Dzimis 1877. gada 8. aprīlīBiržu pagasta "Bullīšu" māju saimnieka ģimenē, 1880. gadā kopā ar vecākiem pārcēlās uz Jēkabpili, 1885. gadā uz Saratovu, tad uz Rīgu, visbeidzot uz Pēterburgu, kur mācījās pilsētas 10. ģimnāzijā. Studēja tieslietas Pēterburgas Universitātē (1898-1904). 1900. gadā žurnālā "Sociāldemokrāts" Londonā ar pseidonīmu Tirtejs tika publicēts viņa dzejolis "Kas vaiga sviedros sausu maizi lauž", 1901. gadā Mājas Viesa Mēnešrakstā satīriskais dzejojums "Ziedoņa sapnis". Šajā laikā kļuva plaši pazīstams ar latviešu literārajos žunālos publicētām novelēm "Nellija" (1902), "Putniņš" (1904), "Bairena galva" (1905), kā arī dzejas grāmatām un lugām.
Pēc garīgas slimības pārciešanas[1] 1905. gadā atgriezās uz dzīvi Latvijā un strādāja par krievu valodas skolotāju Ķeniņu ģimnāzijā (1906—1908).
1908. gadā devās uz Ženēvu, kur apprecējās ar savu bijušo skolnieci Mildu Palēviču.[1] Dzīvoja Strasburgā un Minhenē (1909), Erlangenē (1909-1910), tad kopā ar sievu devās uz Venēciju, Florenci un Romu (1910—1911).
1911. gadā neilgi strādāja pie profesora Kārļa Baloža Berlīnē, tad pārcēlās uz Parīzi, kur viņa sieva Milda studēja mākslas vēsturi un filozofiju (1911—1915). Pabeidza rakstīt lugu "Lācplēsis" (1908—1912) un "Lakstīgalas" (1912).
Pēc Pirmā pasaules kara sākuma caur Londonu un Stokholmu pārbrauca dzimtenē, tomēr drīz devās uz Maskavu, kur sasirga un mira 1915. gada 6. decembrī.[2]
