Ķeniņu ģimnāzija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ķeniņu ģimnāzijas ēka 20. gadsimta sākumā.

Ķeniņu ģimnāzija bija 1905. gadā pēc Konstantīna Pēkšēna un Eižena Laubes projekta nacionālā romantisma stilā celta Rīgas skola, kurā sākotnēji bija iekārtota Annas Ķeniņas meiteņu ģimnāzija un Ata Ķeniņa reālskola (1907-1912), pēc Pirmā pasaules kara arī citas izglītības iestādes. Pēc Otrā pasaules kara ēkā darbojas Rīgas 40. vidusskola.

Ēka ir pasaules klases darbs — pamatīga būvniecība, kurā ietvertas daudzas atsauces uz Latvijas būvvēsturi un reģionam raksturīgo dabu, īpaši izmantoto būvniecības materiālu aspektā. Aiz ēkas lielākajiem logiem augšstāvā izvietota skolas lielā zāle ar tam laikam nebijušu interjeru, kurā eksponētas jumta koka konstrukcijas.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1900. gadā Irlavas skolotāju semināru beigušais Atis Ķeniņš kopā ar sievu Annu Rūmani-Ķeniņu Āgenskalnā izveidoja piecu klašu meiteņu privātproģimnāziju, kuru 1907. gadā pārveidoja par privātģimnāziju ar astoņām klasēm. 1905. gadā A. Ķeniņš no Stoketa atpirka zemes īpašumu Tērbatas ielā 15/17, uz kura 1905.-1906. gadā Rīgā uzcēla jaunu skolas ēku, kurā iekārtoja A. Ķeniņa vīriešu tirdzniecības skolu un A. Ķeniņas sieviešu ģimnāziju. 1906. gada soda ekspedīciju laikā pēc 1905. gada revolūcijas A. Ķeniņš aizbēga uz Pēterburgu un Somiju. 1907. gadā viņš atgriezās Rīgā, pārveidoja tirdzniecības skolu par zēnu reālskolu, bija tās direktors. Meiteņu ģimnāzijas direktore līdz 1912. gadam bija Anna Ķeniņa. Namā bija arī A. Ķeniņa vadītais grāmatu apgāds "Zalktis" un P. Saulīša grāmatu veikals. No 1909. gada tur notika Bertas Dzenes vadītie sieviešu izglītības kursi, ap 1910. gadu nama augšstāvā darbojās komponista Emīla Dārziņa mātei piederoša pansija. 1912. gadā A. Ķeniņš pameta pedagoga darbu un pārcēlās uz Bornes pagasta Varnaviču muižu. Pirmā pasaules kara laikā namā darbojās Latviešu izglītības biedrības zēnu reālskola un meiteņu ģimnāzija. Pēc tam, kad 1918. gadā A. Ķeniņš atgriezās Rīgā, viņš vairs skolā nestrādāja, bet darbojās kā jurists un politiķis.

1920.-1930. gados skolas ēku izmantoja daudzas izglītības iestādes:

  • Rīgas pilsētas 30. latviešu pamatskola
  • II papildu skola (1921-1923)
  • pilsētas defektīvo bērnu palīgskola, vēlāk Rīgas pilsētas 2. īpatnējā pamatskola un krievu īpatnējā pamatskola
  • Rīgas Tautas augstskola (1920. gadu vidū un beigās)
  • Rīgas lietuvju komitejas ģimnāzija
  • pilsētas 1. vakara pamatskola (30. gadu beigās),
  • Augusta Saulieša latviešu pamatskola (1930. gadu beigās).

Par Ķeniņa "Pūķu pili" iesauktajā ēkā[2] darbojās arī Tautas augstskolu biedrība, Darba studentu biedrība, Latvijas Universitātes jauktais koris Dziesmuvara, Ernsta Feldmaņa teātra mākslas kursi, Kārļa Priedīša grāmatu apgādniecība, Latvijas vidusskolu skolotāju kooperatīvs ar grāmatu veikalu, Latvijas dabaszinātņu biedrības žurnāla "Daba" (1924-1931) redakcija un ekspedīcija, žurnāla "Sieviete" (1924-1927) redakcija, Savstarpējās (uguns)apdrošināšanas centrālā savienība, Savstarpējā dzīvības apdrošināšanas biedrība "Labklājība", Rīgas daiļkrāsotāju krājaizdevu sabiedrība, patērētāju kooperatīvs "Freundschaft", izdevniecība un tipogrāfija "Latvju kultūra" (līdzīpašnieks Ādolfs Erss) un "Latvju kultūras" grāmatu veikals. Nama pagrabstāvā darbojās ēdienu veikals — t. s. "studentu virtuve", G. Jansones rokdarbu un nacionālo apģērbu veikals, V. Liepiņa elektro-tehnisko piederumu un E. Vētras puķu veikali. 1930. gadu beigās namā darbojās dāmu un kungu frizētava "Vera".[3]

Ēkas arhitektūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķeniņu ģimnāzijas projekta skice (1905).

Skolas ēka Tērbatas ielā 15/17 ir viena no pirmajām nacionālā romantisma celtnēm Rīgā. Tai ir izteiksmīgs siluets un dažādos būvmateriālos un apdares variantos veidota fasāde, pie kam šūnakmens fasādes apdarei pēc pasūtītāja ieceres īpaši savākts no Staburaga atlūzām. Apjomu kārtojums ir drošs un spēcīgs, stāvie zelmiņi atsauc atmiņā senatnes būves, pirmā stāva apdarei izmantos dabisks akmens, atsakoties no agrākos laikos pieņemtās materiālu imitācijas, bet no fasādes kompozīcijas var viegli nojaust ēkas iekšējo plānojumu — pirmajā stāvā izvietots vestibils un sabiedriskas telpas, augšējos stāvos atrodas klases, bet pašā augšā — pati lielākā telpa, sarīkojumu zāle, kuras jumta nesošās koka konstrukcijas ir eksponētas ne tikai interjerā, bet arī ēkas fasādē kā ekspresīvās konsoles, kas fiksē zāles pārseguma kopņu galus. Fasādes detalizācija precīzi seko stila garam — tajā nav lieku dekoratīvu elementu, mākslinieciskā izteiksmība sasniegta ar arhitektoniskiem, funkcionāliem paņēmieniem. Logu dizains, atsakoties no klasiskā paņēmiena, ir vēl viena jūgendstilam raksturīga iezīme. Nacionālais romantisms nāk ar slīpinātām logailām, kas atgādina par viduslaiku būvniecības paņēmieniem un interpretē senlatviešu pils ideju. Logu rāmju dalījums jūgendstila ēkās bieži veidots katrai ēkai oriģināls, dažkārt, kā šajā ēkā, logailu dizains katram stāvam ir atšķirīgs, tādējādi uzsverot jaunā laikmeta individualitāti, katra cilvēka vērtību pretstatā pagātnes unificētajai sabiedrībai.

Ieejas risinājums ir neraksturīgs Rīgas centra apbūvei — tā atkāpjas no ietves, veidojot plašāku, segtu telpu pie durvīm, kas nepieciešama sabiedriskai ēkai, ko, pretstatā parastam īres namam, apmeklē ļoti daudz cilvēku. Šajā ieejas daļā bagātīgāk nekā pārējā fasādē parādās arī ornamentāla apdare un jūgendstilam raksturīgās flīzes, kas plaši tika izmantotas ne tikai iekštelpās, bet arī fasādēs.[4]

Piemiņas plāksne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ata Ķeniņa 125. dzimšanas dienā 1999. gada 28. jūlijā pie nama Tērbatas ielā 15/17 atklāja piemiņas plāksni ar uzrakstu "Šo namu 1905. gadā cēluši Atis un Anna Ķeniņi Latvijas kultūrai un izglītībai. Namā bija iekārtota Annas Ķeniņas meiteņu ģimnāzija un Ata Ķeniņa reālskola. Ēka gadsimta sākumā kļuva par latviešu valodas, kultūras un mākslas centru kā iedīgli Latvijas neatkarībai. Arhitekti Eižens Laube un Konstantīns Pēkšēns." Pēc Ķeniņu dzimtas lūguma plāksni atklāja tālaika Latvijas tieslietu ministrs Valdis Birkavs.[5]

Ievērojami skolotāji un audzēkņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģimnāzijā par skolotājiem strādājuši pazīstami rakstnieki un mākslinieki: Fricis Bārda, Kārlis Skalbe, Antons Austriņš, Vilis Plūdons, Augusts Saulietis, Fallijs, Jūlijs Madernieks, Jānis Kuga, Emīls Dārziņš. Skolā 1908-1913 gados mācījās Jēkabs Kazaks.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. anothertravelguide.lv Ieva Zībārte
  2. Liepiņš O. Tālos atspulgos. Mana mūža atmiņas. Kanādā, 1982. — 262. lpp.
  3. zudusilatvija.lv
  4. letonika.lv Anita Antenišķe
  5. vestnesis.lv