Pēteris Blaus

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pēteris Blaus
Peteris Blaus.png
Latvijas sabiedrisko lietu ministrs
Amatā
1940. gada 20. jūnijs — 21. jūlijs
Premjerministrs Augusts Kirhenšteins
Priekštecis Alfreds Jēkabs Bērziņš

Dzimšanas dati 1900. gada 23. augustā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Ērgļu pagasts, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1971. gada 6. janvārī (70 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Politiskā partija Latvijas Komunistiskā partija
Augstskola Latvijas Universitāte

Pēteris Blaus (1900. gada 23. augusts — 1971. gada 6. janvāris) bija Latvijas žurnālists, politiķis un sabiedrisks darbinieks. "Jaunāko Ziņu" redaktors (1937-1940), PSRS slepeno dienestu aģents (no 1936).

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā bija nedemokrātiski ievēlētās Tautas Saeimas deputāts, kā arī Latvijas sabiedrisko lietu ministrs un Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija sekretārs. Dzejnieka un žurnālista Pētera Blaua dēls.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izglītība un dzīve starpkaru periodā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1900. gada 23. augustā Ērgļu pagastā. Mācījās Rīgas zēnu reālskolā, 1918. gadā sāka studēt arhitektūru Baltijas Tehniskā augstskolā. Brīvības cīņu laikā brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā, pēc kara beigām līdz 1921. gadam studēja Latvijas Universitātē,[1][2] vēlāk strādāja par žurnālistu. Vienlaikus no 1929. gada bija 5. Rīgas aizsargu pulka rotas komandieris, 1934. gada 15. maijā piedalījās Ulmaņa apvērsumā — viņa pulka sakaru bataljons ieņēma Strādnieku namu un padzina SSS jeb Strādnieku sporta savienību.[3] No 1937. līdz 1940. gadam bija "Jaunāko Ziņu" redaktors.

Latvijas okupācija un arests[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No aptuveni 1936. gada Pēteris Blaus bija NKVD Rīgas rezidentūras aģents ar segvārdu "Sabiedriskais darbinieks" (krievu: Общественник). Pēc padomju okupācijas sākuma 1940. gada jūnijā kļuva par sabiedrisko lietu ministru marionešu valdībā un sarakstīja līdzšinējā Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa atvadu runu. Piedalījies jūlija organizētajās, nedemokrātiskajās Tautas Saeimas vēlēšanās Rīgas vēlēšanu apgabalā, ticis ievēlēts. Parakstījis dekrētu par vārdu "pilsonis" un "pilsone" lietošanu vārdu "kungs" un "kundze" vietā.[3]

Pēc Latvijas inkorporācijas PSRS kļuvis par Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija sekretāru. 1941. gadā, sākoties Vācijas iebrukumam Padomju Savienībā, aizbēdzis uz Baškīriju, kur 1943. gadā apcietināts un 1945. gada 15. maijā — notiesāts uz 15 gadiem par pretpadomju organizācijas "Latviešu centrs" izveidošanu un vadīšanu. Par īsto soda iemeslu tiek uzskatīts tas, ka Blaus ļāva no Latvijas aizbēgt savam draugam un priekštecim ministra amatā — Alfredam Jēkabam Bērziņam.[3]

Dzīve pēc atbrīvošanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēteris Blaus tika atbrīvots no apcietinājuma 1955. gada maijā. Viņš kļuva par korespondentu laikrakstu un radio redakcijā "Par atgriešanos Dzimtenē", kur strādājis līdz 1957. gada septembrim. 1956. gada 11. augustā PSRS Augstākā Tiesa konstatēja, ka "Latviešu centrs" nav pastāvējis un reabilitēja Blausu. 1957. gadā viņš kļuva par Latvijas Žurnālistu savienības organizācijas biroja (vēlāk — LPSR Žurnālistu savienības) vadītāju. 1959. gada 20. jūnijā PSKP CK komisijas pārstāvis Ļebedevs nacionālkomunistu sagrāves kampaņā minēja arī Pēteri Blauu, kā rezultātā Blaus zaudēja amatus.[3]

Miris 1971. gada 6. janvārī Rīgā.[1]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «Pēteris Blaus (angliski)». roots-saknes.lv. Skatīts: 2012.07.05.
  2. «Sabiedrisko lietu ministrs Pēteris Blaus — Latvijas sporta dzīves augstākais vadītājs». Fiziskā Kultūra un Sports. 1940. gada 1. jūlijā.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 «Bija arī tādi». Jaunā gaita. 2007. gada decembris. Skatīts: 2012. gada 5. jūlijā.
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Alfreds Jēkabs Bērziņš
Latvijas sabiedrisko lietu ministrs
1940. gada 20. jūnijs1940. gada 21. jūlijs
Pēctecis:
amats likvidēts