VEF

Valsts elektrotehniskā fabrika (VEF)

Veids	valsts uzņēmums
Dibināts	1919
Likvidēts	1999
Galvenais birojs	Rīga, Latvija

VEF (Valsts elektrotehniskā fabrika) bija viena no lielākajām Latvijas rūpnīcām. Pēc Otrā pasaules kara vadošais komutācijas tehnikas ražotājs bijušajā Padomju Savienībā. VEF ražoja telefona centrāles, telefona aparātus, radioaparātus un citu produkciju.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

VEF vecākie korpusi Brīvības gatvē. (Arhitekts Heinrihs Šēls, 1899.)

Par VEF pirmsākumu tiek uzskatīts 1919. gada aprīlis, kad Rīgas vecās pasta ēkas (tag. Radio ielā) pagrabstāvā tika ierīkotas Pasta un telegrāfa departamenta darbnīcas, kas veica sakaru aparatūras remontu. 1922. gadā tur sāka izgatavot telefona aparātus, bet vēl pēc diviem gadiem - kristāldetektora radiouztvērējus. 1924. gadā darbnīcas tika pārceltas uz Slokas ielu 16, bet 1928. gadā "Pasta telegrāfa virsvaldes galvenā darbnīca" - uz tukšajiem bijušā "Uniona" korpusiem.

1932. gadā uzņēmumu pārdēvēja par Valsts elektrotehnisko fabriku (VEF). Tolaik VEF ražoja visu, kam varēja rast noietu - remontēja sakaru aparatūru, izgatavoja telefona centrāles un elektriskās spuldzes, fotoaparātus un gludekļus, radioaparātus un kabatas lukturīšus, telefona aparātus un fotopapīru, elektroarmatūru, darbgaldus un pat sporta lidmašīnas. Tika arī samontētas 6 automašīnas.

Pasaules tirgu bija iekarojis mini fotoaparāts Minox. 30. gadu beigās ik mēnesi fabrikā saražoja aptuveni 500 telefona aparātu un 400 telefona centrāļu.

Otrā pasaules kara laikā rūpnīca bija izlaupīta un izpostīta, katlu māja un vairāki korpusi bija uzspridzināti. Pēc kara rūpnīca tika atjaunota un strauji attīstījās. 20. gadsimta 60. gados VEF ik minūti saražoja septiņus radiouztvērējus un piecus telefona aparātus. Tolaik katri divi no trim telefona aparātiem Padomju Savienībā bija ražoti VEF. Populāri bija arī tranzistoru radioaparāti "Spīdola" un 70. gados - "VEF".

1999. gadā privatizācijas rezultātā rūpnīca tika reorganizēta un gandrīz pilnībā likvidēta.

Rūpnīcas ēkas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rūpnīcas pamatkorpusi atradās Brīvības gatvē 214 Rīgā, tie aizņēma veselu kvartālu. Lielākā daļa rūpnīcas korpusu uzcelta 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Līdz Pirmajam pasaules karam šeit atradās elektromehāniskā rūpnīca "Unions".

Rūpnīcas direktori^[1][labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919–1931	Aleksandrs Tīpainis
1931	A. Dūmiņš Ozoliņš
1932–1940	Teodors Vītols
1940–1941	Ādolfs Ļuļs
1941–1944	K. Berretz
1944–1957	Georgijs Gaile
1957–1958	Georgijs Hubajevs
1958–1962	Nikolajs Aleksejevs
1962–1967	Aleksandrs Egle
1967–1973	Vsevolods Birkenfelds
1973–1987	Oļegs Ļeņovs
1987–1993	Ivars Bražis
1993–1995	Edvīns Laucis
1995–1996	Aivars Kreituss
1996–2001	Edvīns Laucis
2001–2006	Guntis Lipiņš