Kārlis Irbītis (1904. gada 14. oktobris — 1997. gada 13. oktobris), pazīstams arī kā Kārlis Irbīte, bija latviešu aviokonstruktors, vairāku lidmašīnu prototipu autors.
Dzimis 1904. gadā Lādes pagastā, 1925. gadā pabeidza mācības Rīgas Valsts tehnikumā (RVT), konstruktora gaitas Latvijas aeroklubā sāka vēl kā RVT mehānikas nodaļas audzēknis, sadarbojās ar lidotāju Nikolaju Pūli. Vēlāk strādāja K. Bakmanes lidmašīnu fabrikā Purvciemā (1926—1930) kā konstruktors un Valsts elektrotehniskā fabrikā (1935—1942) kā lidmašīnu būves vadītājs. Līdz 1942. gadam viņš konstruēja ap 30 dažādu lidmašīnu. Sadarbojās ar ASV latvieti aviokonstruktoru profesoru Džonu (Jāni) D. Akermani, uzsāka konstruēt arī pirmo Latvijas militāro lidmašīnu, ko nepaspēja pabeigt līdz 1941. gada okupācijai.
1943. gadā K. Irbīte sāka strādāt Vācijā, bija firmas Messerschmitt AG Bavārijā latviešu konstruktoru grupas vadītājs un izstrādāja divmotoru iznīcinātāja Me-10 spārnu konstrukcijas. Pēc kara 1948. gadā viņš aizceļoja uz Kanādu. Ar J. Akermaņa ieteikumu viņš kļuva par lidmašīnu rūpnīcas Canadair vecāko inženieri konstruktoru. Viņš risināja parastā klasiskā lidaparāta apvienojumu ar helikopteri C L -84, kas spēj bez ieskrējiena pacelties gaisā, kā arī reaktīvās treniņveida lidmašīnas izveidi. No 1971. līdz 1978. gadam bija konsultants Makgila UniversitātēMonreālā.[1]
K. Irbīti 1990. gadā Latvijas inženieru biedrība, 1992. gadā Latvijas Zinātņu akadēmija iecēla par savu goda biedru. 1994. gadā viņš ieguva arī Goda Vefieša nosaukumu. K. Irbīte sarakstījis grāmatu par Latvijas aviācijas vēsturi, kas angļu valodā iznākusi 1986. gadā, bet latviešu valodā 2003. gadā. K. Irbīte ir VEF firmas zīmes autors (1934) un pirmo VEF radioaparātu dizaina autors kopā ar savu brāli Ādolfu.[1]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kārlis Irbītis.