Jānis Poruks

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jānis Poruks
Jānis Poruks
Personīgā informācija
Dzimis 1871. gada 13. oktobrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Prēdeļi, Druvienas pagasts, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1911. gada 25. jūnijā (39 gadi)
Valsts karogs: Krievijas Impērija Tērbata, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Igaunija Igaunija)
Tautība latvietis
Literārā darbība
Valoda Latviešu
Žanri Dzeja
Augstskola Rīgas Politehniskais institūts

Jānis Poruks (dzimis 1871. gada 13. oktobrī, miris 1911. gada 25. jūlijā) bija latviešu rakstnieks un dzejnieks. Pazīstams ar darbiem "Pērļu zvejnieks", "Hernhūtieši", "Zilizana sirdsdedze" un "Dzejas".

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1871. gada 13. oktobrī Druvienas pagasta "Prēdeļu" saimnieka mājās. Mācījās Druvienas pagastskolā (1881 - 1885), Liezēres draudzes skolā (1885 - 1887), Cēsu pilsētas skolā (1888 - 1889) un Rīgas Politehniskā institūta priekšskolā (1889 - 1892). 1888. gadā iznāca viņa pirmais stāsts "Purvaiņos" laikrakstā "Dienas Lapa". 1893. gadā Poruks devās uz Vāciju un studēja Drēzdenes Karaliskajā konservatorijā (1893 - 1894). 1894. gadā Poruks izdeva savu pirmo grāmatu Die Religion der Zukunft ("Nākotnes reliģija") vācu valodā. Studijas Vācijā pārtrauca nepietiekamo naudas līdzekļu dēļ un atgiezās Latvijā.[1]

Pēc atgriešanās Latvijā J. Poruks iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā, kur studēja ķīmiju (1897-1899) un komerczinātnes (1901-1905). Iestājās latviešu studentu korporācijā Selonija. Strādāja laikrakstā "Mājas Viesis" un žurnālā "Mājas Viesa Mēnešraksts". Šajā laikā tapuši gandrīz visi viņa darbi. Darbus parakstījis ar vairākiem citiem pseidonīmiem, tai skaitā "Nemo", "Adagio", "Parsifals".

Pēc 1905. gada vairākkārt ārstējās psihiatrisko slimību klīnikās Rīgā, Strenčos un Tērbatā. 1909. - 1910. gadā dzīvoja Burtnieku namā Vecmīlgrāvī. Miris 1911. gada 25. jūlijā Tērbatas universitātes profesora Vladimira Čiža (Чиж) vadītajā nervu klīnikā. Apbedīts Cēsu Lauciņu kapos, 1924. gadā viņa mirstīgās atliekas pārapbedīja Rīgas Meža kapos.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Proza[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stāsti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Purvaiņos" (1888), ar pseidonīmu Daimons
  • garstāsts "Pērļu zvejnieks" (1895),
  • "Sirdsšķīsti ļaudis" (1896),
  • "Kauja pie Knipskas", "Klusētājs", "Mūžīgais žīds" (1897),
  • "Asaras", "Kā Runcis kļuva par Runcē", "Nervi" (1898),
  • "Kukažiņa", "Rīta zvaigzne" (1899),
  • "Krustmātes kāzas" (1900),
  • "Veseli ļaudis", "Grāfs Rodenšteins", "Ubagi gada tirgū" (1901)
  • "Baltās drānas" (1903),
  • "Ērģelnieks" (1903),
  • "Brūklenāju vaiņags" (1904)
  • "Dzimtas plaisa", "Čūska" (1905),
  • "Zelta adata" (1906),

Eseju krājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Die Religion der Zukunft ("Nākotnes reliģija", 1894),

Romāns[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • psiholoģiskais romāns "Rīga" (periodikā 1899, grāmatā 1907),

Prozas krājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Sirdis starp sirdīm" (1900),
  • "Dzīves straumē" (1902),
  • "Dzīve un sapņi" (1904),
  • "Zelta adata" (1906),

Lirika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • poēma "Zilizana sirdsdedze" (1905),
  • dzejas krājums "Dzejas" (1906).

Drāma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • luga "Hernhūtieši" (1895)

Daiļrades raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daļai Poruka prozas darbu ir filozofiskas paralēles, alegorijas, tai skaitā konceptuālās prozas raksturs; pretējā polā - Poruka humoristiskā un satīriskā proza. Poruka prozas darbos atklāta cilvēka esamības dažādīguma plaša panorāma - gan jutekliskie instinkti, gan romantiskās bezgalības alkas, kā dominanti uzsverot personisko atbildību un nepieciešamību apliecināt katram visatbilstošāko pašizpausmes formu. Poruka prozā, nereti pat atsevišķā darbā, ir romantisma, reālisma un simbolisma estētikas un poētikas mijiedarbe, īpaši cilvēka reālās dzīves un metafiziskās esamības dubultplāna interpretācijā, kā centrālo uzsverot subtila, smalkjūtīga un ideālu alkstoša cilvēka dzīves dramatismu pragmatisku un sadzīvisku vērtību pasaulē.

Poruka dzejā blakus meditatīvai lirikai (dzīve un nāve, dievība un zemes dzīve, nesasniegtā un nebijušā motīvs, sapnis un realitāte) emocionāli piesātināta ir mīlestības lirika, kurā dominē sapņaina un ekstātiska pielūgsme, garīgās šķīstības alkas un elēģisks "pasaules sāpju" rūgtums. Liela daļa Poruka intīmo un apceres dzejoļu ir latviešu klasiskās dzejas šedevri, daudziem komponēta mūzika (īpaši daudz E. Dārziņa dziesmu). Poruka dzeja rāda galvenokārt viņa personības traģisko un platoniski metafizisko šķautni, mazāk viņa prozai raksturīgo analītisko pieeju dzīvei, cilvēkam, pasaulei.

Poruka dramaturģiskās skices veidotas kā dialogi un monologi par personības suverenitāti, eksistenciālo traģismu un morālā imperatīva nepieciešamību. Poruka literārās apcerēs un recenzijās, rakstos par sabiedrības un kultūras aktualitātēm uzsvērta vispārcilvēciska ētisko un mākslas vērtību prioritāte un nepieciešamība tās pārmantot.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Letonikas profils». Letonika.lv. Skatīts: 2012. gada 23. februārī.
  2. Dzīve un radošā darbība Poruks, Jānis. Valmieras Intergrētās bibliotēkas lapa

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]