Kanstancins Kaļinovskis

Kanstancins Kaļinovskis; Вінцэнт Канстанцін Каліноўскі
Personīgā informācija
Dzimis	1838. gada 2. februārī ; Mastauļēni, Grodņas guberņa; (tagad Podlases vojevodiste, Polija)
Miris	1864. gada 22. martā (26 gadi); Viļņa (tagad Lietuva)
Tautība	baltkrievs
Nodarbošanās	muižnieks, publicists

Vincents Kanstancins Kaļinovskis (baltkrievu: Вінцэнт Канстанцін Каліноўскі, 1838—1863) vai Kastus Kalinouskis (Кастусь Каліноўскі) bija Baltkrievijas un Polijas muižnieks, jurists un publicists. Janvāra sacelšanās laikā vadīja Lietuvas un Baltkrievijas provinces pagaidu valdību.

Dzīvesgājums

Dzimis 1838. gada 2. februārī (21. janvārī pēc v.s.) Mastauļēnu muižas (mūsdienās Mostowlany Polijā) pārvaldnieka ģimenē Grodņas guberņā, 1849. gadā viņa tēvs nopirka pusmuižu netālu no Svislačas. Pēc vietējās skolas beigšanas 1855. gadā Kaļinovskis kā eksterns iestājās Maskavas Universitātes Medicīnas fakultātē, bet jau pēc viena semestra viņš pārgāja studēt Sanktpēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Kopā ar brāli Viktoru viņš iesaistījās poļu studentu slepenās biedrībās, kuras vadīja Zigmunts Serakovskis un Jaroslavs Dombrovskis. Pēc universitātes absolvēšanas 1860. gadā Kaļinovskis nesekmīgi mēģināja atrast darbu Viļņā, apmetās uz dzīvi Grodņā un 1862. gada jūnijā sāka publicēt laikrakstu Mużyckaja Prauda ("Zemnieku patiesība"), kas bija pirmā latīņu drukā iznākošā avīze baltkrievu valodā.

1862. gada oktobrī Kaļinovskis kļuva par nelegālās "Lietuvas provinces komitejas" vadītāju, kas Janvāra sacelšanās laikā 1863. gada 1. februārī tika pārdēvēta par Lietuvas un Baltkrievijas provinces pagaidu valdību (Часовы правінцыяльны ўрад Літвы і Беларусі), taču jau 11. martā (27. februārī pēc v.s.) bija spiesta nodot varu Lietuvas provinces administrācijai. 1863. gada pavasarī brīvības cīnītāju karaspēks atkāpās uz Biržiem Kurzemes guberņas pierobežā, kur tika sakauts 7.—9. maija kaujās pie Medeiķiem, Gudišķiem un Šnūrišķiem. 1863. gada jūlijā Kaļinovskis atkal kļuva par sacelšanās vadītāju kā Lietuvas izpildkomitejas vadītājs Viļņā ar segvārdu Ignācijs Vitažeņecs.

1864. gada 9. februārī Kaļinovski arestēja un kara tiesa viņam piesprieda nāves sodu pakarot. Sodu izpildīja 1864. gada 22. martā Lukišķu laukumā Viļņā un mirstīgās atliekas slepeni apraka Ģedimina kalna pakājē, blakus agrāk nogalinātajiem brīvības cīnītājiem.

Pārapbedīšana

2016. gada nogalē pēc vairākiem zemes nogruvumiem Ģedimina kalnā atklājās 1863. gada janvāra sacelšanās līderu mirstīgās atliekas. 2019. gada 22. novembrī tās svinīgi apglabāja Viļņas Rasu kapu kapličas kolumbārijā. Uz sēru ceremoniju Viļņas katedrālē ieradās Lietuvas prezidents Gitans Nausēda, Polijas prezidents Andžejs Duda, Baltkrievijas vicepremjers Ihars Petrišenka, kā arī Latvijas un Ukrainas valdību pārstāvji. Bija ieradušies arī Baltkrievijas opozīcijas aktīvisti ar Baltkrievijas Tautas Republikas karogiem.^[1]

Piemineklis Šalčininkos
Baltkrievijas pastmarka (1993)
Piemiņas vieta nāves soda vietā Viļņā
Piemiņas vieta nāves soda vietā Viļņā
Piemineklis dzimšanas vietā Mastauļēnos

Piemiņa

1993. gadā Baltkrievijā tika izdota Kaļinovskim veltīta pastmarka.
2013. gada februārī tika izdota Kaļinovska 175. dzimšanas gadadienai veltīta pastkarte.^[2]
2013. gada augustā Minskā uz vienas no ēkām tika atjaunota Kaļinovskim veltīta piemiņas plāksne.^[3]
Pēc Krievijas 2022. gada iebrukuma Ukrainā tika izveidots Kanstancina Kaļinovska vārdā nosaukts brīvprātīgo baltkrievu bataljons (kopš 2022. gada 21. maija - pulks)^[4], kas 25. martā nodeva zvērestu kā Ukrainas bruņoto spēku vienība.^[5]

Literatūra

Белявская И. М. А. И. Герцен и польское национально-освободительное движение 60-х годов XIX в. — Москва, 1954.
Смирнов А. Ф. Кастусь Калиновский. — Минск. — 1963.
Шалкевич В. Ф. Кастусь Калиновский: Страницы биографии. — Минск, 1988.
Гронский А. Д. Кастусь Калиновский: конструирование героя // Беларуская думка. — 2008. -№ 2. — С. 82-87.
Ефимов А. С. Константин Калиновский — «проклятый скиталец» // Нигилизм и готика. Альманах [ISBN 978-5-604-72625-9]. — Москва, 2022. С. 333—340.
Карпович О. В. Участие населения белорусских уездов Гродненской губернии в восстании 1863—1864 гг.// Веснік Гродзенскага дзяржаўнага універсітэта. Серыя 1.- 2009. — № 1.
Смірноў А. П. Кастусь Каліноўскі ў паўстанні 1863 года. — Мінск, 1959.

Atsauces

↑ Lietuvā pārapbedīti 1863. gada sacelšanās līderi lsm.lv 2019. gada 22. novembrī
↑ ««Белпошта» выпусціла картку з маркай да 175-годдзя Каліноўскага». Наша Ніва. 2013. gada 18. janv.
↑ «У Мінску аднавілі шыльду ў гонар Каліноўскага». Наша Ніва. 2013. gada 6. aug.
↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 16. aprīlī. Skatīts: 2022. gada 14. novembrī.
↑ «Батальон белорусских добровольцев имени Калиновского вошел в состав Вооруженных сил Украины». Зеркало. 2022. gada 26. marts.

[1] Lietuvā pārapbedīti 1863. gada sacelšanās līderi lsm.lv 2019. gada 22. novembrī

[2] ««Белпошта» выпусціла картку з маркай да 175-годдзя Каліноўскага». Наша Ніва. 2013. gada 18. janv.

[3] «У Мінску аднавілі шыльду ў гонар Каліноўскага». Наша Ніва. 2013. gada 6. aug.

[4] «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 16. aprīlī. Skatīts: 2022. gada 14. novembrī.

[5] «Батальон белорусских добровольцев имени Калиновского вошел в состав Вооруженных сил Украины». Зеркало. 2022. gada 26. marts.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]