Pāriet uz saturu

Podlases vojevodiste

Vikipēdijas lapa
Podlases vojevodiste
Województwo podlaskie
—  vojevodiste  —
Flag of Podlases vojevodiste
Karogs		 Coat of arms of Podlases vojevodiste
Ģerbonis
Novietojums PolijāNovietojums Polijā
Sadalījums apriņķos
Sadalījums apriņķos
Sadalījums apriņķos
Valsts Karogs: Polija Polija
Centrs Bjalistoka
Apriņķi
Platība 
 - Kopā 20 180 km²
Iedzīvotāji (2019)
 - Kopā 1 179 430
 - Blīvums 58,4/km²
 - Pilsētās 712 675
 - Laukos 484 935
* tālāk iedalās 118 gminās
Mājaslapa: www.bialystok.uw.gov.pl
Podlases vojevodiste Vikikrātuvē

Podlases vojevodiste jeb Podlahijas vojevodiste (Województwo podlaskie) ir Polijas vojevodiste valsts ziemeļaustrumos. Dibināta 1999. gada 1. janvārī, apvienojot divas vojevodistes. Apmēram 30% no teritorijas atrodas valsts aizsardzībā kā rezervāti un dabas parki. Vojevodistē ietilpst Belovežas gāršas Polijas daļa.

Nosaukums

[labot | labot pirmkodu]

Nosaukta vēsturiskā novada — Podlahijas vārdā, kura pamatiedzīvotāji līdz pat 13. gadsimta beigām bija baltu cilts jātvingi, kas pakāpeniski nonāca Mazovijas poļu kņazu ietekmē (burtiski: "zem poļiem (ļahiem)", no kā lietuviskais nosaukums Palenkė). Pēc Polijas-Lietuvas kopvalsts nodibināšanas 1569. gadā šo novadu pārpoļoja, kaut arī ziemeļu daļā (Suvalku un Sejnu apriņķī) vēl arvien dzīvo lietuviski runājoša minoritāte.

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]

Podlases teritorija viduslaikos atradās politiskā un etnokulturālā kontaktzonā starp Mazpoliju, Mazoviju, Kijivas Krievzemes zemēm un Lietuvu. 13.—14. gadsimtā par šo teritoriju konkurēja Mazovijas kņazi, senkrievu kņazistes un Lietuvas dižkunigaitija. 14. gadsimtā lielākā daļa vēlākās Podlases vojevodistes teritorijas nostiprinājās Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā.

Administratīvi šīs zemes sākotnēji bija saistītas ar Traķu vojevodisti. 15. gadsimtā reģionā pastiprinājās apdzīvotība, un tajā vienlaikus norisinājās kolonizācija no Mazovijas rietumos un austrumslāvu zemēm austrumos. Tā rezultātā Podlase izveidojās par poļu, rusīnu un lietuviešu apdzīvoto teritoriju saskares zonu.

1513. gadā Lietuvas dižkunigaitijas valdnieks Sigismunds I Vecais no Traķu vojevodistes atdalīja Podlases zemes un izveidoja atsevišķu Podlases vojevodisti. Sākotnēji tās teritorija bija plašāka nekā vēlākajā 16. gadsimtā. Administratīvo reformu gaitā daļa austrumu zemju tika nodota citām Lietuvas dižkunigaitijas administratīvajām vienībām.

16. gadsimta vidū vojevodisti veidoja trīs galvenās zemes (poļu: ziemia): Drohičinas zeme, Melnika zeme un Belskas zeme. Katra no tām bija iedalīta sīkākās administratīvās un tiesu vienībās. Drohičina bija vojevodistes politiskais centrs un vojevodas rezidence.

Podlases sabiedriskajā un tiesiskajā attīstībā būtiska bija tās atrašanās starp Lietuvas un Polijas politiskajām telpām. Vietējās šļahtas sastāvā ievērojama bija Mazovijas izcelsmes sīkā muižniecība, savukārt vojevodistes austrumu daļās saglabājās ievērojams rusīnu iedzīvotāju īpatsvars. 16. gadsimtā reģionā pakāpeniski pastiprinājās Polijas politisko un tiesisko institūciju ietekme.

1566. gada Lietuvas dižkunigaitijas administratīvā reforma precizēja vojevodistes robežas un pārvaldes struktūru. Podlases vojevodiste pēc reformas bija viena no mazākajām Lietuvas dižkunigaitijas vojevodistēm.

Būtiskas pārmaiņas notika 1569. gadā Ļubļinas ūnijas sagatavošanas laikā. Lietuvas delegācijai pametot sarunas Ļubļinā, Polijas karalis un Lietuvas dižkunigaitis Sigismunds II Augusts pieņēma lēmumu vairākas Lietuvas dižkunigaitijas teritorijas pievienot Polijas Karalistes kronim. 1569. gada martā Podlases vojevodiste tika inkorporēta Polijas Karalistē.

Pēc Ļubļinas ūnijas noslēgšanas Podlases vojevodiste palika jaunizveidotās Žečpospolitas sastāvā, taču administratīvi piederēja tās Polijas Karalistes daļai. Vojevodiste ietilpa Mazpolijas provincē, lai gan vēsturiski un ģeogrāfiski tās teritorija saglabāja ciešas saites ar Lietuvas dižkunigaitijas un rusīnu zemēm.

17. gadsimta vidus kari būtiski ietekmēja vojevodistes demogrāfisko un saimniecisko stāvokli. Zviedru plūdu, Krievijas—Žečpospolitas kara un ar tiem saistīto karadarbību laikā daļa pilsētu un lauku apdzīvoto vietu tika izpostīta. Iedzīvotāju skaita samazināšanos veicināja arī epidēmijas un saimnieciskās dzīves sabrukums.

17. gadsimta beigās un 18. gadsimtā vojevodiste saglabāja galvenokārt agrāru raksturu. Tai bija raksturīgs salīdzinoši liels sīkās šļahtas īpatsvars. Reģiona pilsētas bija nelielas salīdzinājumā ar nozīmīgākajiem Žečpospolitas ekonomiskajiem centriem, taču dažas no tām pildīja vietējo tirdzniecības, amatniecības un administratīvo centru funkcijas.

Pēc Žečpospolitas pirmās dalīšanas 1772. gadā Podlases vojevodistes lielākā daļa palika Žečpospolitas sastāvā. Tās administratīvo sistēmu skāra Četru gadu Seima laikā īstenotās reformas, tomēr to pilnīga nostiprināšanās tika pārtraukta līdz ar valsts turpmāko sadalīšanu.

1795. gadā Žečpospolitas trešās dalīšanas rezultātā Podlases vojevodiste beidza pastāvēt. Lielākā daļa tās teritorijas nonāca Prūsijas Karalistes sastāvā, kur tika iekļauta tā sauktajā Jaunajā Austrumprūsijā, savukārt daļa austrumu teritoriju nonāca Krievijas Impērijas kontrolē.

Pēc Napoleona kariem vēsturiskās Podlases administratīvais iedalījums vairākkārt tika mainīts. 19. gadsimtā nosaukumu „Podlases vojevodiste” īslaicīgi izmantoja arī Krievijas pakļautās Polijas Karalistes administratīvajā sistēmā, tomēr šī administratīvā vienība nebija tiešs 1513.—1795. gada vojevodistes turpinājums.

Pēc 16. gadsimta administratīvajām reformām Podlases vojevodisti veidoja trīs zemes:

Vojevodistes pārvaldes priekšgalā atradās Podlases vojevoda. Vietējās šļahtas politiskā dzīve norisinājās zemju seimikos, kuros ievēlēja pārstāvjus Žečpospolitas Seimam un risināja vietējās pārvaldes jautājumus.

Iedzīvotāji

[labot | labot pirmkodu]

Podlases vojevodiste atradās vairāku etnolingvistisko un konfesionālo areālu saskares zonā. Tās rietumu un centrālajā daļā kopš vēlajiem viduslaikiem pieauga poļu, īpaši Mazovijas izcelsmes kolonistu, skaits. Austrumu un dienvidaustrumu teritorijās ievērojamu iedzīvotāju daļu veidoja austrumslāvu jeb rusīnu iedzīvotāji.

Reģionā dzīvoja arī ebreju kopienas, kuru nozīme pilsētu saimnieciskajā dzīvē pieauga agrajos jaunajos laikos. Atsevišķās teritorijās bija sastopami arī lietuviešu un citu etnisko grupu iedzīvotāji.

Konfesionālā struktūra bija saistīta ar šo vēsturisko daudzveidību. Līdzās Romas katoļiem dzīvoja pareizticīgie, bet pēc Brestas ūnijas 1596. gadā ievērojama daļa austrumu rita kristiešu piederēja Austrumu katoļu baznīcai. Pilsētās pastāvēja arī jūdaistu kopienas.

Administratīvais iedalījums

[labot | labot pirmkodu]

Vojevodiste iedalās 17 apriņķos (powiat) - no tiem 3 ir pilsētas ar apriņķa tiesībām (miasto na prawach powiatu) un 14 lauku apriņķi (powiat ziemski). Visā vojevodistē ir 118 gminas (gmina), kuru skaitā ietilpst 34 pilsētas.

Apriņķi

[labot | labot pirmkodu]
  1. Bjalistoka
  2. Lomža
  3. Suvalki
  4. Augustovas apriņķis
  5. Bjalistokas apriņķis
  6. Belskas apriņķis
  7. Grajevo apriņķis
  8. Hajnuvkas apriņķis
  9. Kolno apriņķis
  10. Lomžas apriņķis
  11. Moņku apriņķis
  12. Sejnu apriņķis
  13. Semjatičes apriņķis
  14. Sokulkas apriņķis
  15. Suvalku apriņķis
  16. Visokes Mazoveckes apriņķis
  17. Zambrovas apriņķis

Visi apriņķi nosaukti to centru vārdā, izņemot

Pilsētas

[labot | labot pirmkodu]

Vojevodistē ir 40 pilsētas (trekninātas pilsētas ar apriņķa tiesībām):

Karte

[labot | labot pirmkodu]

Apskates vietas

[labot | labot pirmkodu]

Attēlu galerija

[labot | labot pirmkodu]

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Podlases_vojevodiste&oldid=4508414"