Kārlis Irbītis (1904. gada 14. oktobris — 1997. gada 13. oktobris), pazīstams arī kā Kārlis Irbīte, bija latviešu aviokonstruktors, vairāku lidmašīnu un to prototipu autors. Līdz 1942. gadam viņš Latvijā konstruēja ap 30 dažādu lidmašīnu.
Dzimis 1904. gadā Lādes pagastā, 1925. gadā pabeidza mācības Rīgas Valsts tehnikumā (RVT), konstruktora gaitas Latvijas aeroklubā sāka vēl kā RVT mehānikas nodaļas audzēknis, sadarbojās ar lidotāju Nikolaju Pūli. Vēlāk strādāja K. Bakmanes lidmašīnu fabrikā Purvciemā (1926—1930) kā konstruktors un Valsts elektrotehniskajā fabrikā (1935—1942) kā lidmašīnu būves vadītājs. Sadarbojoties ar ASV latvieti aviokonstruktoru profesoru Džonu (Jāni) D. Akermani, viņš uzsāka konstruēt arī pirmo Latvijas militāro lidmašīnu, ko nepaspēja pabeigt līdz 1940. gada okupācijai.
1943. gadā K. Irbītis sāka strādāt Vācijā, bija firmas Messerschmitt AG Bavārijā latviešu konstruktoru grupas vadītājs un izstrādāja divmotoru iznīcinātāja Me-10 spārnu konstrukcijas.
Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Rietumvalstu okupētajā Vācijas daļā, 1948. gadā aizceļoja uz Kanādu. Ar J. Akermaņa ieteikumu viņš kļuva par lidmašīnu rūpnīcas Canadair vecāko inženieri konstruktoru. Viņš risināja parastā klasiskā lidaparāta apvienojumu ar helikopteru CL-84, kas spētu bez ieskrējiena pacelties gaisā, kā arī reaktīvās treniņlidmašīnas izveidi. No 1971. līdz 1978. gadam bija konsultants Makgila UniversitātēMonreālā.[1]
1990. gadā Latvijas inženieru biedrība un 1992. gadā Latvijas Zinātņu akadēmija iecēla K. Irbīti par savu goda biedru. 1994. gadā viņš ieguva arī Goda Vefieša nosaukumu. K. Irbītis sarakstījis grāmatu par Latvijas aviācijas vēsturi, kas angļu valodā iznākusi 1986. gadā, bet latviešu valodā 2003. gadā. K. Irbītis ir VEF firmas zīmes autors (1934) un pirmo VEF radioaparātu dizaina autors kopā ar savu brāli Ādolfu.[1]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kārlis Irbītis.
