Jānis Zālītis (komponists)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par komponistu. Par citām jēdziena Zālītis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Jānis Zālītis
Jānis Zālītis
Personīgā informācija
Dzimis 1884. gada 12. februārī
Nītaure, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1943. gada 12. decembrī (59 gadi)
Rīga
Tautība latvietis
Profesionālā informācija
Stils simfoniskā mūzika, vokālā mūzika
Mācības Pēterburgas konservatorija

Jānis Zālītis (1884 — 1943) bija latviešu komponists un viens no ievērojamākajiem 1920.-1930. gadu mūzikas kritiķiem. Latvijas Nacionālās operas pirmais direktors (1919-1922). Viņa mūziku dziļi ietekmējis ar simbolismu saistītais 20. gadsimta pirmo gadu desmitu mākslas novatorisms.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Nītaurē 1884. gada 12. februārī. Mācījās pie Nītaures draudzes skolotāja un ērģelnieka Jāņa Zalcmaņa, kas bija beidzis Cimzes skolotāju semināru. 1899. gadā pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur viņa muzikālie audzinātāji bija Emīls Dārziņš un H. Seifrics.

No 1904. līdz 1915. gadam viņš studēja Pēterburgas konservatorijā profesora Homiliusa ērģeļu klasē, no 1908. gada speciālās kompozīcijas teorijas klasē, dažus gadus pavadot arī profesora Jāzepa Vītola praktiskās kompozīcijas speciālklasē. Pirmajos konservatorijas gados tapa Zālīša dziesmas „Rīts” (K. Skalbes vārdi), „Ziedu nakts” (A. Saulietis), „Laimīti man meklējot” (E. Treimanis-Zvārgulis), „Rudenis” (J. Poruks), „Eža kažociņš” (K. Štrāls), „Veļu naktī” (A. Austriņš) u.c. Pēterburgas gados Zālītis no 1910. gada iesāka arī savas mūzikas recenzenta gaitas.

Pēc Latvijas brīvības cīņu beigām Zālītis 1919. gadā kļuva par tikko nodibinātās Latvijas Nacionālās operas direktoru (1919-1922, 1926-1928). Rakstīja mūzikas recenzijas avīzēs "Latvija", "Dzimtenes Vēstnesis", "Līdums", "Baltija", vēlāk pastāvīgi "Jaunākās Ziņās". Otrā pasaules kara gados bija Rīgas mūzikas skolas (bijušās Tautas konservatorijas) direktors.

Miris no akūtas infekcijas 1943. gada 12. decembrī Rīgā, apglabāts Meža kapos.[1]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zālītis komponējis ap četrdesmit solodziesmu, tikpat kordziesmu, folkloras apdares, daži klavierdarbi. Viņa daiļrade ar savu intensīva lirisma un garīguma izpausmi pieder pie latviešu mūzikas dārgumiem. Apmēram puse Zālīša kordziesmu uzrakstītas līdz 1918. gadam, tajās pilnīgi nobriedis viņa kora stils, ko raksturo oriģināls, tonalitātes paplašināšanā sakņots harmoniju kolorīts, poētiski izsmalcināta muzikālā deklamācija un bieži vien kamermuzikāla faktūra. Viņa slavenākās dziesmas ir 1912. gadā komponētā „Biķeris miroņu salā” (J. Poruks), „Ceļš uz dzimteni” (1916., P. Blaus), „Pie koklētāja kapa” (1913., A. Austriņš), kas rakstīta E. Dārziņa nāves piemiņai. Retāk izpildītas dziesmas ir „Kad nakts” (1913., Rainis), „Birztaliņa” (1916., K. Jēkabsons), „Tā vēsma” (1916., J. Poruks), „Kā sniegi” (1920., J. Jaunsudrabiņš).[2]

Komponista Jāņa Zālīša solodziesma, teksta autors Vilis Plūdonis, atskaņo Pauls Sakss, Volfgangs Dārziņš, Teodors Vējš, V.Ciganovs.

Problēmas šī faila atskaņošanā? Skatīt palīdzību.


Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Jānis Zālītis. Raksti. Jēkaba Vītoliņa un Mildas Zālītes redakcijā. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1960. (Jāņa Zālīša kritikas un raksti no Jaunākām Ziņām un citiem izdevumiem)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]