Emīls Dārziņš

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Emīls Dārziņš
Emīls Dārziņš
Personīgā informācija
Dzimis 1875. gada 3. novembrī
Jaunpiebalga
Miris 1910. gada 31. augustā (34 gadi)
Rīga
Dzīves vieta Jaunpiebalga, Rīga, Pēterburga
Tautība latvietis
Profesionālā informācija
Žanrs vokālā mūzika, simfoniskā mūzika, kora mūzika
Mācības Pēterburgas konservatorija
Skolnieki Jānis Zālītis un Ādolfs Ābele

Emīls Dārziņš (dzimis 1875. gada 3. novembrī, miris 1910. gada 31. augustā) bija latviešu komponists un mūzikas kritiķis. Viens no latviešu kora un solo dziesmas klasiķiem. Sarakstījis arī vairākus skaņdarbus orķestrim, no kuriem ir saglabājies vienīgi "Melanholiskais valsis".

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1875. gada 3. novembrī Jaunpiebalgas Jāņa skolā, kur viņa tēvs Andžs Dārziņš bija skolotājs. Tēva vadībā sāka apgūt klavierspēli, mācījās Rupsalas un Vecpiebalgas skolās. 1891. gadā pārcēlās dzīvot uz Rīgu pie mātes brāļa un jau 1892. gadā komponēja savu pirmo dziesmu "Jūs, kalni, un jūs, lejas", kas tika iespiesta žurnālā "Austrums".

1898. gadā iestājās Pēterburgas konservatorijas Luisa Homiliusa ērģeļklasē, bet 1899. gadā tika uzņemts Nikolaja Rimska-Korsakova kompozīcijas klasē. 1901. gadā viņš finansiālo grūtību dēļ atstāja konservatoriju un atgriezās Rīgā, kur vadīja igauņu biedrības kori "Imanta" un rakstīja recenzijas. No 1903. līdz 1904. gadam Dārziņš strādāja par dziedāšanas skolotāju Natālijas Draudziņas ģimnāzijā un Annas Ķeniņas meiteņu ģimnāzijā. 1903. gadā viņš apprecējās ar Mariju Deiders, 1906. gadā viņiem piedzima dēls Volfgangs, 1908. gadā meita Laima-Tatjana. Bijis latviešu studentu korporācijas Talavija biedrs.[1]

Pēc ģimenes nodibināšanas viņš pelnīja iztiku, pasniedzot privātstundas un rakstot recenzijas laikrakstos "Baltijas Vēstnesis", "Balss", žurnālos "Mūzikas Druva" un "Zalktis", vēlāk "Dzimtenes Vēstnesī" un "Latvijā". Šajā laikā pasliktinājās viņa attiecības ar dažiem latviešu mūziķiem, īpaši ar kādreizējo domubiedru Pāvulu Jurjānu, kurš apvainoja Dārziņu plaģiātismā. Dārziņu aizstāvēja krievu komponists Aleksandrs Glazunovs, bet negatīvu atsauksmi par viņa orķestra mūziku atsūtīja somu komponists Žans Sibēliuss. Emīls Dārziņš iznīcināja visus savus simfoniskos darbus. Naktī no 17. uz 18. augustu (1910. gada 31. augustā pēc jaunā stila) Emīlu Dārziņu notrieca vilciens Zasulauka stacijā. E. Dārziņš tika apglabāts Āgenskalna Mārtiņa kapos.

Emīla Dārziņa vārdā nosaukta Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskola, kas atrodas Āgenskalnā netālu no Mārtiņa kapiem.

Emīla Dārziņa pazīstamākais darbs "Melanholiskais valsis" tika atjaunots pēc viņa nāves, bet nepabeigta palika opera „Rožainās dienas”. Nerealizēta palika iecere komponēt operas “Pērļu zvejnieks” un "Ivanovs".[nepieciešama atsauce]

Daiļrades raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Emīla Dārziņa un Jāņa Sudrabkalna muzejs «Jāņskola» Piebalgā

Mūzikas valoda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdzīgi saviem garīgajiem iedvesmotājiem - Volfgangam Amadejam Mocartam un Pēterim Čaikovskim - Dārziņš ir izcils melodiķis, šajā ziņā viens no spilgtākajiem latviešu mūzikā. Necitējot latviešu tautasdziesmas, panāk latvisku mentalitāti savā izteiksmē. Ritms izriet no teksta deklamācijas un veido jūtīgu frāzējumu. Autors bieži poetizē sadzīves žanrus, tieši Dārziņš ir pazīstamākā latviešu valša autors. Harmonijas nesamākslotas, tomēr krāsainas, vienkāršiem līdzekļiem atklājot poētisku tēlu. Faktūra skaidra, bet kordziesmās orķestrāla, ar prasmīgu polifonijas elementu izmantojumu. Forma lakoniska, agrīnajās kordziesmās pantu, vēlāk variētu strofu, trijdaļu, rondo. Meistarīga caurvijattīstība labākajos darbos panāk klausītāju neatslābstošu uzmanību līdz dziesmas beigām, kas nereti ir arī galvenās kulminācijas vieta.[2]

Tematika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Centrālā tēma, par ko runā Dārziņš savos darbos, ir psiholoģiski patiesa jūtu pasaules atklāsme. Mīlestība - gan gaiša, jūsmīga, gan bezcerīga; vientulība, ilgas pēc laimes, garīgas, ideālas pasaules; dabas tēlu alegorisks izmantojums. Apdzied mātes jūtu dziļumu. Kordziesmās sasniedz jaunu līmeni dzimtenes mīlestības atspoguļojumā. Nedaudz pievēršas arī eksotiskai cittautu tēmai un fantastiskiem tēliem.[2]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Opera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Rožainās dienas, 1908 — 1910 (pēc Eduarda Vulfa lugas, nepabeigta)

Simfoniskā mūzika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Problēmas šī faila atskaņošanā? Skatīt palīdzību.
  • Liriska fantāzija (Fantaisie lyrique), 1901
  • Melanholiskais valsis (Valse melancolique), 1904
  • Vientuļā priede, 1904
  • Mazā svīta (Petite suite), 1906

Dziesmas jauktajam korim a cappella[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Minjona — Johans Volfgangs Gēte Rūdolfa Blaumaņa atdzejojumā, 1900
  • Mēness starus stīgo — Aspazija, 1900
  • Sapņu tālumā — Aspazija, 1904
  • Senatne — Jānis Rainis, 1904
  • Lauztās priedes — Jānis Rainis, 1904
  • Ciānas bērni — Aspazija, 1906
  • Ja uz Betlēmi es ietu — Jānis Poruks, 1909 — 1910

Dziesmas vīru korim a cappella[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Jūs, kalni, un jūs, lejas — Nezināms autors Jāņa Neilanda atdzejojumā, 1892
  • Pie tēvu zemes dārgās — Frīdrihs Šillers Ausekļa atdzejojumā, 1898
  • Lai vētra krāc — Pāvils Lasmanis, 1898
  • Mūžam zili — Kārlis Skalbe, 1909 — 1910
  • Mirdzi kā zvaigzne — Kārlis Jākobsons / Jēkabsons, 1909 — 1910
  • Es zinu kā roze plaukst — Jānis Poruks, 1909 — 1910
  • Kapsētas klusums — Atis Ķeniņš, 1909 — 1910
  • Nāc man līdz! — Kārlis Jākobsons / Jēkabsons, 1909 — 1910

Dziesma bērnu korim a cappella[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Šūpļa dziesma — Fricis Hunhens, 1905

Dziesma sieviešu korim a cappella[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Nāru dziesma — Jānis Jaunsudrabiņš,1906

Solodziesmas balsij ar klavierēm[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Komponista Emīla Dārziņa skaņdarbs, izpilda Rūdolfs Tunce

Problēmas šī faila atskaņošanā? Skatīt palīdzību.
  • Jaunībai — Andrievs Niedra, 1901
  • Vēl tu rozes plūc — Rūdolfs Blaumanis, 1901
  • Kā zagšus — Rūdolfs Blaumanis, 1902
  • Tevi atstāju — Emīlija Gruzīte, 1902
  • Mana laime — Helgi, 1903
  • Tev nosarkst vaigi — Jānis Poruks, 1903
  • Mātes gars — Helgi, 1903
  • Sāpju spītes — Jānis Poruks, 1904
  • Kaut reizi vien — Jānis Poruks, 1904
  • Teici to stundu, to brīdi — Jānis Poruks, 1905
  • Kad būs as’ras izraudātas — Jānis Poruks, 1905
  • Mātes dziesmiņa — Jānis Poruks, 1905
  • Spāniešu romance — Aleksandrs Puškins Viļa Plūdoņa atdzejojumā, 1905
  • Rožu pārdevēja — Jānis Poruks, 1906
  • Aizver actiņas un smaidi — Jānis Poruks, 1907
  • Rezignācija — Vilis Plūdonis, 1907
  • Pie loga ziemas naktī — Jānis Poruks, 1907
  • Pazudusi laimīte — Zemgaliešu Biruta, 1907
  • Suleika — Voldemārs Dambergs, 1907

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. K.L. Vanags, Mūsu deva Latvijai//Universitas-1958.-Nr.5.-46.lpp.
  2. 2,0 2,1 Letonika.lv. Enciklopēdijas - Mūzikas literatūras tēmas. Dārziņš Emīls