Milda Palēviča

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Milda Palēviča
1908. gada portrets
1908. gada portrets
Personīgā informācija
Dzimis 1889. gada 5. februārī
Lielezere, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1972. gada 10. augustā (83 gadi)
Rīga
Tautība latviete
Vispārīgā informācija
Skola, tradīcija intuitīvisms
Alma mater Parīzes Universitāte (Sorbona)
Ietekmējies no Anrī Bergsona
Valoda latviešu valoda

Milda Palēviča,[1] arī Milda Paleviča-Bite (1889—1972) bija latviešu filozofe, akadēmiskās estētikas aizsācēja Latvijā un mākslas vēsturniece, feministe. Franču filozofa Anrī Bergsona (1859—1941) mācības popularizētāja. Pētījusi estētikas un ar to saistītos filozofijas jautājumus, jo sevišķi iedziļinoties estētikas priekšmeta un estētikas kategoriju pētniecībā, tīrās mākslas un diletantisma analīzē. Rakstījusi darbus par mūzikas estētikas tēmām. Latvijas PSR laikā politisku motīvu nedrīkstēja strādāt filozofijas jomā.

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimusi 1889. gada 5. februārī Lielezerē skolotāja Indriķa Palēviča ģimenē, kas vadīja Lielezeres ministrijas skolu, vēlāk Ropažu nepilngadīgo noziedznieku koloniju (1896—1905), kā arī nodarbojies ar mūzikas pedagoģijas metodikas izstrādāšanu.

No 1901. gada mācījās Štēgmanes privātģimnāzijā, tad Dolgihu komercskolā un Annas Ķeniņas meiteņu ģimnāzijā (1905—1907) Rīgā. 1907. gadā viņu par piedalīšanos 1905. gada revolūcijā apcietināja. 1908. gadā viņa emigrēja uz Vīni, bet pēc tam uz Ženēvu, kur viņa 1909. gadā apprecējās ar savu kādreizējo ģimnāzijas skolotāju Konrādu Bullānu (rakstnieku Falliju). Studēja filozofiju Strasbūras Universitātē (1909—1910), mākslas studiju nolūkā dzīvoja Venēcijā un Florencē (1910—1911), tad studēja mākslu (1911—1914) un filozofiju (1915) Parīzes Universitātē.

Sakarā ar Pirmā pasaules kara sākumu 1915. gadā viņa kopā ar vīru atgriezās Rīgā, tad devās uz Maskavu, kur tā paša gada decembrī Fallijs mira. Milda Paleviča pārcēlās uz Petrogradu no kurienes 1917. gadā devās pie tēva uz Tālajiem Austrumiem un visu Krievijas pilsoņu kara laiku līdz 1920. gadam mācīja valodas gan Mandžūrijas ģimnāzijā gan arī Vladivostokas Universitātē.

1920. gadā viņa kopā ar tēvu atgriezās Latvijā un Latvijas Konservatorijā lasīja lekcijas par estētiku un mākslas zinātni. 1921. gadā viņa salaulājās ar kapteini J. Biti un strādāja par ģimnāzijas skolotāju Rīgā (1921—1923). 1923. gadā turpināja filozofijas studijas Parīzes Universitātē un 1925. gadā Sorbonā ieguva filozofijas doktores grādu ar pētījumu par modernās vācu estētikas kritiskajām un zinātniskajām tendencēm.[2]

Latvijas Konservatorijas mācību spēki 1929. gadā. Pirmajā rindā no kreisās: N. Kārkliņa, E. Freivalde-Miške, M. Gubene, A. Sokolovska, J. Vītols, P. Šūberts, B. Roge, E. Francmane, E. Goldmane-Elverfelde; 2. rindā: N. Kreicbergs, L. Gomane-Dombrovska, J. Jurjāns, E. Ungerna de Horna, A. Daugulis, P. Jurjāns, J. Kārkliņš, F. Ertnere, A. Benefelde, P. Sakss, F. Korādo; 3. rindā: J. Neimanis, nezināms, Ā. Ābele, A. Ozoliņš, M. Palēviča-Bite, O. Zīverss, A. Jermolovs, V. Lazda.

Pēc tam turpināja lektores darbu Latvijas Konservatorijā un Latvijas Universitātē, kā Latvijas konservatorijas pārstāve piedalījās estētikas un mākslas zinātnes kongresos Hamburgā (1930) un Parīzē (1937). 1936. gadā izdeva rakstu krājumu "Aistētikas problēmas". Bija Latvijas Sievietes darba tiesību aizsardzības biedrības priekšsēdētāja. Otrā Pasaules kara beigās izlēma palikt Latvijā, pirmos pēckara gadus M. Palēviča-Bite lasīja lekcijas filozofijā.

1950. gadā M. Palēviča tika atstādināta no pedagoģiskā darba, jo tika apšaubīta viņas Sorbonnā iegūtā zinātniskā grāda pilntiesību padomju augstākajā mācību iestādē, komisija Maskavā bez jaunas disertācijas aizstāvēšanas atsacījās apliecināt M. Palēvičas zinātnisko kvalifikāciju. Kā vienīgais publicētais darbs bija viņas pētījumu par Raiņa estētiskajiem uzskatiem žurnāla "Karogs" burtnīcā. Noraidošu lēmumu par publicēšanu no Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Valsts izdevniecības saņēma manuskripts "Estētiskās domas attīstība Latvijā 19. gs. un 20. gs. pirmajā pusē (līdz 1940. gadam)".[3]

Mirusi 1972. gada 10. augustā. Viņas Latvijas PSR laikā nepublicētie darbi tika izdoti tikai pēc 1991. gada.

Filosofija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Milda Palēviča bija ievērojama intuitīvisma pārstāve Latvijā. Citādi akcentēts vispārinošu atziņu klāsts, kas saglabāja savu nozīmi visā starpkaru posmā, saistās ar intuīcijas izcēlumu mākslas radīšanā un uztverē, kas lielā mērā norāda uz zināmu, inerces radītu, uzkavēšanos 20. gadsimta sākuma aktualitātēs. Estētiķes Mildas Palēvičas publikācijās par mākslu ir analizētas filozofu I. Kanta, B. Spinozas, A. Šopenhauera, psiholoģiskās estētikas pārstāvju T. Lipsa, J. Folkelta. estētiku un mākslas teorētiķu K. Fīdlera, R. Hāmana, M. Desuāra, B. Kristiansena u.c. autoru idejas, kas norāda uz plašu mākslas literatūras klāsta pārzināšanu. Tomēr visnozīmīgākais viņas uzskatu avots bija franču filozofa Anrī Bergsona koncepcija. Lielā mērā M. Palēviču varētu pat uzskatīt par ievērojamāko A. Bergsona ideju popularizētāju Latvijā, jau 1920. gadu sākumā viņa akcentēja, ka mākslas valstība ir fantāzijas tēli, jūtas un pārdzīvojumi, atklājot lietu būtības citādi nekā zinātne un filozofija un, pateicoties intuīcijai, mēs gūstam "viengabalainu, sintētisku lietu aptvertni". Līdzīgi izteikumi par intuīcijas vadošo lomu pieder rakstniekam Eduardam Tūteram, dzejniekam Kārlim Jēkabsonam u.c. autoriem.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Doktora disertācijas titullapa (1926).
  • Essai sur les tendances critiques et scientifiques de l'esthétique allemande contemporaine. F. Alcan, 1926 — 335 lpp. (M. Bites-Paļēvičas doktora disertācija, 1926)
  • Anrī Bergsona revolucionārā nozīme filosofijā (Paļeviču Milda). [Rīga]: 1923 — 26 lpp.
  • Aistētikas problēmas, 1936
  • Fallijs. Dzejdarbu izlase. Milda Paleviča; priekšv. Fallija personība un domu pasaule, 5.—110.lpp., aut. Milda Paleviča. Rīga : Latvju Grāmata 1942
  • Vai sieviete piepilda savu cilvēcisko uzdotību tikai ģimenē? Students 1937. — Nr. 6(258) 191.lpp.
  • Filozofijas un mākslas zinātnes kongresi šā gada augustā Parīzē. Students 1937. — Nr. 2(254) 83.—84. lpp.
  • Filozofijas un mākslas zinātnes kongresi Parīzē. Vārds. 1937. — Nr. 10. — 249.—250. lpp.
  • Filozofijas un estētikas kongresi Parīzē. Daugava 1937. — Nr. 11 1046.—1052. lpp.
  • Daugavas" desmit gadi. Students 1937. — Nr. 6(258) 181.lpp.
  • Angelika Gailīte "Francijā". Daugava 1937. — Nr. 7 656.—657. lpp.
  • Albērs Tibodē kā filozofs. Daugava 1938. — Nr. 9 861.—869. lpp.
  • Latvijas akadēmiski izglītoto sieviešu apvienības tapšana un pirmais darba posms. Latvijas Akadēmiski Izglītoto Sieviešu Apvienības Ziņojumi 1938. — maijs [1.]—3. lpp.
  • Valsts garīgie pamati. Universitas. 1938. Nr. 17 477.—478 .lpp.
  • Palēviča, M. Garīgās augšanas un atjaunotnes ideja Raiņa estētikā. Padomju Zeme, 1965, 14. sept.
  • Gara krīze. Karogs, 1991. — Nr.5/6 243.—250. lpp.
  • Anrī Bergsona ētika un aistētika. Kultūras Avīze, 1993. — Nr.8/9 11.—13. lpp.
  • Mans darbs — izmisīga cīņa. Karogs, 1995. — nr. 3. — 212.-230.lpp. Karogs, 1995. — nr. 2. — 209.—226. lpp.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Par filozofi Mildu Palēviču (1889—1972). Karogs, 1991. — Nr.5/6 237.—243.; 251.—267. lpp.
  • Stella Pelše. Mildas Palēvičas estētika un feministika. Feministica Lettica, 1999. — Nr. 1 54.—65. lpp.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca. XV. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 30 458.—30 459.. sleja.
  2. Essai sur les tendances critiques et scientifiques de l'esthétique allemande contemporaine, par Milda Bites-Palevitch, professeur d'esthétique au Conservatoire de musique de Riga Lettonie
  3. Inga Millere. Mildas Palevičas filozofiskie un estētiskie uzskati (2009)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]