krievijas karogiem ieņēma Doņeckas apgabala administrācijas ēku un mēģināja ieņemt arī Odesas apgabala administrācijas ēku.

4. martā Kremlī notikušajā preses konferencē Krievijas prezidents Vladimirs Putins paziņoja, ka nav nepieciešams uz Ukrainu nosūtīt Krievijas karaspēku, bet Maskava tomēr patur tiesības izmantot „visus līdzekļus” pilsoņu aizsardzībai Ukrainas austrumos. Tāpat viņš noliedza, ka Ukrainas armijas bāzes ir ielenkuši Krievijas karavīri, jo tās it kā esot prokrieviskas „pašaizsardzības vienības” un civiliedzīvotāji.[3]

6. martā Ukrainas nacionālās drošības dienesta un policijas spēki atbrīvoja Doņeckas apgabala administrācijas ēku un noņēma no tās jumta Krievijas karogu. 9. - 11. martā prokrieviskie demonstranti ieņēma Luhanskas apgabala administrācijas ēku un pieprasīja rīkot referendumu par apgabala pievienošanu Krievijai. 13. martā Krievijas bruņoto spēku vadība pēkšņi izsludināja militārās mācības pie Ukrainas robežām Rostovas, Belgorodas un Kurskas apgabalos.[4]

16. martā, kad Krimā un Sevastopolē notika referendums par pievienošanos Krievijai, notika prokrieviskas demonstrācijas Doņeckā, Luhanskā, Harkovā, Dņepropetrovskā, Nikolajevā un Odesā. Harkovā demonstranti prasīja rīkot referendumu par Ukrainas federalizāciju. Luhanskā demonstranti rīkoja improvizētu "tautas referendumu" par apgabala pievienošanos muitas savienībai ar Krieviju pēc Ukrainas federalizācijas, bet Nikolajevā ar jautājumu par Jaunkrievijas federālā apgabala izveidi Hersonas, Nikolajevas un Odesas apgabalu teritorijā.[5]

Separātistu militārā ofensīva un referendumi par atdalīšanos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Specvienības karavīrs bez pazīšanās zīmēm pie separātistu ieņemtās Slovjanskas pilsētas domes ēkas 2014. gada 14. aprīlī.

Naktī uz 7. aprīli Krievijas specdienestu koordinētie bruņoti separātistu grupējumi sagrāba apgabala valsts administrācijas ēku Harkovā, apgabala valsts administrācijas ēku un Ukrainas Drošības dienesta ēku Doņeckā, kā arī drošības dienesta telpas Luhanskā. Ieņemtajā Doņeckas apgabala valsts administrācijas ēkā tika pasludināta Doņeckas Tautas Republikas izveide, pieprasīta tās apvienošanās ar Krieviju un pagaidu miera uzturēšanas spēku ievešana apgabalā. Ukrainas pagaidu prezidents Oleksandrs Turčinovs paziņoja, ka sācies Krievijas specoperācijas otrais vilnis pret Ukrainu, kuras mērķis ir destabilizēt situāciju valstī, gāzt Ukrainas varu, izjaukt vēlēšanas un saraut Ukrainas valsti gabalos. Viņš arī deklarēja pretterorisma operācijas sākšanos Ukrainas austrumu reģionos.[6]

12. aprīlī prokrieviskie nemiernieki ieņēma Slovjanskas pilsētu, kas līdz 5. jūlijam kļuva par vienu no galvenajām cīņu vietām starp separātistiem un Ukrainas bruņotajiem spekiem. 17. aprīlī ASV, Eiropas Savienība (ES), Ukraina un Krievija Ženēvā vienojās par kopīgu aicinājumu nekavējoties apturēt visu vardarbību Ukrainā. Tika aicināts sākt "plašu nacionālo dialogu", norādot, ka EDSO novērotāju misijai jābūt galvenajai lomai situācijas deeskalācijas programmas īstenošanā.[7]

17. aprīlī Krievijas prezidents Vladimirs Putins nodēvēja Ukrainas dienvidaustrumus par Jaunkrieviju un pieprasīja šajos reģionos garantēt krievu tiesības: "jautājums ir par to, lai nodrošinātu Ukrainas dienvidaustrumu krievu un krievvalodīgo pilsoņu tiesības un likumīgās intereses. Atgādināšu, izmantojot cara laiku terminoloģiju, tā ir "Jaunkrievija", un šī Harkova, Luhanska, Doņecka, Hersona, Nikolajeva, Odesa cara laikos neietilpa Ukrainas sastāvā. Tās visas ir teritorijas, kuras Ukrainai 20.gados nodeva padomju valdība. Kāpēc viņi to izdarīja? Dievs vien zina."[8]

21. aprīlī separātisti ieņēma Ukrainas drošības spēku ēku Kramatorskas pilsētā. 24. aprīlī separātisti uzbruka Ukrainas bruņoto spēku bāzei Artemivskas pilsētā. 27. aprīlī tika paziņots par Luhanskas Tautas Republikas izveidi. Aptuveni divi tūkstoši cilvēku no ieņemtās Ukrainas Drošības dienesta ēkas virzījās uz Luhanskas apgabala domi. Protestētāji pieprasīja rīkot referendumu, atcelt cenu un tarifu paaugstināšanu, kā arī valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.[9]

Kopumā Krievijas atbalstītie separātisti līdz aprīļa beigām uzbruka pašvaldības iestādēm un milicijas ēkām šadās Austrumukrainas pilsētās: Slovjanskai un Artemivskai 12. aprīlī, Kramatorskai 12. - 21. aprīlī, Makijivkai un Jenakijevei 13. aprīlī, Horļivkai, Harcizkai, Kirovskei un Ždaņivkai 14. aprīlī, Torezai 15. aprīlī, Doņeckai 7.-16. aprīlī, Kostjantiņivkai 28. aprīlī un Luhanskai 7.-29. aprīlī Pervomajskai 29. aprīlī.[10] 1. maijā separātisti ieņēma arī Antracitas, Amvrosijivkas un Krasnoarmijskas pilsētas.

2. maijā Ukrainas bruņotie spēki sāka pretterorisma operāciju Slovjanskā, Mariupolē un citās separātistu kontrolētajās pilsētās. 7. maijā Krievijas prezidents Vladimirs Putins negaidīti paziņoja, ka aicina prokrieviski noskaņotos separātistus pārcelt 11. maijā ieplānotos referendumus uz vēlāku laiku. Vienlaikus Putins paziņoja, ka Ukrainai nekavējoties jāpārtrauc pret separātistiem vērstās operācijas Ukrainas dienvidaustrumos, ka "pats galvenais ir izveidot tiešu un pilnvērtīgu dialogu starp pašreizējo Kijevas varu un Ukrainas dienvidaustrumu iedzīvotājiem, lai Ukrainas dienvidaustrumu iedzīvotāji varētu pārliecināties par to, ka tiks ievērotas viņu likumiskās tiesības."[11] 9. maijā separātisti ieņēma Avdijivkas pilsētas domi. Tomēr separātisti atteicās pārcelt referendumu un pēc tā veikšanas Doņeckas Tautas Republikas Centrālā vēlēšanu komisija paziņoja, ka referendumā piedalījušies 75% vēlētāju, jeb aptuveni pieci miljoni Doņeckas apgabala iedzīvotāju. "Par" atdalīšanos no Ukrainas nobalsojuši 89% vēlētāju, savukārt "pret" balsojuši aptuveni 10%. Krievijas valdība paziņoja, ka "Maskavā ar cieņu izturas pret Doņeckas un Luhanskas apgabalu iedzīvotāju vēlmi un cer, ka referenduma rezultātu praktiska ieviešana notiks nevardarbīgi un dialoga ceļā starp Kijevas, Doņeckas un Luhanskas pārstāvjiem."[12]

Arī Luhanskas vēlēšanu komisija pavēstīja, ka referendumā piedalījušies 75% apgabala vēlētāju, no kuriem 96% balsojuši par atdalīšanos no Ukrainas. Kyiv Post un BBC vēstīja, ka līdzīgi kā Doņeckas apgabalā, arī Luhanskas referendumā vēlēšanu komisijai nav bijis vēlētāju reģistra un balsošanu nav uzraudzījuši starptautiskie novērotāji. Ukrainas prezidenta vietas izpildītājs Turčinovs norādīja, ka Luhanskas referendumā piedalījušies ne vairāk par 24% iedzīvotāju, bet Doņeckas balsojumā aptuveni 30%. 12. maijā gan Doņeckā, gan Luhanskā notika svinības, kurās abu pašpasludināto republiku amatpersonas paziņoja par plāniem atdalīties no Ukrainas un pievienoties Krievijai.[13]

18. maijā notika separātistu pašpasludinātās Luganskas Tautas Republikas Augstākās padomes pirmā sēde, kurā tās deputāti pieņēma republikas konstitūciju kā tās pagaidu likumu. 19. maijā V. Putins paziņoja, ka izdevis rīkojumu aizsardzības ministram S. Šoigu atvilkt pie Ukrainas izvietotās karaspēka vienības uz to pamata dislokācijas vietām. Pēc ASV un NATO aplēsēm pie Ukrainas robežas tolaik atradās aptuveni 40 tūkstoši Krievijas karavīru. Tomēr NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens informēja, ka joprojām nav nekādu pazīmju, kas liecinātu, ka Krievija atvelk savus spēkus no Ukrainas pierobežas.[14]

Pēc Ukrainas prezidenta vēlēšanām[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Separātistu ieņemta teritorija 18. jūnijā (gaiši zila), 28. jūlijā (vertikāli svītrota) un 31. augustā (pelēkzila). Parādīts notriektās pasažieru lidmašīnas MH14 lidojums 17. jūlijā.

2014. gada 25. maijā Ukrainā notika prezidenta vēlēšanas, kurās uzvarēja Petro Porošenko. Tajā pašā dienā Doņeckas Tautas Republikas Augstākās padomes vadītājs Deniss Pušiļins paziņoja, ka Doņeckas un Luganskas Tautas Republikas ir parakstījušas deklarāciju par savienības izveidošanu Jaunkrievijas sastāvā.[15] 26. maija rītā separātisti uzbruka Doņeckas starptautiskajai lidostai, bet cieta sakāvi. 29. maijā pie Kramatorskas tika notriekts Ukrainas bruņoto spēku Mi-8 helikopters.

6. jūnijā V. Putins pirmo reizi tikās ar P. Porošneko Normandijā, kur notika piemiņas pasākumi par godu sabiedroto spēku desantam Otrā pasaules kara laikā. 13. jūnijā Ukrainas valdība izteica Krievijai jaunus pārmetumus par algotņu un bruņojuma piegādēm pāri robežai. Naktī uz 14. jūniju prokrieviskie separātisti pie Luhanskas lidlauka ar raķeti zeme-gaiss "9K38 Igla" notrieca Ukrainas bruņoto spēku transportlidmašīnu "Il-76". Ukrainas prezidents Petro Porošenko 15. jūniju izsludināja par sēru dienu. 18. jūnijā Krievijas armijas kontrolētā un starptautiski neatzītā Dienvidosetija paziņoja, ka diplomātiski atzīst Luhanskas Tautas Republiku un gatavojas uzsākt sarunas par diplomātisko attiecību nodibināšanu.[16]

Ukrainas prezidents Petro Porošenko 21. jūnijā pēc viņa inaugurācijas piedāvāja miera plānu un izsludināja nedēļu ilgu vienpusēju uguns pārtraukšanu pretterorisma operācijās zonā Austrumukrainā. Pēc V. Putina rosinājuma Krievijas Domes augšpalāta atcēla 1. martā pieņemto lēmumu Krievijas karaspēkam ieiet Ukrainā. Pēc asociācijas līguma ar Eiropas Savienību parakstīšanas Ukrainas prezidents paziņoja par pamiera pagarināšanu līdz 30. jūnijam.

Ukrainas armijas uzbrukums un pasažieru lidmašīnas notriekšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

30. jūnijā bez konkrētiem rezultātiem beidzās sarunas starp A. Merkeli, F. Olandu, P. Porošenko un V. Putinu, kurās ES līderi Putinam izteica kārtējos pastiprināto sankciju draudus. 1. jūlijā Ukrainas valdības spēki atsāka militārās operācijas pret prokrieviskajiem separātistiem.[17] 5. jūlijā Ukrainas armija ieņema Slovjansku, pēc tam arī Kramatorsku, Družkivku, Artemivsku und Kostjantiņivku. 13. jūlijā Krievijas mediji paziņoja, ka nelielā Krievijas pilsētā pierobežā no Ukrainas teritorijas izšauts lādiņš nogalinājis vienu cilvēku. Krievijas Ārlietu ministrija izsauca Ukrainas pagaidu pilnvaroto lietvedi, apsūdzot Kijevu spriedzes eskalēšanā un paziņojot, ka uzskata notikušo par provokāciju un "vēl vienu agresijas aktu no Ukrainas puses. Šis incidents liecinot par ārkārtīgi bīstamu spriedzes eskalāciju pie Krievijas un Ukrainas robežas, un tam var būt neatgriezeniskas sekas, par ko būs jāatbild Ukrainai".[18] 14. jūlijā separātisti notrieca Ukrainas transportlidmašīnu An-26. Smagas kaujas notika Doņeckas un Luhanskas apkārtnē.

17. jūlijā virs separātistu kontrolētās teritorijas tika notriekta lidsabiedrības Malaysia Airlines pasažieru lidmašīna ar 298 cilvēkiem, kas lidoja no Amsterdamas uz Kualalumpuru. Notriektās lidmašīnas "melnās kastes" sākotnēji piesavinājās prokrieviskie kaujinieki, kas vēlāk lidojuma datu ierakstītājus atdeva Malaizijas amatpersonām. "Melno kastu" datu analīze liecināja, ka pasažieru lidmašīna notriekta ar zenītraķešu iekārtas "Buk" raķeti, kas ievesta no Krievijas un kuru izšāva krievu algotņu bandas sadarbībā ar Krievijas armiju. Krievija šīs apsūdzības noliedza.

23. jūlijā separātisti notrieca divas Ukrainas kaujas lidmašīnas Su-25. 30. jūlijā P. Porošenko separātistiem piedāvāja sākt sarunas Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā. Ukrainas valdības spēki augusta sākumā pilnīgi aplenca Luhansku.

Krievijas armijas intervence un pamiera noslēgšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

22. un 25. augustā maskētas Krievijas armijas vienības, ko krievu plašsaziņas līdzekļi nodēvēja par "humanitāro konvoju" bez atļaujas šķērsoja Ukrainas robežu. Ukrainas Drošības dienesta vadītājs Valentīns Naļivaičenko to nosauca par "tiešu Krievijas invāziju Ukrainā".[19] 27. augustā Krievijas karaspēka regulārās daļas iebruka Ukrainas teritorijā un ieņēma Novoazovskas pilsētu Azovas jūras piekrastē. Tika izteikta versija, ka Krievijas armijas sākusi operāciju, lai nodrošinātu sauszemes savienojumu ar februārī okupēto Ukrainas Krimas pussalu.[20] Kaut arī Krievijas karaspēks tika apstādināts pie Mariupoles, ar tā atbalstu separātisti spēja atgūt lielu daļu no teritorijām, kuras tie zaudēja augusta kaujās. 5. septembrī tika parakstīts Minskas protokols, kurā abas karojošās puses noslēdza pamieru. Lai arī tas tika regulāri pārkāpts, frontes līnija ar nelielām izmaiņām saglabājās nemainīga līdz gada beigām.

Militārā ofensīva 2015. gada sākumā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc pareizticīgo Ziemassvētku un "vecā Jaunā gada" sagaidīšanas 2015. gada 13. javārī separātisti uzsāka jaunu militāro ofensīvu, ar reaktīvo mīnmetēju Grad apšaudot pasažieru autobusu un nogalinot 12 pasažierus Buhasas caurlaižu punktā 35 km no Doņeckas.[21] Ukrainā tika izsludinātas sēras un pārtraukta pasažieru autobusu satiksme ar prokrievisko separātistu kontrolēto teritoriju. 15. janvārī separātistiem izdevās ieņemt kaujās sagrauto Doņeckas starptautiskās lidostas jauno termināli,[22] ko Ukrainas valdībai lojālie spēki atkal daļēji atguva, nodēvējot to par "21. gadsimta Staļingradu".[23]

2015. gada 24. janvārī seperātisti pēc nesekmīga uzbrukuma Mariupoles pilsētai no separātistu kontrolētās teritorijas ar reaktīvo mīnmetēju sistēmām Grad apšaudīja pilsētas dzīvojamos kvartālus. Bojā gāja vismaz 30 civiliedzīvotāji, aptuveni simts tika ievainoti. Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs paziņoja, ka "tikai un vienīgi Krievijas Federācija ir atbildīga par to, ka Minskas vienošanās tiek tik brutāli pārkāpta".[24] ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles Apvienotās Karalistes pārstāvis aicināja pieņemt paziņojumu, nosodot civiliedzīvotāju rajonu apšaudi Mariupolē un veikt notikušā izmeklēšanu, tomēr Krievija nobloķēja paziņojuma pieņemšanu. Krievijas ziņu aģentūra TASS izplatīja skaidrojumu, ka tajā "uzmanība tika veltīta atsevišķu kaujinieku grupu paziņojumiem", un pārmeta Rietumiem, ka tie nesaskatot vajadzību nosodīt "Kijevas bieži vien agresīvos paziņojumus un rīcību".[25] 26. janvārī Krievijas prezidents Putins paziņoja, ka Ukrainas armija nav īsta armija, bet lielā mērā tie ir tā sauktie "brīvprātīgie nacionālistu bataljoni", kas patiesībā ir NATO ārzemju leģions, kura mērķis esot nevis Ukrainas nacionālās intereses, bet gan Krievijas iegrožošana.[26]

31. janvārī Krievijas Ārkārtas situāciju ministrija paziņoja, ka Krievijas-Ukrainas robežu šķērsojušas vēl 80 kravas mašīnas ar "humāno kravu". Minskā bez panākumiem beidzās Ukrainas krīzes noregulējuma sarunas, kurās bija cerēts apstiprināt dokumentu par uguns pārtraukšanu un smagā bruņojuma atvilkšanu, par ierobežojumu atcelšanu produktu piegādēm un gūstekņu atbrīvošanu.[27] Drīz pēc tam atsākās prokrievisko kaujinieku uzbrukums stratēģiski svarīgajam transporta mezglam Debaļcevei, lai ielenktu tur esošos ukraiņu karavīrus.[28] ANO Drošības padomes sēdē Ukrainas vēstnieks ANO Jurijs Sergejevs paziņoja, ka Austrumukrainā atrodas 12 000 Krievijas karavīru, 235 tanki, 720 bruņutransportieri un 263 artilērijas sistēmas[29].

Īstenojot diplomātisku iniciatīvu ar mērķi izbeigt karadarbību Ukrainas austrumos, 5. februārī Kijevā ieradās Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Fransuā Olands un piedāvāja Ukrainas prezidentam Petro Porošenko jaunu miera plānu. Olands pirms brauciena sacīja, ka viņš ierosinās jaunu konflikta risinājumu, balstoties uz Ukrainas teritoriālo integritāti.[30] Merkeles, Olanda un Putina tikšanās laikā 6. februārī Maskavā tika panākta vienošanās atsākt darbu pie uguns pārtraukšanas un 2014. gada septembrī iesāktā pamiera plāna īstenošanas.[31] 11. un 12. februārī Minskā notika jauna augstākā līmeņa diplomātiska tikšanās ar Francijas, Krievijas, Vācijas un Ukrainas vadītāju piedalīšanos. Pēc sarunām visas nakts garumā netika parakstīts kopīgs paziņojums, tomēr P. Porošenko paziņoja, ka “galvenais, ko izdevās panākt, ir uguns pārtraukšana, kas stāsies spēkā naktī no sestdienas uz svētdienu” (15. februārī).[32] Pēc šīs vienošanās noslēgšanas seperātisti uzsāka uzbrukumu Debeļcevei un piespieda Ukrainas karaspēku pamest pilsētu.

Kaujas 2015. gada jūnijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2015. gada 3. jūnijā atsākās karadarbība pie Marjinkas pilsētas, 33 km attālumā no Doņeckas. 5. jūnijā pēc Lietuvas iniciatīvas tika sasaukta ANO Drošības padomes ārkārtas sēde, aicinot visas Ukrainas konfliktā iesaistītās puses pilnībā ievērot februārī Minskā noslēgtās pamiera vienošanās. Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) novērotāju misijas vadītāja vietnieks Aleksandrs Hugs ANO Drošības padomei ziņoja, ka pamiera pārkāpumi tiek reģistrēti arvien biežāk un tiek kļūst arvien smagāki. Viņš norādīja, ka Krievijas raķešu "Grad" un raķešu palaišanu sistēmu piegādes Ukrainas austrumos ir iemesls papildu bažām.[33]

Krievijas vēstnieks ANO Vitālijs Čurkins par nestabilo situāciju savukārt vainoja Ukrainas spēkus. Viņš uzsvaru lika uz Minskas vienošanās politiskajiem punktiem, tādiem kā amnestija, lielākas autonomijas piešķiršana separātistu kontrolētājām teritorijām. Tomēr saskaņā ar Minskas vienošanos šos soļus paredzēts spert pēc pilnīga pamiera un smago ieroču atvilkšanas. ASV vēstniece ANO Samanta Pauere apsūdzēja Krieviju par mēģinājumiem aizmiglot realitāti. Viņa noraidīja no Maskavas un separātistu rindām izskanējušo, ka Marjinka un Krasnogorovka, kur notika apšaudes, skaitītos separātistu kontrolē esošas teritorijas.[34]

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valstis, kas iesaistījās globālās sankcijās pret Krieviju 2014. gadā.

ANO Ģenerālā asambleja 2014. gada 27. martā ar pārliecinošu balsu pārsvaru pieņēma rezolūciju pret Krievijas agresiju. Pēc Krievijas atbalstīto Ukrainas separātistu militārās ofensīvas sākšanās ASV, ES, Japāna un vairākas citas valstis ieviesa ekonomiskas sankcijas pret Krieviju, kas noveda pie tās ekonomikas lejupslīdes un rubļa devalvācijas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Putins lūdz parlamenta atļauju karaspēka ievešanai Krimā DELFI, 2014. gada 1. martā
  2. Franks Gordons: Osipovs, Girss un “Krievu saullēkts” Franks Gordons, la.lv, 2014. gada 11. martā
  3. Putins: Spēka pielietošana Ukrainā būs tikai 'pēdējais līdzeklis' DELFI 2014. gada 4. martā
  4. Russian Troops Mass at Border With Ukraine The New York Times. 13 March 2014.
  5. Ukraine's east on fire: Kharkov demands referendum, Donetsk prosecutor’s HQ stormed Russia Today, 16 March 2014.
  6. Turčinovs: Ukrainas austrumos notiekošais ir Krievijas specoperācijas otrais vilnis LETA/UNIAN 2014. gada 7. aprīlī
  7. EDSO novērotāji tuvākajā laikā centīsies nokļūt Slovjanskā LETA, 2014. gada 21.aprīlī
  8. Putins Ukrainas dienvidaustrumus nodēvējis par «Jaunkrieviju» LETA/UNIAN 2014. gada 17. aprīlī
  9. Separātisti Luhanskā ieņem apgabala administrāciju DELFI 2014. gada 29. aprīlī
  10. Uzziņa: Kurās Ukrainas pilsētās separātisti sagrābuši ēkas? LETA, 2014. gada 29. aprīlī
  11. Putins paziņo, ka Krievija lūdz separātistus atlikt 11.maija 'referendumu' DELFI.lv 2014. gada 7. maijā
  12. Doņeckā nobalso par atdalīšanos no Ukrainas; Maskava respektē 'iedzīvotāju izvēli' DELFI.lv 2014. gada 12. maijā
  13. Luhanskas un Doņeckas apgabali pasludina neatkarību, vēlas pievienoties Krievijai BNN, 2014. gada 13. maijā
  14. Kremlis trešo reizi melo par karaspēka atvilkšanu no Ukrainas robežas diena.lv 2014. gada 19. maijā
  15. "Jaunkrievijas" ideja dzīvo Doņeckā un Luganskā - tur tiek pašpasludināta republika kasjauns.lv, 2014. gada 25. maijā
  16. Neatzītā Dienvidosetija oficiāli atzinusi 'Luhanskas tautas republiku' DELFI.lv 2014. gada 18. jūnijā
  17. Prezidents Porošenko atsāk uzbrukumu la.lv 2014. gada 2. jūlijā
  18. Maskava apsūdz Ukrainu Krievijas pilsoņa nogalināšanā (papild.) ir.lv, 2014. gada 13.jūlijā
  19. Krievijas humānās palīdzības konvojs pārkāpj starptautiskos likumus nra.lv 2014. gada 22. augustā
  20. Krievijas tanki jau atrodas pie Mariupoles nra.lv 2014. gada 29. augustā
  21. Doņeckā kaujinieku raķete trāpa autobusā; desmit bojāgājušo LETA, 13. janvāris 2015.
  22. DTR līderis paziņo par Doņeckas lidostas ieņemšanu; Kijeva to noliedz – kauja turpinās DELFI.lv, 15. janvāris 2015.
  23. Kauja Doņeckas lidostā: tā ir '21. gadsimta Staļingrada', brīvprātīgie iesaka DTR aizmirst par ieņemšanu DELFI.lv, 16. janvāris 2015.
  24. Rinkēvičs pēc Mariupoles apšaudes: Atbildīga ir tikai un vienīgi Krievija Diena.lv, 2015. gada 24. janvārī
  25. Krievija bloķē ANO Drošības padomes paziņojumu par traģisko Mariupoles apšaudi Diena.lv, 2015. gada 25. janvāris
  26. Putins: Ukrainā karo NATO ārzemju leģions DELFI.lv, 26. janvāris, 2015.
  27. Minskā bez panākumiem noslēgušās Ukrainas krīzes noregulējuma sarunas LETA, kasjauns.lv 31. janvāris, 2015
  28. Austrumukrainā turpinās kaujas par Debaļcevu - svarīgu transporta mezglu LETA, kasjauns.lv 2. februāris, 2015
  29. Obama «drīzumā» pieņems lēmumu par bruņojuma piegādēm Ukrainai LETA 2015. gada 5. februāris.
  30. Merkele un Olands ierodas pie Porošenko ar jaunu miera plānu BNS 2015. gada 6. februāris
  31. Peskovs: Putina sarunas ar Merkeli un Olandu bija konstruktīvas Diena.lv/LETA. 2015. gada 7. februāris
  32. Porošenko: galvenais, ko izdevās panākt, ir uguns pārtraukšana Jānis Krēķis, la.lv 2015. gada 12. februārī
  33. ANO pārstāvis: Ukrainas pamiera vienošanās ir pilnībā jāievēro focus.lv, 6. jūnijs 2015.
  34. ANO Drošības padomē asi kritizē Krieviju par atbalstu kaujiniekiem Donbasā lsm.lv, Gints Amoliņš, Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents 5. jūnijs, 2015.