VEF

Valsts elektrotehniskā fabrika (VEF)

Veids	valsts uzņēmums
Dibināts	1919
Likvidēts	1999
Galvenais birojs	Rīga, Latvija

VEF (Valsts elektrotehniskā fabrika) bija viena no lielākajām Latvijas rūpnīcām, kas ražoja telefona centrāles, telefona aparātus, radioaparātus, fotoaparātus, gludekļus un citas elektroiekārtas, kā arī lidmašīnas. Šobrīd Latvijā darboja vairāki nelieli, dažādu jomu uzņēmumi, kuri savu izcelsmi saista ar VEF vai izmanto tās zīmolu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par VEF pirmsākumu uzskata 1919. gada aprīli, kad Rīgas vecās pasta ēkas pagrabstāvā Radio ielā ierīkoja Pasta un telegrāfa departamenta darbnīcas, kas veica sakaru aparatūras remontu Aleksandra Tīpaiņa vadībā. 1922. gadā tur sāka izgatavot telefona aparātus, bet vēl pēc diviem gadiem - kristāldetektora radiouztvērējus. 1924. gadā darbnīcas pārcēla uz Slokas ielu 16 (tagadējo Valsts arhīva ēku), bet 1928. gadā "Pasta telegrāfa virsvaldes galvenā darbnīca" pārcēlās uz bijušās rūpnīcas "Unions" korpusiem Brīvības gatvē 214.

1932. gadā uzņēmumu pārdēvēja par Valsts elektrotehnisko fabriku (VEF).^[1] Tolaik VEF ražoja visu, kam varēja rast noietu - remontēja sakaru aparatūru, izgatavoja telefona centrāles un elektriskās spuldzes, fotoaparātus un gludekļus, radioaparātus un kabatas lukturīšus, telefona aparātus un fotopapīru, elektroarmatūru, darbgaldus un ap 20 sporta lidmašīnu modeļu. Tika samontētas 6 automašīnas. Pasaules tirgu iekaroja miniatūrais fotoaparāts Minox. 1930. gadu beigās ik mēnesi fabrikā saražoja aptuveni 500 telefona aparātu, 400 telefona centrāļu un 800-2500 radiouztvērēju.

1940. gadā pēc Latvijas okupācijas rūpnīcu pārņem padomju režīms. Otrā pasaules kara laikā rūpnīcu izlaupīja un izpostīja, katlu māja un vairāki korpusi bija uzspridzināti. Izdzīvojušās ražošanas jaudas vācu okupācijas laikā iekļāva Vācijas koncerna AEG meitasuzņēmuma "AEG Ostlandwerk GmH" sastāvā.^[2] Pēc kara beigām rūpnīcu atjaunoja un strauji attīstīja ražošanas jaudas un ražotņu izmērus. 1960. gados VEF ik minūti saražoja septiņus radiouztvērējus un piecus telefona aparātus. VEF kļuva par vadošo komutācijas tehnikas ražotāju Padomju Savienībā, katri divi no trim telefona aparātiem bija ražoti VEF. Populāri bija tranzistoru radioaparāti "Spīdola" un 1970. gados - "VEF". 1980. gados Rīgas ar Ļeņina ordeni apbalvotajai V. I. Ļeņina ražošanas apvienībai VEF piederēja tālruņu rūpnīca Aizkrauklē un cehi Alūksnē, Maltā un Skrundā.^[1] Rūpnīcā strādāja ap 20 000 cilvēku.^[3] 1987. gadā tai piešķīra Oktobra revolūcijas ordeni un tā saražoja 883 tūkstošus radiouztvērēju un 2,6 miljonus tālruņa aparātu, detaļas, izejvielas un materiālus piegādāja ap 800 PSRS republiku uzņēmumi.^[1]

Līdz ar PSRS sabrukumu pārtrūka izejmateriālu piegāde un pasūtījumi no PSRS aizsardzības sektora. Rūpnīcas darbību pamatīgi iedragāja arī 1989. gada 18. jūnija ugunsgrēks, kas nopostīja VEF 3. un 4. korpusu, pilnībā paralizēja mašīnremonta ceha un elektrotehniskā ceha darbu, kā arī radio ražošanu.^[4] 1991. gadā sākās rūpnīcas reorganizācija par valsts akciju sabiedrību, sadalot tās cehus un struktūrvienības mazākos uzņēmumos.^[3] 1992. gadā VEF strādāja 10 000 cilvēku. Tika nodibināts kopuzņēmums “Info”, un izveidots pirmais peidžeru tīkls Rīgā, kā arī nodibināta “VEF banka”. Telefona centrāļu ražotāji kļuva par Valsts uzņēmumu “Komutācijas tehnikas rūpnīca “VEF-KT””, kas 90.gadu vidū vēl turpināja ražot un projektēt mazas ciparu centrāles. Tā ražošanas jauda bija 30 000 kvazielektronisku līniju, 300 000 ciparu līniju, 120 dispečerpulšu un centrāļu un 60 000 telefona aparātu gadā.^[2] 1992. gadā tika atrasts partneris Vācijā, kas palīdzēja finansiālajās grūtībās nokļuvušajai rūpnīcai. Uzņēmumā tika nomainītas iekārtas, un tas sāka montēt telefonus no Vācijā ražotām detaļām, pēc tam pārdodot tos NVS valstīs. Tika atjaunoti arī lietoti telefoni Vācijas tirgum.^[4]

1999. gadā privatizācijas rezultātā rūpnīcu reorganizēja un ražošana ievērojami apsīka. Daļu no rūpnīcas atdalīto uzņēmumu 1997. un 1998. gadā pievienoja akciju sabiedrībai "VEF", kas nodarbojas ar rūpnīcas nekustamo īpašumu pārvaldīšanu un izīrēšanu.^[5] 1999. gadā nodibinātā SIA "VEF UN KO" turpināja tirgot dažādas izcelsmes valstu tālruņu aparātus un citu elektrotehniku ar VEF zīmolu, vēlāk iesaistoties bezpilota lidaparātu un ar tiem saistītās tehnikas izgatavošanā un tirdzniecībā.^[6]

Ar rūpnīcu saistīti arī VEF basketbola, futbola u.c. sporta veidu klubi.

Rūpnīcas ēkas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rūpnīcas pamatkorpusi Brīvības gatvē 214 aizņēma veselu kvartālu. Lielākā daļa rūpnīcas korpusu uzcelta 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Līdz Pirmajam pasaules karam šeit atradās elektromehāniskā rūpnīca "Unions". Galvenā ēka celta 1899. gadā pēc arhitekta Heinriha Šēla projekta, to rotā Augusta Folca veidotā Zeva - zibeņmeša skulptūra.^[3]

2017. gadā daļu rūpnīcas vēsturisko ēku rekonstruēja. Pēc rekonstrukcijas beigām VEF galvenajā ēkā savu galveno biroju ierīkoja Latvijas tehnoloģiju uzņēmums "Mikrotīkls".^[7] Blakus esošajā, 1900. gadā celtajā trīsstāvu ēkā Brīvības ielā 214 atrodas daudznacionālās kompānijas "Accenture" Latvijas filiāle, kā arī citi uzņēmumi.

Rūpnīcas vajadzībām 1960. gadā tika uzcelta VEF Kultūras pils, kā arī ierīkoti vasarnīcu ciemi (dārzniecības kooperatīvi) VEF—Biķernieki un VEF—Pabaži, kā arī VEF sporta centrs un citas iestādes.

Rūpnīcas direktori^[8][labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919–1931	Aleksandrs Tīpainis
1931	A. Dūmiņš Ozoliņš
1932–1940	Teodors Vītols
1940–1941	Ādolfs Ļuļs
1941–1944	K. Berretz
1944–1957	Georgijs Gaile
1957–1958	Georgijs Hubajevs
1958–1962	Nikolajs Aleksejevs
1962–1967	Aleksandrs Egle
1967–1973	Vsevolods Birkenfelds
1973–1987	Oļegs Ļeņovs
1987–1993	Ivars Bražis
1993–1995	Edvīns Laucis
1995–1996	Aivars Kreituss
1996–2001	Edvīns Laucis
2001–2006	Guntis Lipiņš

Produkcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fotoaparāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Minox

Radiouztvērēji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spīdola

Telefoni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: VEF telefoni

Datori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

VEF ORMIKA
VEF-1022
VEF-MIKRO 1024
VEF-MIKRO 1025

Telefoncentrāles[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: VEF telefoncentrāles

Lidmašīnas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Motocikli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pandera

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 Энциклопедия "Рига". Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1989. 240–241. lpp. ISBN 5-89960-002-0.
↑ ^2,0 ^2,1 «VEF - Industriālais mantojums». LNDB. Latvijas Nacionālā bibliotēka.
↑ ^3,0 ^3,1 ^3,2 Olga Fil. Rīga tête-à-tête. Rīga : Beaux-Arts, 2017. 287–289. lpp. ISBN 978-993-48690-1-3.
↑ ^4,0 ^4,1 «VEF: Mans būs mans - VEF 100 gadi». www.archiv.org.lv. Skatīts: 2024-04-16.
↑ «VEF, Akciju sabiedrība, 40003001328 - par uzņēmumu». Lursoft (latviešu). 2024-04-17. Skatīts: 2024-04-16.
↑ «Galvenā - VEF UN KO». www.vef.lv. Skatīts: 2024-04-16.
↑ «Darbs MikroTik». darbs.mikrotik.com (latviešu). Skatīts: 2024-04-16.
↑ «VEF - 90». radiopagajiba.lv.

Šis ar organizācijām saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[Рига-1] 1,0 ^1,1 ^1,2 Энциклопедия "Рига". Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1989. 240–241. lpp. ISBN 5-89960-002-0.

[:0-2] 2,0 ^2,1 «VEF - Industriālais mantojums». LNDB. Latvijas Nacionālā bibliotēka.

[Fil-3] 3,0 ^3,1 ^3,2 Olga Fil. Rīga tête-à-tête. Rīga : Beaux-Arts, 2017. 287–289. lpp. ISBN 978-993-48690-1-3.

[:1-4] 4,0 ^4,1 «VEF: Mans būs mans - VEF 100 gadi». www.archiv.org.lv. Skatīts: 2024-04-16.

[5] «VEF, Akciju sabiedrība, 40003001328 - par uzņēmumu». Lursoft (latviešu). 2024-04-17. Skatīts: 2024-04-16.

[6] «Galvenā - VEF UN KO». www.vef.lv. Skatīts: 2024-04-16.

[7] «Darbs MikroTik». darbs.mikrotik.com (latviešu). Skatīts: 2024-04-16.

[8] «VEF - 90». radiopagajiba.lv.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]