Pāriet uz saturu

Johans Frīdrihs Herbarts

Vikipēdijas lapa
Johans Frīdrihs Herbarts
Johann Friedrich Herbart
Johans Frīdrihs Herbarts
Personīgā informācija
Dzimis 1776. gada 4. maijā
Oldenburga, Oldenburgas Hercogiste
(Karogs: Vācija Vācija)
Miris 1841. gada 11. augustā (65 gadi)
Getingene, Hanoveres Karaliste
(Karogs: Vācija Vācija)
Vispārīgā informācija
Alma mater Jēnas universitāte
Skolotājs Johans Gotlībs Fihte
Ietekmējies no Imanuels Kants, Johans Heinrihs Pestaloci
Ietekmējis Hermanis Loce, Emanuels Hermanis Fihte, Edmunds Huserls, Antonio Labriola
Nozīmīgi darbi Allgemeine Pädagogik (1806)
Valoda vācu valoda

Johans Frīdrihs Herbarts (vācu: Johann Friedrich Herbart; {dzimis 1776. gada 4. maijs, miris 1841. gada 11. augusts) bija vācu filosofs ideālists, psihologs un pedagogs, pedagoģijas zinātnes pamatlicējs.

Dzimis 1776. gada 4. maijā Oldenburgā (Oldenburg), Lejassaksijā, Vācijā. Studējis Jēnas universitātē (Universität Jena), sākumā jurisprudenci, bet Fihtes (Johann Gottlieb Fichte) ietekmē pārorientējās uz filosofiju. 1797. gadā materiālo grūtību spiests kļuva par mājskolotāju fon Šteigeru (von Steiger) muižā Interlakenē (Interlaken), netālu no Bernes, kur sāka interesēties par pedagoģiju. 1798. gadā iepazinās ar Pestaloci (Johann Heinrich Pestalozzi), no kura pārņēma tā pamatkoncepcijas pedagoģijā.

Ap 1802. gadā pats sāka pasniegt filosofiju Getingenā (Göttingen), kur aizstāvēja zinātņu doktora grādu (no 1805. gada - ārkārtas profesors), daudz publicējās par pedagoģijas tēmu. 1808. gadā pēc Humbolta ieteikuma pārcēlās uz Kēnigsbergu, kur uzņēmās vadīt filosofijas un pedagoģijas katedru, nomainot šajā amatā Kantu. Piedalījās Prūsijas skolu sistēmas reformas izstrādē. 1811. apprecējās ar Mēriju Džeinu (angl. Mary Jane Drake), bērnu laulībā nebija. 1833. gadā atgriezās Getingenas universitātē, kur atlikušos gadus bija filosofijas profesors. Miris 1841. gada 11. augustā.

Par visa pastāvošā pamatu uzskatīja "reālus" - mūžīgas, nemainīgas, garīgas (tāpat kā Leibnica "monādes") un neizzināmas (tāpat kā Kanta "lieta par sevi") būtības. Dvēsele esot vispilnīgākais "reāls", kas inspirē visu psihes darbību. Loģikā Herbarts bija Kanta piekritējs. Reliģiju pamatoja ar teleoloģiju. Politiskajos uzskatos bija konservatīvs, noraidīja konstitucionālismu, un par lielāko tikumu uzskatīja labprātīgu iekļaušanos sociālajā hierarhijā.

Pedagoģijā definēja klasisko pedagoģijas modeļa triādi: skolēns > skolotājs > mācību priekšmeta saturs, iedalīja uzmanību aktīvajā un pasīvajā, proponēja eksperimentālo psiholoģijas svarīgumu izglītībā. Izstrādāja jaunu mācību stundu struktūru, ieviesa virkni jaunu metožu. Viņa četrpakāpju apmācības metode - jauns materiāls > jau apgūtās vielas un jaunās sasaistīšana > informācijas apkopošana un secinājumu formulēšana > iegūto zināšanu praktisks pielietojums, - vēl ilgi pēc viņa nāves dominēja Eiropas izglītības sistēmā. Atkāpās no sava skolotāja Pestolaci principiem, iesakot stingru disciplināro sodu sistēmu - sodam ir nevis audzināšanas, bet gan bērnu vadīšanas funkcijas. Kaut arī viņu pieņemts uzskatīt par pedagoģijas zinātnes pamatlicēju, viņš nespēja noformulēt to, kāds princips nodrošina pedagoģijas pastāvību, līdz ar to pedagoģiju kā zinātni krietni pēc viņa nostiprināja Ernests Meimanis (Meumann, 1862.-1915.).

Pazīstamākie darbi:

  • Pestalozzis Idee eines ABC der Anschauung (1802.)
  • Allgemeine Pädagogik (1806.)
  • Psychologie als Wissenschaft, neu gegründet auf Erfahrung, Metaphysik, und Mathematik (1824.—1825.)
  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 151. lpp.
  • Didaktika ievērojamākie pedagogi par mācību teoriju. / sast. Anna Kopeloviča, Leonards Žukovs, red. Rita Cimdiņa - RaKa: Rīga, 2000., 344 lpp.
  • Herbarts J. Tautas audzināšana. - Rīga, 1924.
  • Гербарт Иоганн Фридрих Психология. СПб, 1875
  • Гербарт Иоганн Фридрих Избранные педагогические сочинения, т. 1. М., 1940

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]