Selonija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Selonija
Selonija.PNG
Pamatinformācija
Dibināšana 1880. gada 24. novembrī
Rīga
Komānu garantē Fraternitas Vesthardiana
Salgalia
Fraternitas Imantica
Gersicania
Fraternitas Vanenica
Vendia
Krāsas zaļš-balts-sarkans
Devīze "Draugam tēvijai"
Latīniskā devīze Virtute et fide
Konventa dzīvoklis Stabu 17, Rīga, Latvija
56°57′28.026″N 24°7′33.30″E / 56.95778500°N 24.1259167°E / 56.95778500; 24.1259167
Mājaslapa www.selonija.lv

Selonija ir vecākā no Rīgā dibinātajām latviešu studentu korporācijām.

Devīze un simboli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Selonijas devīzes ir Draugam Tēvijai un Virtute et Fide (latīņu: Drosmē godprātīgi).

Korporācijas Selonija simboli ir:

  1. karogs;
  2. vapenis;
  3. vairogs;
  4. cirķelis.

Krāsas un nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Korporācijas Selonija karogs veidots trīs horizontālās svītrās. Augšējā trešdaļa zaļa, vidējā baltā un apakšējā - sarkanā krāsā. Nosaukums cēlies no latinizēta senās Sēlijas zemes vārda,[1] ko savā 1889. gadā izdotajā apcerē par sēļiemKurzemes augšgala senčiem norādīja "Selonijas" biedrs Skruzīšu Mikus.[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Selonija ir dibināta 1880. gada 24. novembrī Rīgā pie Rīgas Politehnikuma, kad tās 25 dibinātāji iesniedza uzņemšanas rakstu Šaržēto Konventam (C!C!). Selonijas dibinātāji bija Puriņu Klāva 1878. gadā dibinātā "Draugu pulciņa" dalībnieki, kuriem 1879. gadā pievienojās 19 no vācbaltiešu studentu korporācijām Concordia Rigensis, Fraternitas Baltica, Rubonia un krievu studentu korporācijas Borystenia izstājušies burši. Pirmie 10 iesniegumi uzņemšanai C!C! tika noraidīti, jo 3 vācu studentu korporācijas — Fraternitas Baltica, Concordia Rigesis un Rubonia balsoja pret, lai paturētu savu noteicošo stāvokli pret nevācu korporācijām. Savukārt 3 nevācu korporācijas — Fraternitas Arctica, Arconia un Veletia atbalstīja Selonijas uzņemšanu C!C! Seloņi, aizstāvot savu un latviešu tautas godu, izcīnīja vairākus simtus smagu, asiņainu menzūru ar vācu korporācijām piederīgajiem studentiem. Tikai 1897. gadā Rubonia sava latviešu izcelsmes seniora Renzes ietekmē nolēma balsot par Selonijas uzņemšanu C!C! un tai pievienojās Fraternitas Baltica. Vienīgi Concordia Rigensis balsoja pret un tā Seloniju 1897. gada 24. novembrī uzņēma C!C!

1907. gadā Selonija noslēdza draudzības karteli ar Tērbatas Universitātes studentu korporāciju Lettonia un 1924. gadā ar Rīgā dibināto, vēlāko Tērbatas Universitātes igauņu korporāciju Vironia.

1908. gadā nodibināja Selonijas Palīdzības Biedrību, kas pulcināja Selonijas filistrus. Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada rudenī, līdz ar Rīgas Politehnisko institūtu uz Maskavu evakuējās arī Selonija un darbojās tur līdz 1917. gada rudenim. Vācu okupācijas apstākļos 1918. gada rudenī Rīgā, agrākā Politehniskā institūta vietā, tika nodibināta Baltijas Tehniskā augstskola (Baltische Technische Hochschule), kurā iestājās prāvs skaits komiltoņu un Selonijas konvents atsāka darbību Rīgā. 1918. gada 18. novembrī Selonijas krustdēli uzvilka Latvijas karogus pie Latvijas Universitātes galvenās ēkas galvenās ieejas. 1918. gada 29. novembrī Ģenerālsapulcē nolēma, ka visiem aktīviem komiltoņiem jānododas Latvijas Pagaidu valdības Apsardzības ministra rīcībā cīņai pret ienaidnieku. Latvijas brīvības cīņu laikā daudzi Selonijas komiltoņi iestājās Kalpaka bataljona Atsevišķajā studentu rotā. Studentu rotas karavīri par savu pirmo komandieri ievēlēja Selonijas krustdēlu kapteini Nikolaju Grundmani. Par varonību Latvijas atbrīvošanas cīņās 40 seloņi apbalvoti ar Lāčplēša kara ordeni. 1920. gadā Selonija piedalījās Prezidiju Konventa (P!K!) dibināšanā.

1923. gadā Selonija ieguva 2 stāvu namu Stabu ielā 17 Rīgā. Pirmajā stāvā iekārtoja konventa, otrajā Filistru biedrības telpas. Puspagrabā izbūvēja telpu sabiedriskai dzīvei un nelielu skatuvi krustdēlu teātrim. Pie Selonijas pastāvēja simfoniskais orķestris ar 30 dalībniekiem. 1927. gadā Selonijas Filistru Palīdzības Biedrība (S!F!P!B!) iepirka Meža kapos Selonijas nodalījumu, ietverot fil! Jāņa Poruka atdusas vietu ar pieminekli.

Līdzīgi kā daudzas nevalstiskās organizācijas - biedrības, studentu un studenšu korporācijas, pēc Padomju Savienības 1940. gada 17. jūnija iebrukuma Latvijā, arī Selonijas darbība tika pārtraukta. Sākās dažādu valsts un nevalstiskās organizāciju likvidācija - 1940. gada 23. jūnijā likvidēja Aizsargu organizāciju, 24. jūlijā likvidēja Latvijas Valsts policiju (policijas pienākumus sāka viekt 24. jūnijā nodibinātais Palīgpolicijas dienests - P.D.). 17. jūlijā konventa dzīvoklī notika pēdējais konvents. Pēc 17. jūlija Selonijas seniors uzzināja par tās likvidēšanu no Prezidiju Konventa seniora. 18. jūlijā Selonijas konventa dzīvokli, gatavojoties 60 gadu jubilejai, atbrīvoja no inventāra un vērtslietām pirms gaidāmā remonta (faktiski tas viss tika noslēpts, mēģinot paglābt mantas no nonākšanas padomju varas iestāžu rokās). 23. jūlijā ieradās likvidatori (3) uz pirmo sēdi. 25. jūlijā ēkas ieejas aizzīmogoja policijas palīgdienests. 1. augustā Selonijas senioru apcietināja par it kā "kaitniecību valsts un sabiedrības interesēm". Viss slēptais Selonijas inventārs tomēr nonāca likvidatoru rokās.[3]

Korporācijas ēka Rīgā, Stabu ielā 17

Vācijas okupācijas laikā Selonijai un arī citām korporācijām savu darbību atjaunot bija liegts. Atļauju pulcēties ieguva tikai, lai nosvinētu korporācijas dibināšanas svētkus 1941., 1942. un 1943. gada novembrī. Darbību 1943.gada decembrī[4] oficiāli atjaunoja tikai Selonijas filistru palīdzības biedrība. Selonijas inventārs un vērtslietas tika atgūtas caur Latvijas Universitāti, sašķirotas un noslēptas. Selonijas namu, ko iepriekš bija nacionalizējusi padomju vara, atgūt neatļāva, to vācu okupācijas laikā pārņēma Rīgas ostas valde. Šajā laikā Seloņi neformāli tikās dažādos Rīgas naktslokālos, lai informētu viens otru par aktuālajiem notikumiem. Biežs referents tikšanās reizēs bija bijušais satiksmes ministrs, filistrs Bernhards Einbergs.[3]

Okupācijas laikā arī seloņi, līdzīgi kā citas sabiedrības grupas, iesaistījās gan kolaboratīvā darbībā, gan pretošanās kustībā. Kā norāda vēsturnieks V.Šcerbinskis, korporāciju locekļu galvenā motivācija sadarbībai okupācijas sākumā bija cerība atjaunot neatkarīgu Latviju. Kolaborāciju sekmēja arī korporāciju vidē spēcīgie pretkomunisma uzskati un padomju varas nodarītās represijas.[4] Tā, piemēram, Selonijas filistrs Gustavs Celmiņš, lai arī sākotnēji atjaunoja K.Ulmaņa un padomju okupācijas laikā aizliegtā “Pērkonkrusta” darbību (ko jau 1941.gada augustā aizliedza), drīz vien sāka darboties pagrīdē, izdodot nelegālos laikrakstus "Vēstījums" un "Latvju raksti Brīvā Latvija". Varas apcietināts 1944. gada 14. martā, tika nosūtīts uz Flosenbirgas koncentrācijas nometni.[5] Filistrs Bernhards Einbergs iesaistījās Latvijas centrālās padomes darbībā, 1944. gadā gestapo apcietināts, 1945. gadā Einbergs mira Štuthofas koncentrācijas nometnē.[3] Saskaņā ar vēsturnieku A.Ezergaili, atsevišķi Selonijas biedri varētu būt bijuši iesaistīti Arāja komandā[6], taču viņš nav norādījis ne konkrētas personas, ne sadarbības faktus.

1946. gada 31. augustā sanāksmē Eslingenē pie Nekāras nodibinājās Selonijas Apvienotais Konvents (S!A!K!), kas pārņēma Selonijas vadību trimdā un kurā balsstiesības visos jautājumos bija arī filistriem. Kopš 1950. gada S!A!K! sēdeklis atradās Ņujorkā, 1961/62. gadā Selonija prezidēja L!K!A!. 1989. gadā pie Rīgas Politehniskā institūta (tagadējās Rīgas Tehniskās universitātes) tika atjaunota Selonijas darbība Rīgā. 1998. gadā Selonijas globālā vadība pārcēlās uz Austrāliju, bet 2004. gada 6. septembrī S!A!K! pārnāca atpakaļ uz Latviju.

Pie Selonijas komanu garantēja studentu korporācijas Fraternitas Vesthardiana, Salgalia, Fraternitas Imantica, Gersicania, Fraternitas Vanenica un Vendia.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Jānis Stradiņš. Sēlija un tās reģionālās identitātes meklējumi. Latvijas Zinātņu Akadēmijas vēstis, Rīga 2011.
  2. Mikus Skruzītis. „Sēļi, Kurzemes augšgala senči”. — Rīgas Latviešu Biedrības derīgu grāmatu nodaļa, Rīga 1889. 25 lpp.
  3. 3,0 3,1 3,2 Selonija, 1880-1990. Selonija. New York. 1994. 152.-155.lpp
  4. 4,0 4,1 Ščerbinskis, V. Latvijas akadēmiskās mūža organizācijas un to biedru liktenis (1940–1945). Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā (1940.-1964.). Latvijas vēsturnieku komisijas raksti. 13.sējums. Rīga: LVI, 2004., 174., 177., 181.lpp. Pieejams: http://www.president.lv/images/modules/items/PDF/item_1618_Vesturnieku_komisijas_raksti_13_sejums.pdf
  5. http://www.old.historia.lv/alfabets/C/CE/celmins_gustavs/celmins_gustavs.htm
  6. The Holocaust in Latvia, Andrievs Ezergailis, Riga: 1989, 182. lpp

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]