Kanstancins Kaļinovskis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Kanstancins Kaļinovskis
Вінцэнт Канстанцін Каліноўскі
Kanstancins Kaļinovskis
Personīgā informācija
Dzimis 1838. gada 2. februārī
Mastauļēni, Grodņas guberņa
(tagad Podlases vojevodiste, Karogs: Polija Polija)
Miris 1864. gada 22. martā (26 gadi)
Viļņa (tagad Karogs: Lietuva Lietuva)
Tautība baltkrievs
Nodarbošanās muižnieks, publicists

Vincents Kanstancins Kaļinovskis (baltkrievu: Вінцэнт Канстанцін Каліноўскі, 1838—1863) vai Kastus Kalinouskis (Кастусь Каліноўскі) bija Baltkrievijas muižnieks, jurists un publicists. Janvāra sacelšanās laikā vadīja Lietuvas un Baltkrievijas provinces pagaidu valdību.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1838. gada 2. februārī (21. janvārī pēc VS) Mastauļēnu muižas (mūsdienās Mostowlany Polijā) pārvaldnieka ģimenē Grodņas guberņā, 1849. gadā viņa tēvs nopirka pusmuižu netālu no Svislačas. Pēc vietējās skolas beigšanas 1855. gadā Kaļinovskis kā eksterns iestājās Maskavas Universitātes Medicīnas fakultātē, bet jau pēc viena semestra viņš Sanktpēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Kopā ar brāli Viktoru viņš iesaistījās poļu studentu slepenās biedrībās, kuras vadīja Zigmunts Serakovskis un Jaroslavs Dombrovskis. Pēc universitātes absolvēšanas 1860. gadā Kaļinovskis nesekmīgi mēģināja atrast darbu Viļņā un apmetās uz dzīvi Grodņā un 1862. gada jūnijā sāka publicēt laikrakstu Mużyckaja Prauda ("Zemnieku patiesība"), kas bija pirmā latīņu drukā iznākošā avīze baltkrievu valodā.

1862. gada oktobrī Kaļinovskis kļuva par nelegālās "Lietuvas provinces komitejas" vadītāju, kas Janvāra sacelšanās laikā 1863. gada 1. februārī tika pārdēvēta par Lietuvas un Baltkrievijas provinces pagaidu valdību (Часовы правінцыяльны ўрад Літвы і Беларусі), taču jau 11. martā (27. februārī pēc VS) bija spiesta nodot varu Lietuvas provinces administrācijai. 1863. gada pavasarī brīvības cīnītāju karaspēks atkāpās uz Biržiem Kurzemes guberņas pierobežā, kur tika sakauts 7.—9. maija kaujās pie Medeiķiem, Gudišķiem un Šnūrišķiem. 1863. gada jūlijā Kaļinovskis atkal kļuva par sacelšanās vadītāju kā Lietuvas izpildkomitejas vadītājs Viļņā ar segvārdu Ignācijs Vitažeņecs. 1864. gada 9. februārī Kaļinovski arestēja un kara tiesa viņam piesprieda nāves sodu pakarot. Sodu izpildīja 1864. gada 22. martā Lukišķu laukumā Viļņā un mirstīgās atliekas slepeni apraka Ģedimina kalna pakājē, blakus agrāk nogalinātajiem brīvības cīnītājiem.

Pārapbedīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2016. gada nogalē pēc vairākiem zemes nogruvumiem Ģedimina kalnā atklājās 1863. gada janvāra sacelšanās līderu mirstīgās atliekas. 2019. gads 22. novembris tās svinīgi apglabāja Viļņas Rasu kapu kapličas kolumbārijā. Uz sēru ceremoniju Viļņas katedrālē ieradās Lietuvas prezidents Gitans Nausēda, Polijas prezidents Andžejs Duda, Baltkrievijas vicepremjers Ihars Petrišenka, kā arī Latvijas un Ukrainas valdību pārstāvji. Bija ieradušies arī Baltkrievijas opozīcijas aktīvisti ar Baltkrievijas Tautas Republikas karogiem.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]