VEF
| Valsts elektrotehniskā fabrika (VEF) | |
|---|---|
| |
| Veids | valsts uzņēmums |
| Dibināts | 1919 |
| Likvidēts | 1999 |
| Galvenais birojs | Rīga, Latvija |
- Šis raksts ir par VEF rūpnīcu. Par citām jēdziena VEF nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
VEF (Valsts elektrotehniskā fabrika) bija viena no lielākajām Latvijas rūpnīcām. Pēc Otrā pasaules kara vadošais komutācijas tehnikas ražotājs bijušajā Padomju Savienībā. VEF ražoja telefona centrāles, telefona aparātus, radioaparātus un citu produkciju.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Par VEF pirmsākumu tiek uzskatīts 1919. gada aprīlis, kad Rīgas vecās pasta ēkas (tag. Radio ielā) pagrabstāvā tika ierīkotas Pasta un telegrāfa departamenta darbnīcas, kas veica sakaru aparatūras remontu. 1922. gadā tur sāka izgatavot telefona aparātus, bet vēl pēc diviem gadiem - kristāldetektora radiouztvērējus. 1924. gadā darbnīcas tika pārceltas uz Slokas ielu 16, bet 1928. gadā "Pasta telegrāfa virsvaldes galvenā darbnīca" - uz tukšajiem bijušā "Uniona" korpusiem.
1932. gadā uzņēmumu pārdēvēja par Valsts elektrotehnisko fabriku (VEF).[1] Tolaik VEF ražoja visu, kam varēja rast noietu - remontēja sakaru aparatūru, izgatavoja telefona centrāles un elektriskās spuldzes, fotoaparātus un gludekļus, radioaparātus un kabatas lukturīšus, telefona aparātus un fotopapīru, elektroarmatūru, darbgaldus un pat ap 20 sporta lidmašīnas. Tika arī samontētas 6 automašīnas.
Pasaules tirgu bija iekarojis mini fotoaparāts Minox. 30. gadu beigās ik mēnesi fabrikā saražoja aptuveni 500 telefona aparātu, 400 telefona centrāļu un 800-2500 radiouztvērēju.
Otrā pasaules kara laikā rūpnīca bija izlaupīta un izpostīta, katlu māja un vairāki korpusi bija uzspridzināti. Pēc kara rūpnīca tika atjaunota un strauji attīstījās. 20. gadsimta 60. gados VEF ik minūti saražoja septiņus radiouztvērējus un piecus telefona aparātus. Tolaik katri divi no trim telefona aparātiem Padomju Savienībā bija ražoti VEF. Populāri bija arī tranzistoru radioaparāti "Spīdola" un 70. gados - "VEF". 1980. gados rūpnīcai piederēja arī tālruņu rūpnīca Aizkrauklē un cehi Alūksnē, Maltā un Skrundā.[1] Rūpnīcā strādāja ap 20 000 cilvēku.[2] 1987. gadā saražoja 883 tūkstošus radiouztvērēju un 2,6 miljonus tālruņa aparātu, detaļas, izejvielas un materiālus piegādāja ap 800 dažādu citu PSRS republiku uzņēmumi.[1] Līdz ar PSRS sabrukumu, sabrūkot kontaktiem un apmaksas sistēmai, sabruka arī izejmateriālu piegāde. 1991. gadā sākās rūpnīcas reorganizācija,[2] sadalot to mazākos uzņēmumos.
1999. gadā privatizācijas rezultātā rūpnīca tika atkal reorganizēta un gandrīz pilnībā likvidēta.
Rūpnīcas ēkas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rūpnīcas pamatkorpusi atradās Brīvības gatvē 214 Rīgā, tie aizņēma veselu kvartālu. Lielākā daļa rūpnīcas korpusu uzcelta 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Līdz Pirmajam pasaules karam šeit atradās elektromehāniskā rūpnīca "Unions". Galvenā ēka celta 1899. gadā pēc arhitekta Heinriha Šēla projekta, to rotā Augusta Folca veidotā Zeva - zibeņmeša skulptūra.[2]
Rūpnīcas direktori[3][labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
| 1919–1931 | Aleksandrs Tīpainis |
| 1931 | A. Dūmiņš Ozoliņš |
| 1932–1940 | Teodors Vītols |
| 1940–1941 | Ādolfs Ļuļs |
| 1941–1944 | K. Berretz |
| 1944–1957 | Georgijs Gaile |
| 1957–1958 | Georgijs Hubajevs |
| 1958–1962 | Nikolajs Aleksejevs |
| 1962–1967 | Aleksandrs Egle |
| 1967–1973 | Vsevolods Birkenfelds |
| 1973–1987 | Oļegs Ļeņovs |
| 1987–1993 | Ivars Bražis |
| 1993–1995 | Edvīns Laucis |
| 1995–1996 | Aivars Kreituss |
| 1996–2001 | Edvīns Laucis |
| 2001–2006 | Guntis Lipiņš |
Produkcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Fotoaparāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.JPG)
Radiouztvērēji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Telefoni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Datori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- VEF ORMIKA
- VEF-1022
- VEF-MIKRO 1024
- VEF-MIKRO 1025
Telefoncentrāles[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lidmašīnas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Motocikli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Pandera
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 Энциклопедия "Рига". Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1989. 240–241. lpp. ISBN 5-89960-002-0.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Olga Fil. Rīga tête-à-tête. Rīga : Beaux-Arts, 2017. 287–289. lpp. ISBN 978-993-48690-1-3.
- ↑ «VEF - 90». radiopagajiba.lv.
 | Šim rakstam ir nepieciešamas papildu atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz dažas atsauces. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "VEF" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
 | Šis ar organizācijām saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| ||||||||||||||||||
|