Pāriet uz saturu

Karakalpaki

Vikipēdijas lapa
Karakalpaki
Qaraqalpaqlar
Visi iedzīvotāji
~800 000
Valodas
karakalpaku valoda
Reliģijas
musulmaņi
Radnieciskas etniskas grupas
Tjurku valodās runājošie: turki, azerbaidžāņi, uzbeki, kazahi, kirgīzi, tatāri, jakuti, čuvaši, baškīri, karakalpaki, tivieši, altajieši, hakasi, karačaji, nogaji, kumiki, gagauzi un uiguri.

Karakalpaki (karakalpaku: Qaraqalpaqlar) ir viena no tjurku tautām. Runā karakalpaku valodā. Ticīgie ir musulmaņi sunnīti. Kopējais skaits ir aptuveni 825 000.

Lielākoties dzīvo Uzbekistānas Karakalpakstānas Republikā (no 390 000 līdz 500 000 iedzīvotāju).

Karakalpaku separātisms

[labot | labot pirmkodu]

Karakalpaki vēsturiski ir dzīvojuši Amudarjas upes lejtecē un Arāla jūras apkārtnē. Padomju laikā 1925. gadā tika izveidota Karakalpakijas autonomā apgabala Republika, kas vēlāk tika iekļauta Uzbekijas PSR sastāvā (1936). Pēc Uzbekistānas neatkarības iegūšanas 1991. gadā Karakalpakstāna saglabāja autonomas republikas statusu, ar savu parlamentu, karogu un konstitūciju. Saskaņā ar 1993. gada līgumu, Karakalpakstānai teorētiski tika piešķirtas tiesības pēc referenduma ceļā izstāties no Uzbekistānas, taču praksē šī norma nekad nav īstenota. Karakalpaki, lai gan kultūras ziņā tuvi uzbekiem, uzsver savu atšķirīgo valodu un vēsturi. Daļa intelektuāļu 1990. gados pauda ideju par lielāku pašnoteikšanos vai pat neatkarību, taču šīs kustības netika plaši institucionalizētas.

Lielākais spriedzes uzliesmojums notika 2022. gada jūlijā, kad Uzbekistānas valdība ierosināja konstitūcijas grozījumus, kas paredzēja svītrot Karakalpakstānas tiesības uz referendumu par neatkarību.[1] Šī iniciatīva izraisīja plašus protestus Nukusā, reģiona galvaspilsētā. Protesti pārauga sadursmēs ar drošības spēkiem, kuru laikā tika nogalināti vismaz 18 cilvēki un vairāki simti ievainoti. Pēc notikumiem Uzbekistānas prezidents Šavkats Mirzijojevs atsauca grozījumus, atjaunojot iepriekšējo konstitucionālo formulējumu. Tomēr pēc protestiem sekoja plašas aresti, un vairāki aktīvisti tika notiesāti par “konstitucionālās kārtības graušanu”.[2]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]