Jūrascūciņveidīgie

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Jūrascūciņu virsdzimta)
Jump to navigation Jump to search
Jūrascūciņveidīgie
Caviomorpha (Wood, 1955)
Kubas hutija (Capromys pilorides)
Kubas hutija (Capromys pilorides)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaGrauzēji (Rodentia)
ApakškārtaDzeloņcūkveidīgo apakškārta (Hystricomorpha)
InfrakārtaDzeloņcūku infrakārta (Hystricognathi)
SīkkārtaJūrascūciņveidīgie (Caviomorpha)

Jūrascūciņveidīgie, jūrascūciņveidīgo sīkkārta (Caviomorpha) ir viena no grauzēju kārtas (Rodentia) sīkkārtām, kas apvieno visas Dienvidamerikas dzeloņcūku infrakārtas (Hystricognathi) sugas. To apstiprina gan fosilie atradumi, gan molekulārie pētījumi.

Lielākā daļa sugu dzīvo Dienvidamerikā, daudzas sugas gadu gaitā migrējušas uz Centrālameriku, bet tikai vienas sugas - Ziemeļamerikas dzeloņcūkas — dabīgais izplatības areāls sasniedz Ziemeļameriku uz ziemeļiem no Meksikas. Toties nūtrijas ir introducētas Ziemeļamerikā un sekmīgi iedzīvojušās jaunajā vietā.

Īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūrascūciņveidīgajiem grauzējiem, no Vecās pasaules sasniedzot Dienvidameriku, eksplozijas veidā izveidojās liela zālēdāju sugu dažādība, sākot ar žurkas izmēra grauzējiem un beidzot ar bizona izmēra izmirušās Phoberomys ģints sugām. Jūrascūciņveidīgās sugas dzīvo alās (tukotuko), kokos (asspalvainās žurkas), uz zemes (maras) un ūdenī (kapibaras un nūtrijas), tās mājo plašos, atklātos līdzenumos (maras) un augstkalnos (šinšillas un šinšillžurkas), mežmalās (tvērējastes dzeloņcūkas) un dziļos tropu mežos (pakas un akuči).

Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eocardiidae dzimtas sugas iespējams bija jūrascūciņu dzimtas priekšteči

Senākās Dienvidamerikas sugu fosilijas ir saglabājušās no eocēna beigām un oligocēna sākuma. Sākot ar oligocēna beigām Dienvidamerikā ir dzīvojuši pārstāvji jau no visām mūsdienās sastopamajām jūrascūciņveidīgo sīkkārtas dzimtām. Šajā laikā Dienvidamerikas kontinents bija izolēts no visas pārējās pasaules. Pastāv vairākas hipotēzes par to, kā dzeloņcūkveidīgie grauzēji ir ieņēmuši šo kontinentu. Visu dzeloņcūkveidīgo priekšteči mājoja Āfrikā un Dienvidamerikā tie ieradās, pārpeldot tajos laikos daudz šaurāko Atlantijas okeānu.[1][2] Lielākā daļa zinātnieku piekrīt hipotēzei, ka grauzēji ieradās, dreifējot uz kāda mangrovju sakņu kamola vai kādas koka atlūzas. Šo saistību ar Āfrikas senajiem dzeloņcūkveidīgajiem dzīvniekiem apstiprina arī molekulārie pētījumi. Faktiski, kamēr netika atklāta Laosas klinšu žurka, visi mūsdienu dzeloņcūkveidīgie dzīvnieki dzīvoja tikai Āfrikā un Dienvidamerikā.

Principiāli atšķirīgu hipotēzi atbalsta tie zinātnieki, kas uzskata, ka dzeloņcūkveidīgie grauzēji radās Āzijā, ko pierāda Laosas klinšu žurka. Atbilstoši šai hipotēzei grauzēji no Āzijas caur Ziemeļameriku ieradās Dienvidamerikā.[3] Grauzēju migrācijas laikā Āzija un Ziemeļamerika bija vienotas, bet Dienvidamerika atradās daudz tuvāk Ziemeļamerikai nekā Āfrikai, līdz ar to pārpeldēt šo attālumu bija daudz vieglāk nekā šķērsot Atlantijas okeānu, lai arī tas bija daudz šaurāks.

Vēl viena alternatīva hipotēze atbalsta dzeloņcūkveidīgo grauzēju izcelsmi Āzijā, bet uzskata, ka dzīvnieki iespējams ceļoja no Āzijas uz Āfriku, tad uz Antarktīdu un tad uz Dienvidameriku vai arī no Āzijas uz Austrāliju, Antarktīdu un tad uz Dienvidameriku.[2] Līdz ar grauzēju ierašanos Dienvidamerikā ieradās arī Jaunās pasaules pērtiķi un daudzi zinātnieki uzskata, ka abas dzīvnieku grupas ceļoja līdzīgā veidā.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Lavocat, R. 1969. La systématique des rongeurs hystricomorphes et la dérive des continents. C. R. Acad. Sci. Paris Sér. D., 269:1496-1497.
  2. 2,0 2,1 Huchon, D. E. J. P. Douzery. 2001. From the Old World to the New World: A molecular chronicle of the phylogeny and biogeography of hystricognath rodents. Molecular Phylogenetics and Evolution, 20:238-251.
  3. Wood, A. E. 1985. The relationships, origin, and dispersal of hystricognath rodents. Pp 475-513 in Evolutionary relationships among rodents, a multidisciplinary approach (W. P. Luckett and J.-R. Hartenberger, eds.). Plenum Press, New York.