Jānis (Ivans) Sproģis (krievu: Иван Яковлевич Спрогис; dzimis 1835. gada 20. jūnijā, miris 1918. gada 19. jūlijā) bija Aizkraukles novadā dzimis latviešu izcelsmes Krievijas vēsturnieks, arheogrāfs, etnogrāfs un bibliogrāfs. No 1879. gada vadīja Viļņas seno aktu centrālo arhīvu (Виленский центральный архив древних актов), piedalījās Viļņas Arheogrāfiskās komisijas darbā.
Kaut arī Sproģis bija noskaņots pret lietuviešu un latviešu nacionālo atmodu, viņš krieviski publicēja vairākus darbus latviešu un lietuviešu etnogrāfijā. 1868. gadā izdeva Памятники латышского народного творчества ("Latviešu tautas daiļrades pieminekļi"), kur pirmoreiz iepazīstināja krievu lasītāju ar Dainām, sadalot tās pēc tematikas četrās daļās - ūdens, gaiss, zeme; augu valsts; dzīvnieki; cilvēks. Tajā tika publicētas 1857 dziesmas un 52 mīklas.[1] 1866. gadā publicēja kalendāru Латышско-русский месяцеслов. No 1867. līdz 1875. gadam izdeva latgaliešu kalendārus, kuri latīņu drukas aizlieguma apstākļos rakstīti latviešu valodā kirilicā. Uzskatīja Latviju un Lietuvu par Krievijas impērijas neatdalāmu daļu.
