Juris Aploks
| ||||||||||||||
|
Juris Aploks (1893—1938) bija latviešu strēlnieku virsnieks, vēlāk padomju militārais darbinieks.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1893. gada 21. aprīlī Kuldīgas apriņķa Raņķu pagasta "Kalenēs" zemnieka Jura Aploka ģimenē. Pirmā pasaules kara sākumā viņu iesauca Krievijas Impērijas armijā, 1915. gadā nosūtīja mācīties Pleskavas praporščiku skolā. Pēc karaskolas beigšanas piedalījās kaujās kā 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka virsnieks, 1917. gadā paaugstināts štābkapteiņa pakāpē. Pēc Oktobra revolūcijas pārgāja lielinieku pusē. Vācu uzbrukuma laikā 1918. gada 25. februārī komandēja 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka daļas kaujās pie Pleskavas. Pēc sarkano Latviešu strēlnieku divīzijas nodibināšanas viņu 1918. gada 21. jūnijā iecēla par tās štāba operatīvas daļas priekšnieku, bet 27. jūlijā par štāba priekšnieku. 1918. gada augustā viņu nosūtīja uz Urāliem cīņām pret Čehoslovāku korpusu, kur viņš pildīja padomju 3. armijas štāba priekšnieka, 1919. gadā 6. strēlnieku divīzijas štāba priekšnieka vietnieka un frontes Austrumu sektora priekšnieka palīga pienākumus.
Pēc Krievijas pilsoņu kara beigām viņš vadīja Ukrainas un Krimas čekas karaspēku (1921) un Maskavas kara apgabala GPU karaspēku (1922). 1922. gadā Aploks pabeidza Frunzes kara akadēmiju, 1924. gadā viņu iecēla par 14. strēlnieku divīzijas komandieri, 1930. gadā par Ziemeļkaukāza kara apgabala štāba priekšnieka vietnieku, 1932. gadā par Maskavas kara apgabala štāba priekšnieka vietnieku.[1]
Tā sauktās NKVD "Latviešu operācijas" laikā 1937. gada 18. decembrī apcietināts kā latviešu fašistiskās organizācijas biedrs. 1938. gada 1. aprīlī PSRS Augstākās tiesas kara kolēģija Aplokam piesprieda nāvessodu, apsūdzot aktīvā darbībā kontrrevolucionārā organizācijā, 2. aprīlī nošauts un aprakts Komunarkas masu kapos.[2]