Jurijs Kriņicins

Jurijs Kriņicins (krievu: Юрий Криницын; dzimis 1938. gadā Maskavā) ir padomju sērijveida slepkava, laupītājs un izspiedējs. No 1975. gada janvāra līdz septembrim viņš Rīgā pastrādāja trīs slepkavības. Vēlāk J. Kriņicins draudēja nogalināt un izspieda naudu no komponista Raimonda Paula. Viņš tika atzīts par psihiski slimu un ticis nosūtīts piespiedu ārstēšanai.

Dzīvesgājums

Dzimis 1938. gadā Maskavā, bet pēc 2. pasaules kara viņa ģimene pārcēlās dzīvot uz Rīgu.

1950. gada 13. augustā Jurijs kopā ar vecākiem Rīgā devās uz Daugavmalu, lai ar tvaikoni "Majakovskis" brauktu uz Mežaparku. Nekontrolētā cilvēku pieplūduma dēļ kuģis apgāzās — noslīka 147 cilvēki, arī Jurija vecāki. Puisim izdevās izglābties, tomēr viņš ilgāku laiku bija atradies zem ūdens un viņa smadzenēm trūcis skābekļa. Gan slīkšanas sekas, gan piedzīvotais vecāku zaudējums zēnam radīja psihiskus traucējumus, vēlāk secināja tiesu medicīniskā ekspertīze.

Pirmo noziegumu Kriņicins pastrādāja 1975. gada janvārī. Viņš Rīgā apstādināja Valdi Mekkeru, kurš piepelnījās kā privātais taksometra šoferis, un lūdza viņu aizvest uz Ādažu pusi. Netālu no Ādažu poligona Kriņicins palūdza apstāties ceļa malā, lai varētu nokārtot savas dabiskās vajadzības. Izkāpis no auto, viņš izrāva pistoli un Mekkeru nošāva. Pēc tam taksista līķi slepkava atstāja mežā, bet pats ar viņa auto atgriezās Rīgā un spēkratu atstāja pilsētas centrā. Mekkera mirstīgās atliekas drīz vien atrada padomju karavīri, kuri gāja uz mācībām. Milicija noskaidroja, ka vīrietis noslepkavots ar ārzemēs ražotu pistoli, kā arī, ka upura uzvārds patiesībā ir Tenteris, un viņš 2. pasaules karā dienējis vācu drošības iestādēs, bet pēc kara nomainījis vārdu, veiksmīgi izvairījies no čekas un dzīvojis mierīgu dzīvi.

1975. gada 14. septembrī Kriņicins pastrādāja jaunu noziegumu. Viņš pie Ministru padomes nogalināja Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas vecāko operatīvo darbinieku Markinu, iešaujot tam pakausī. Izmeklēšanā Markina slepkavībā sāka turēt aizdomās ārvalstu slepeno dienestu aģentus, jo nozieguma laikā tika izmantoti ārzemēs ražoti ieroči. Patiesībā Kriņicins pat nezināja, ko viņš nošāvis.

1975. gada 27. septembrī Kriņicins nogalināja armijas pretizlūkošanas dienesta darbinieku A. Serdečniju. Šo slepkavību viņš izdarīja pēc tādas pašas shēmas, kā bija veicis Mekkera slepkavību. Viņš iekāpa upura automašīnā, lūdza aizvest uz vēlamo vietu un pa ceļam viņu nošāva. Ar automašīnu ar līķi viņš aizbrauca pie VDK ēkas un tur to atstāja.

Kādu dienu autobusa pieturā Kriņicins noklausījās divu sieviešu sarunu. Viņas apsprieda slavenā komponista Raimonda Paula finansiālo stāvokli. Viena no sievietēm otrai sacīja, ka 17 tūkstoši rubļu Paulam ir kā 17 rubļi viņai. Tā bija summa, ko Kriņicins nolēma pieprasīt no Paula. Viņš plānoja vispirms iegūt naudu un tad nogalināt komponistu, lai kļūtu slavens.

1975. gada 24. decembrī Kriņicins piezvanīja Raimondam Paulam un pieprasīja no viņa 17 000 rubļu, pretējā gadījumā solot viņu un viņa ģimenes locekļus nogalināt. Viņš minēja, ka pilsētā jau nogalināti septiņi cilvēki un ka Pauls būs astotais upuris. Milicija izstrādāja īpašu operāciju, lai pēc iespējas ātrāk notvertu noziedznieku.

Pauls 25. decembrī noteiktajā laikā un vietā atstāja portfeli, kurā naudas vietā bija pirotehnikas lādiņš ar krāsu. Pēc dažām minūtēm Kriņicins pietuvojās portfelim, apskatījās, sagrāba to un metās prom. Viņš ieskrēja ieejā, atvēra portfeli un tika apsmidzināts ar krāsu, viņu aizturēja operatīvie darbinieki.

Kriņicins sākotnēji noliedza, ka būtu iesaistīts izspiešanā, sakot, ka nejauši atradis portfeli un vēlējies to paņemt līdzi. Tomēr Pauls viņu atpazina pēc balss. Vēlāk Kriņicins atzinās trīs cilvēku noslepkavošanā un izspiešanā. Saskaņā ar tiesu psihiatriskās ekspertīzes rezultātiem Kriņicins tika atzīts par ārprātīgu un nosūtīts uz piespiedu ārstēšanu uz Kaļiņingradas apgabalu (Čerņahovskā). Psihiatriskajā slimnīcā viņš pilnībā deģenerējās un kļuva nespējīgs runāt.