Kārlis Līdaks
Kārlis Līdaks (dzimis 1893. gada 27. jūlijā Rīgā, miris 1942. gada 29. jūnijā Noriļskā[1]) bija diriģents, komponists, vijolnieks un mūzikas pedagogs.
Dzīves laikā sakomponējis 59 melodijas, no tām 32 vai 33 jauktā kora dziesmas, 17 sieviešu kora dziesmas, 9 vīru koru dziesmas, 2 solo dziesmas, vienu trio balsij, vijolei un klavierēm. Daļai šo dziesmu ir ļoti līdzīga melodija ar atšķirīgiem tekstiem.[1] Dziesmas tulkotas arī krieviski un portugāliski, joprojām tiek latviešu baptistu dziedātas Brazīlijā.[2]
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
No bērnības mācījies vijoles spēli pie sava brālēna Alfrēda, pašmācības ceļā apguvis balalaiku un mandolīnu.[1][2] 14 gadu vecumā viņš uzņēmās vadīt Āgenskalna baptistu draudzes svētdienas skolas kori, bet 2 gadus vēlāk kļuva šīs draudzes kora vadonis.[1]
17 gadu vecumā Kārlis Līdaks bijis gados jaunākais 1910. gada V Vispārējo latviešu dziesmu svētku kordiriģents.[2] 12 gadus, ar pārtraukumu kara laikā no (1915-1917), kad viņš savukārt noorganizēja bēgļu kori Maskavā, K. Līdaks darbojās Āgenskalna draudzē.
1919. gadā mobilizēts Padomju Latvijas armijā, no kuras pēc diviem mēnešiem dezertējis un pārgājis dienēt Latvijas armijā.[1] 1923. gadā Līdaks pārgāja kā diriģents uz semināra draudzi, kurā ar vairākiem pārtraukumiem strādāja līdz 1941. gadam. 1923. gadā Latvijas valsts konservatorijā viņš ieguva vidusskolas dziedāšanas skolotāja tiesības, pēc tam 15 gadus darbojās kā skolotājs baptistu seminārā.
Kārlis Līdaks bija viens no virsdiriģentiem baptistu 50 gadu jubilejas koncertā un abos Kurzemes baptistu dziesmu svētkos Liepājā. Ar speciāli sastādītu kori viņš piedalījās vispasaules baptistu kongresā Stokholmā 1923. gadā un Baltijas valstu baptistu kongresā Tallinā 1930. gadā.
Līdaks sastādījis dziesmu krājumus "Dziesmu pērles" un "Ticības dziesmas". 1930. gadā viņš ierosināja nodibināt Latvijas baptistu draudžu koru apvienību, tika ievēlēts par tās priekšnieku un šo amatu pildīja līdz 1941. gadam, kad padomju vara viņu apcietināja un izsūtīja uz Krieviju. Jau apcietinājumā viņš atteicās no PSRS pilsonības. Nošauts Noriļskā 1942. gadā.[1]