2. Rīgas latviešu strēlnieku pulks

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona karogs ar uzrakstu "Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā" (1915).

2. Rīgas latviešu strēlnieku pulks bija Latviešu strēlnieku bruņots formējums 1. Latviešu strēlnieku brigādes sastāvā, kas piedalījās Pirmā pasaules kara kaujās no 1915. līdz 1918. gadam. Pulku izveidoja no 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona 1916. gada 3. novembrī. 1917. gada 30. decembrī pulku iekļāva Latviešu strēlnieku korpusā. Pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 1918. gada 6. aprīlī pulku demobilizēja.

Bataljona izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonu sāka veidot 1915. gada 16. augustā pēc strauja Vācijas impērijas karaspēka uzbrukuma Rīgas virzienā no brīvprātīgajiem rīdziniekiem, kas vēl nebija sasnieguši iesaukšanas vecumu. Bataljona karogā bija attēlota Pērkona roka, kas met zibeņus uz tēvijas ienaidniekiem un uzraksts "Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā". Sākotnēji katrā bataljonā bija četras rotas un piecas komandas - izlūku, ložmetēju, jātnieku-spridzinātāju, sakaru un saimniecības. Bataljona personālsastāvs - 26 virsnieki, 7 ārsti un ierēdņi, 1246 instruktori un kareivji. Tajā bija arī 164 zirgi, 4 ložmetēji un 47 rati. Katrā bataljonā izveidojās savs kara orķestris. Ķekavas kauju 1916. gada vasarā bataljonā izveidoja papildus divas rotas.

Pulka izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gatavojoties Ziemassvētku kaujām, 1916. gada 3. novembrī bataljonu pārveidoja par pulku un iekļāva 1. Latviešu strēlnieku brigādē. Pulkā bija astoņas rotas un astoņas komandas - ložmetēju, sapieru, jātnieku izlūku, kājnieku izlūku, sakaru, policijas, ieroču lasīšanas un tranšeju lielgabalu. Personālsastāvs - 50 virsnieki, 7 ārsti un ierēdņi, 1497 instruktori un kareivji, 8 savvaļnieki. Tajā bija arī 290 zirgi un 104 rati.[1]

Komandieri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka virsnieki 1917. gada aprīlī. Priekšā no labās: 1. plkv. M. Peniķis, 2. podporučiks K. Lobe, 4. poručiks Pinka.

Pulka komandieri bija

Piedalīšanās kaujās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1915. gada rudenī. 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons 26. oktobrī devās uz fronti pie Ķekavas, bet steidzami tika pārsviests uz Slokas apkārtni, kur 31. oktobrī atsita vācu uzbrukumu.
  • 1916. gada martā un jūlijā 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons piedalījās kaujās pie Ķekavas, kuru laikā tika smagi ievainots tā komandieris Jānis Francis, nogalināts rotas komandieris Teodors Pīrāgs.
  • 1916. gada 8. oktobrī (25.septembrī pēc vecā stila) 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons piedalījās Nāves salas kaujās, kur notika vācu gāzu uzbrukums. Saindējās 120 strēlnieki, kas astoņas dienas izturēja Nāves salā.
  • Ziemassvētku kaujas. 1916. gada 23.decembrī (5.janvārī pēc jaunā stila) 5.00 no rīta 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulks pārrāva vācu nocietinājumu līniju, tomēr uzbrukums apstājās, jo netika piesūtītas rezerves. 5.janvāra vakarā vairāku vāciešu pretuzbrukumu rezultātā šo frontes pārrāvuma vietu neizdevās noturēt un strēlnieku daļām bija jāatkāpjas izejas pozīcijās.
  • 1917. gada septembra kaujā pie Mazās Juglas aizstāvēja pozīcijas Mazās Juglas krastos pie Šmīziņa kroga.

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada 30. decembrī 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulks tika iekļauts jaunizveidotajā Latviešu strēlnieku korpusā, kuru komandēja pulkvedis Jukums Vācietis. Korpuss sastāvēja no divām divīzijām, kuras komandēja Gustavs Mangulis un Pēteris Avens. Pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 1918. gada 6. aprīlī Krievijas Padomju valdība izdeva rīkojumu par Latviešu strēlnieku pulku demobilizāciju un Latviešu strēlnieku divīzijas izveidi Sarkanās armijas sastāvā.

Apbalvotie strēlnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Jānis Francis 1915. gada 29. augustā iecelts par 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona komandieri. Piedalījās kaujās pie Slokas, Ķemeriem un Ķekavas. 1916. gada 15. jūnijā smagi ievainots, 22. jūnijā paaugstināts par pulkvedi. Pēc izveseļošanās iecelts par Rezerves latviešu strēlnieku pulka komandieri. 1916. gadā piedalījās Nāves salas aizstāvēšanā. Apbalvots ar Lācplēša kara ordeni par 1915. gada oktobra cīņām Ķemeru-Slokas rajonā un 1916. gada cīņām pie Ķekavas un Nāves salā.
  • Mārtiņš Peniķis 1916. gada 16. novembrī iecelts par 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka komandieri. Cīnījās pie Ložmetējkalna Ziemassvētku kaujās, par ko apbalvots ar Jura zobenu. 1917. g. septembrī aizstāvēja pozīcijas Mazās Juglas krastos pie Šmīziņa kroga.

Kaujās kritušie virsnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Eduards Ķencis, 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka leitnants. Dzimis 1896. gadā, kritis 1916. gada 8. martā pie Ķekavas.
  • Indriķis Kalniņš, 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka leitnants. Dzimis 1897. gadā, kritis 1917. gada 21. augustā pie Šmīziņa kroga pie Rīgas.
  • Kārlis Ulmanis, 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka virsleitnants. Dzimis 1894. gadā, kritis 1917. gada 21. augustā pie Šmīdziņa kroga Rīgas apkārtnē.
  • Pēteris Ziediņš, 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka virsleitnants, 6. rotas komandieris. Dzimis 1893. gadā, kritis 1917. gada 1. augustā pie Grēnmuižas Vidzemē.

Kaujas pie Ķemeriem 1915. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

31. oktobra kaujā pie „Meža Odiņiem”: 1 kritis, 3 ievainoti. 2. novembra kaujā pie „Mežbeltēm” starp Sloku un Ķemeriem: 9 krituši, 39 ievainoti. 7./11. novembra kaujās Ķemeru tuvumā: 5 krituši, 28 ievainoti, 14 pazuduši. 18. novembra kaujā pie Smārdes kroga: 1 kritis, 1 ievainots.

Kaujas Tīreļpurvā un pie Ķekavas 1916. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2. janvāra kaujā pie „Mangaļiem” Tīreļpurvā: 1 kritis. 18./19. janvāra kauja Jegansona mežā pie „Mangaļiem”: bez zaudējumiem 9. marta kaujā pie Bērzmentes: 7 krituši, 10 ievainoti. 21. marta kaujā pie „Frančiem” Ķekavas tuvumā: 128 krituši, pazuduši, 187 ievainoti.

Kaujas Nāves salā pie Daugavas 1916. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2. maijā - 4. jūlija kaujās pie Ikšķiles priekštilta nocietinājumiem: 40 krituši, 188 ievainoti. 8. septembra kaujā pie Smārdes: 2 krituši, 38 ievainoti. 8./11. oktobra kaujā pie Ikšķiles priekštilta nocietinājumiem: 2 krituši, 23 ievainoti. 31. oktobra kauja Daugavas kreisajā krastā pie Ogres: 16 krituši, 2 ievainoti, 5 pazuduši.

Ziemassvētku kaujas 1917. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

5. janvāra kaujā Tīreļpurvā: 125 krituši, pazuduši, 275 ievainoti. 6./11. janvāra kaujās Tīreļpurvā: 26 krituši, 150 ievainoti, 26 pazuduši. 25. janvāra kaujā Tīreļpurvā: 63 krituši, 230 ievainoti, 133 pazuduši. 30./31. janvāra kauja Tīreļpurvā: bez zaudējumiem.

Mazās Juglas kaujas 1917. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1./3. septembra kaujās pie Rīgas un Šmīziņkroga: 5 krituši, 19 ievainoti, 437 pazuduši. 10./11. oktobra kauja pie „Krustkalniem” un „Vecimmām” Jūdažu tuvumā bez zaudējumiem.[2]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu Konversācijas vārdnīca XI. sējums, 1934.-1935., 21390 sleja
  2. LATVIEŠU STRĒLNIEKU KAUJAS UN LIELĀKĀS SADURSMES 1915./1917. INFORMĀCIJA PAR ZAUDĒTAJIEM KARAVĪRIEM Rezerves pulkvedis Jānis Hartmanis