VEF
| Valsts elektrotehniskā fabrika (VEF) | |
|---|---|
| |
| Veids | valsts uzņēmums |
| Dibināts | 1919 |
| Likvidēts | 1999 |
| Galvenais birojs | Rīga, Latvija |
- Šis raksts ir par VEF rūpnīcu. Par citām jēdziena VEF nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
VEF (Valsts elektrotehniskā fabrika) bija viena no lielākajām Latvijas rūpnīcām, kas ražoja telefona centrāles, telefona aparātus, radioaparātus, fotoaparātus, gludekļus un citas elektroiekārtas, kā arī lidmašīnas.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Par VEF pirmsākumu uzskata 1919. gada aprīli, kad Rīgas vecās pasta ēkas pagrabstāvā Radio ielā ierīkoja Pasta un telegrāfa departamenta darbnīcas, kas veica sakaru aparatūras remontu. 1922. gadā tur sāka izgatavot telefona aparātus, bet vēl pēc diviem gadiem - kristāldetektora radiouztvērējus. 1924. gadā darbnīcas pārcēla uz Slokas ielu 16 (tagadējo Valsts arhīva ēku), bet 1928. gadā "Pasta telegrāfa virsvaldes galvenā darbnīca" pārcēlās uz bijušās rūpnīcas "Unions" korpusiem Brīvības gatvē 214.
1932. gadā uzņēmumu pārdēvēja par Valsts elektrotehnisko fabriku (VEF).[1] Tolaik VEF ražoja visu, kam varēja rast noietu - remontēja sakaru aparatūru, izgatavoja telefona centrāles un elektriskās spuldzes, fotoaparātus un gludekļus, radioaparātus un kabatas lukturīšus, telefona aparātus un fotopapīru, elektroarmatūru, darbgaldus un ap 20 sporta lidmašīnu modeļu. Tika samontētas 6 automašīnas. Pasaules tirgu iekaroja miniatūrais fotoaparāts Minox. 1930. gadu beigās ik mēnesi fabrikā saražoja aptuveni 500 telefona aparātu, 400 telefona centrāļu un 800-2500 radiouztvērēju.
Otrā pasaules kara laikā rūpnīcu izlaupīja un izpostīja, katlu māja un vairāki korpusi bija uzspridzināti. Pēc kara rūpnīcu atjaunoja un strauji attīstīja ražošanazs jaudas. 1960. gados VEF ik minūti saražoja septiņus radiouztvērējus un piecus telefona aparātus. VEF kļuva par vadošo komutācijas tehnikas ražotāju Padomju Savienībā, katri divi no trim telefona aparātiem bija ražoti VEF. Populāri bija tranzistoru radioaparāti "Spīdola" un 1970. gados - "VEF". 1980. gados rūpnīcai piederēja tālruņu rūpnīca Aizkrauklē un cehi Alūksnē, Maltā un Skrundā.[1] Rūpnīcā strādāja ap 20 000 cilvēku.[2] 1987. gadā saražoja 883 tūkstošus radiouztvērēju un 2,6 miljonus tālruņa aparātu, detaļas, izejvielas un materiālus piegādāja ap 800 PSRS republiku uzņēmumi.[1] Līdz ar PSRS sabrukumu pārtrūka izejmateriālu piegāde. 1991. gadā sākās rūpnīcas reorganizācija,[2] sadalot to mazākos uzņēmumos.
1999. gadā privatizācijas rezultātā rūpnīcu reorganizēja un gandrīz pilnībā likvidēja.
Rūpnīcas ēkas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rūpnīcas pamatkorpusi Brīvības gatvē 214 aizņēma veselu kvartālu. Lielākā daļa rūpnīcas korpusu uzcelta 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Līdz Pirmajam pasaules karam šeit atradās elektromehāniskā rūpnīca "Unions". Galvenā ēka celta 1899. gadā pēc arhitekta Heinriha Šēla projekta, to rotā Augusta Folca veidotā Zeva - zibeņmeša skulptūra.[2]
Rūpnīcas direktori[3][labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
| 1919–1931 | Aleksandrs Tīpainis |
| 1931 | A. Dūmiņš Ozoliņš |
| 1932–1940 | Teodors Vītols |
| 1940–1941 | Ādolfs Ļuļs |
| 1941–1944 | K. Berretz |
| 1944–1957 | Georgijs Gaile |
| 1957–1958 | Georgijs Hubajevs |
| 1958–1962 | Nikolajs Aleksejevs |
| 1962–1967 | Aleksandrs Egle |
| 1967–1973 | Vsevolods Birkenfelds |
| 1973–1987 | Oļegs Ļeņovs |
| 1987–1993 | Ivars Bražis |
| 1993–1995 | Edvīns Laucis |
| 1995–1996 | Aivars Kreituss |
| 1996–2001 | Edvīns Laucis |
| 2001–2006 | Guntis Lipiņš |
Produkcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Fotoaparāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.JPG)
Radiouztvērēji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Telefoni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Datori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- VEF ORMIKA
- VEF-1022
- VEF-MIKRO 1024
- VEF-MIKRO 1025
Telefoncentrāles[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lidmašīnas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Motocikli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Pandera
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 Энциклопедия "Рига". Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1989. 240–241. lpp. ISBN 5-89960-002-0.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Olga Fil. Rīga tête-à-tête. Rīga : Beaux-Arts, 2017. 287–289. lpp. ISBN 978-993-48690-1-3.
- ↑ «VEF - 90». radiopagajiba.lv.
 | Šim rakstam ir nepieciešamas papildu atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz dažas atsauces. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "VEF" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
 | Šis ar organizācijām saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| ||||||||||||||||||
|