Jēkabs Vītols
| ||||||||||||
| ||||||||||||
Jēkabs Vītols (1877—1961) bija latviešu matemātiķis un būvinženieris, kurš specializējies tēlotājā ģeometrijā. Nozīmīgākais zinātniskais darbs bija parādīt, kā kinemātiski var konstruēt neierobežotu skaitu pēc patikas augstas pakāpes algebrisku un arī transcendentu telpas un plaknes līkņu.[1] 1938. gadā ieguva Dr. ing. grādu par disertāciju "Algebrisku līkņu kinemātiskā veidošana" un kļuva par profesoru un tēlotājas ģeometrijas katedras vadītāju Latvijas Universitātē. Ilggadīgs Arhitektūras fakultātes sekretārs.[2]
Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jēkabs Vītols dzimis 1877. gada 30. augustā Jēkabpils apriņķa Sērenes pagasta Pumpānos. Miris pēc īsas slimības 1961. gada 7. decembrī. Urna ar viņa pelniem apglabāta Sidnejas latviešu kapsētā.
Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis turīgā saimnieku ģimenē. Tēvs — Jānis Vītols, māte — Līze Vītola dz. Māršavs un trīs brāļi — Miķelis, Vilis un Paulis. Divus gadus pēc tēva nāves 1895. gadā māte apprecējās ar Andreju Brezovsku, ar kuru laulībā dzima trīs meitas — Irma, Zelma un Erna. Ģimenē bija vēl divi audžudēli — Kārlis un Edvards Cinkovski.
Jēkaba Vītola pirmajā laulībā dzimuši četri bērni. Pēc dzīvesbiedres pēkšņās nāves Irkutskā vinš kopā ar bērniem atgriezies Latvijā. Dzimtenē viņš aprecējies otrreiz. Laulībā ar Alīdi dzimusi meita Līvija.[3]
Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1892. gadā beidzis Jaunjelgavas pilsētas skolu.
1897. gadā beidzis Rīgas pilsētas reālskolu.[4]
1897. gadā iestājies Rīgas Politehniskā institūta būvinženieru nodaļā, kuru beidzis 1907. gadā ar būvinženiera diplomu.
1938. gadā Latvijas Universitātē ieguvis inženierzinātņu doktora grādu par disertāciju Algebrisku līkņu kinemātiskā veidošana.[5]
Darba gaitas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
No 1908. līdz 1912. gadam strādājis par skolotāju Valkas privātās tirdzniecības skolā un Tukuma tirdzniecības skolā.[4]
1912. gadā devās uz Permas guberņu Krievijā, kur strādāja par zemstes apgabala inženieri.[5]
1923. gadā sācis darbu Latvijas Universitātē kā lektors, vēlāk docents, vecākais docents tēlotājā ģeometrijā.
1929. gada pavasara semestrī viņš pirmo reizi Latvijas Universitātē lasīja neobligātu kursu — kinemātisko ģeometriju.
1938. gadā pēc Dr. ing. grāda iegūšanas kļuvis par profesoru un Tēlotājas ģeometrijas katedras vadītāju.
No 1946 līdz 1949. gadam bija Baltijas Universitātes profesors.[2]
Kara laiks un trimda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmā pasaules kara sākumā Jēkabu Vītolu iesauca karadienestā. Viņš būvēja ceļus Austrijas frontē Galīcijā un Bukovinā. 1917. gadā viņu demobilizēja. Pilsoņu karam sākoties, iesaukts Kolčaka armijā, nonācis Sibīrijā, kur būvējis dzelzceļus.[5] 1922. gadā atgriezies Latvijā, 1923. gadā sācis darbu Latvijas Universitātē.
1944. gadā devās trimdā uz Vāciju, kur 1946. gadā Hamburgā kļuva par Baltijas Universitātes profesoru. Pēc Baltijas Universitātēs slēgšanas 1949. gadā vispirms izceļoja uz ASV pie savas vecākās meitas Irēnas, bet tad 1952. gadā pārcēlās pie jaunākās meitas Līvijas uz Sidneju.
Zinātniskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Savu specialitāti — tēlotāju ģeometriju Jēkabs Vītols ieguvis Rīgas Politehniskā institūtā pie profesora Kupfera.
Profesora Jēkaba Vītola mūža darbs bija telpas un plaknes līkņu kinemātiska veidošana un sistemātiska pētīšana. Viņš matemātiķu skatiem pavēris milzīgu daudzumu iepriekš nenojaustu jaunu līkņu. Diemžēl līdzekļu trūkums bija par iemeslu, ka Jēkaba Vītola darbi publicēti maz un nelielā skaitā. Līdz mūža beigām viņš bija izpētījis, uzzīmējis un sistematizējis pāri par 4000 līkņu, kuras aprakstītas kādās 365 teksta lappusēs. Pēc profesora nāves šis viņa mūža darbs nonāca pie viņa meitas Irēnas Cīrules Bostonā un tika nosūtīts uz Rīgu uzglabāšanai Misiņa bibliotēkā.[2]
Viss Jēkaba Vītola zinātniskais darbs, kurā tas izpētījis vairāk nekā 4000 līkņu, sadalās šādi:
- Racionālas algebriskas līknes plaknē un līkņu transformācija.
- Racionālas algebriskas līknes telpā.
- Iracionālas algebriskas līknes.
- Transcendentas līknes.
Šī darba otrā daļa publicēta Rīgā neatkarīgās Latvijas laikā. Konspektīvu dokumentu veidā Jēkaba Vītola darbi atrodami daudzu Eiropas, Amerikas un dažādu Austrālijas universitāšu bibliotēkās.
Tuvojoties astoņdesmit gadiem, Jēkabs Vītols pievērsās dažām senām neatrisinātām matemātikas problēmām. Starp tām minama Fermā pēdējā teorēma. Vītola versijas pierādījums iespiests 1958. gada "Technikas Apskata" 17. numurā.[5]
Darbība studentu korporācijā Selonija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jēkabs Vītols 1897. gada oktobrī tika uzņemts studentu korporācijā Selonija. Viņš bija aktīvs Selonijas biedrs visus savus studiju gadus. Kopā ar brāli,1879. gada 28. septembrī dzimušo Tautsaimniecības un tieslietu zinātņu fakultātes ārkārtas profesoru Vili bija Selonijas filistri. Jēkabs Vītols studenta gados piedalījies korporācijas Selonija orķestrī, kur spēlējis otro vijoli.
Nonākot Austrālijā, Jēkabs Vītols turpināja būt aktīvs Selonijas Sidnejas kopas biedrs.[2]
Grāmatas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Austrālijas dzīves laikā Jēkabs Vītols uzrakstīja atmiņas, kuras viņš pats nosauca "Stāsti un atmiņas par veciem laikiem." Tās bija ļoti personiskas un domātas ģimenei. Šīs atmiņas Lūcijas Ķuzānes literārā apdarē iznāca grāmatā ar nosaukumu: "Toreiz Sēlijā. Jēkaba Vītola atmiņu stāsti." — Rīga, Jumava, 2003. [2]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Z. Briedis. Izcilie matemātiķi. Rīga : Zvaigzne, 1990. 221. lpp.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Guntars, Saiva (2016.05.06.). "Atmiņas par diviem profesoriem". Latvietis (Nr.409).
- ↑ «Latvijas Vēstnesis». Skatīts: 2019. gada 2. decembrī.
- ↑ 4,0 4,1 «Timenote». Arhivēts no oriģināla, laiks: 02.12.2019.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 Sigizmunds Timšāns. «Latvijas Vēstnesis». Skatīts: 2019. gada 2. decembrī.