Korāns
Šī raksta neitralitāte ir apšaubāma. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pārrakstot tekstu neitrālā valodā. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Šis raksts ir jāuzlabo, lai ievērotu Vikipēdijā pieņemto stilu un/vai formatēšanu. Iemesls: atsauces, kas dotas uz pašu Korānu, iespēju robežās būtu jāaizstāj ar atsaucēm uz sekundāriem avotiem Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Korāns (arābu: القرآن al qurʼān - burtiski: lasīšana[1]) ir galvenais islāma reliģiskais teksts (islāma svētie raksti). Islāmā tiek uzskatīts, ka Korānu pravietim Muhamedam ar erceņģeļa Gabriela starpniecību[2] atklājis pats Dievs (Allāhs).[3] Musulmaņi Korānu uzskata par Dieva pēdējo atklāsmi cilvēkiem.[4]
Tematika un nozīme islāma zinātnēs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Musulmaņi uzskata Korānu par Allāha vārdiem,[5] kuri ir islāma ticības galvenais avots. Korāns ir liecība par notikumiem Arābijas pussalā 7. gadsimta sākumā, kura apraksta arābu civilizācijas politeisma izpausmes "tumsonības laikmetā"[6] un elku pielūdzēju reakciju uz Muhameda aicinājumiem pievērsties viendievībai.[7] Tas dod praktiskos un garīgos norādījumus,[8] kuri veicināja šīs sabiedrības totālu izmainīšanos sociālajā, ideoloģiskajā un reliģiskajā jomā divu gadu desmitu laikā. Korāns ir vēsturiska liecība arī par citu Arābijas pussalu apdzīvojošu tautu vēsturi.[9] Tas atklāj vietējo jūdaisma piekritēju uzvedību tā laika apstākļos [10] un viņu reakciju uz gaidītā pravieša arābu izcelsmi.[11]
Korāns ir galvenais avotu visām musulmaņu sadzīves jomām.[12] Tas ir islāma teoloģijas un pārliecības galvenais avots,[13] kurš apraksta tādus teoloģiskus jautājumus kā viendievības nepieciešamība [14] un politeisma prettiesiskums [15] un bezjēdzība,[16] Dieva personvārdus,[17] darbus un īpašības (atribūtus), Apslēptās pasaules pastāvēšanu,[18] kura iekļauj eņģeļus [19] un džinus,[20] un viņu vietu un nozīmi musulmaņu attiecībās ar Dievu.[21] Tā apspriesto jautājumu klāstā ir islāma eshatoloģija, kura pavēsta par nākotnes notikumiem pirms Tiesas dienas,[22] cilvēka dzīvi pēc nāves,[23] augšāmcelšanu,[24] notikumu norisi Tiesas dienā [25] un cilvēku paveikto darbu rezultātu.[26]
Korāns ir arī islāma jurisprudences galvenais avots,[27][28][29] kurš satur galvenokārt virspusējas norādes uz reliģiskās prakses [30] un darījumu regulām sociālajā vai finansiālajā sfērā,[31] izskaidro rituālās prakses jēgu, nozīmi un ietekmi uz musulmaņu sabiedrību,[32] kā arī krasi nošķir atļautā un aizliegtā robežas svarīgākajos ikdienas jautājumos.[33] Musulmaņiem Korāns ir avots arī tādos jurisprudences jautājumos kā laulības,[34] šķiršanās,[35] mantojuma sadale,[36] attiecības starp ģimenes locekļiem[37] un attiecības starp sabiedrības indivīdiem,[38] justīcijas pamatprincipi,[39] politiskās attiecības militārajā,[40] ekonomiskajā[41] un reliģiskajā jomā,[42] tiesību un pienākumu normas un daudzos citos sīkākos jautājumos. Korāns ir avots arī musulmaņu morāles un uzvedības normām. Tajā tiek aprakstītas Allāha praviešu un viņu sekotāju rakstura īpašības,[43] uzvedība un rīcība, parādīta viņu morāle,[44] godīgums,[45] pašziedošanās[46] un pieturēšanās Allāha noliktajiem likumiem.[47]
Korāns ir arī arābu valodas gramatikas galvenais un nozīmīgākais avots.[48] Mūsdienās zināmā arābu valodas gramatika ir radusies tikai Alija ibn Abī Tāliba valdīšanas laikā (656. - 661. g.),[49][50][P 1] kad viņš pavēlēja uzsākt arābu valodas likumu un principu deducēšanu un veikt to pierakstīšanu, lai islāmā pārejošās nearābu tautas varētu pareizi saprast islāma reliģiskos tekstus. Korāns ir neaizvietojams avots gan arābu sintakses, gan locījumu un konjugāciju gramatikas, gan morfoloģijas, gan fonētikas, gan retorikas, gan citām valodas zinātnēm. Tās tika attīstītas, balstoties uz Kurāna tekstuālo monolītu.
Galvenais Korāna temats ir aicinājums visiem cilvēkiem pievērsties viendievībai, pilnībā atsakoties no jebkādām politeisma (daudzdievības) izpausmēm visās dzīves jomās,[51] šī aicinājuma pamatojums, politeisma kritika un tā tiesiskuma noliegšana no teoloģiskās un racionālās puses.
Praktiskais pielietojums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Korāna rečitācija ir rituālās pielūgsmes veids. Islāms nosaka tā rečitāciju gan kā patstāvīgu rituālu, gan dažāda veida rituālo lūgšanu daļu. Musulmaņu pasaulē plaši izplatīta prakse iegaumēt Korāna tekstu no galvas. Korāna rečitāciju izmanto ārstniecības nolūkos un eksorcisma seansos. Korāna skaidrojums un tā pasniegšana tiek skatīta kā teoloģiski atbalstāma nodarbe.
Lietas, kuras islāms nenosaka vai aizliedz, bet kuras ir bieži sastopamas tradicionālā islāma reģionos:
- Korāna nēsāšana līdzi, cerot uz kaut kāda veida svētību vai aizsardzību.[52]
- Korāna skūpstīšana.[53]
- zvērēšana, liekot roku uz Korāna.[54]
- Korāna zīmju izmantošana telpas rotājumos.[55]
- Korāna lasītāja nolīgšana rečitācijai sakarā ar kāda nāvi.[56]
Korāna izaicinājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kā vienu no argumentiem par labu savam patiesumam Korāns izmanto aicinājumu atkārtot tā neatdarināmo dabu. Šis aicinājums ticis izteikts vairākos etapos. No sākuma arābiem ticis piedāvāts sacerēt ko līdzīgu visam Korānam.[57] Arābi nebija spējīgi to atdarināt, tāpēc ticis piedāvāts sacerēt ko līdzīgu desmit Korāna sūrām.[58] Arī šis uzdevums ir bijis neizpildāms, un Dievs piedāvāja sacerēt ko līdzīgu kaut vienai Korāna sūrai.[59] Viens no iemesliem, kāpēc arābi pat nav mēģinājuši to kopīgiem spēkiem atdarināt, bija Korāna pavisam jauns un neatkārtojams izteiksmes stils. Arābu literārais mantojums sastāv no prozaiskiem un dzejiskiem darbiem, kuri tika proklamēti noteiktajā pantmērā un ritmā. Arābu dzeja tika sacerēta sešpadsmit dažādos dzejas pantmēros, bet proza sastāvēja no atskaņotām un neatskaņotām vārsmām. Korāns, savukārt, nav dzeja, taču tajā harmonē gan baltās dzejas prozaisks stāstījums, gan dažādu pantmēru atskaņa. Dažas zīmes atgādina prozu ar atskaņām, bet citas dzeju ar regulāru un enerģisku tempu. Korāns nav arī izklāsts klasiskās prozas stilā vai ierastajā cilvēku valodā. Lai atdarinātu Korānu, poēzijas pārzinējiem vajadzēja sacerēt mākslas darbu, kurš neietilptu nevienā zināmajā dzejas pantmērā, taču vienlaikus atgādinātu ar savu lasījumu dzejas emocionālumu un skanējuma tembru, kurš neliktos prozaisks, taču izklāstītu pavisam nepoētiskus tematus skanīgā, ritmiskā stāstījuma stilā. To labi saprotot, arābu izteiksmes mākslinieki nav mēģinājuši sacensties ar Korānu un ir atzinuši savu nespēju tā priekšā.
Neatdarināmā Korāna daba tikusi korānistikas zinātnieku un filologu izpētīta. Savos darbos viņi ir norādījuši uz vairākiem neatdarināmās Korāna dabas aspektiem.[60] Daži no šiem Korāna pētnieku izteiktajiem aspektiem ir:
- Korāna stils un valoda pārspēj jebkura arābu sacerējuma stilu un valodu. Tā zīmes ir neatdarināmas ne pēc savas formas, ne satura, ne recitācijas skanējuma.
- Korāna zīmes, pretēji pareģotāju runām, ir skaidras un saprotamas, neskatoties uz to, ka tās ir dziļu nozīmju pilnas.
- Kоrāniskā likumdošana, pretēji cilvēku izdomātajiem likumiem, ir tālredzīgas gudrības pilna, aptver visas cilvēka dzīves puses un ir derīga katrā laikā un vietā.
- Korāna zīmes satur vēsturiski korektu hroniku par pagātnes notikumiem, kurus nevarēja zināt pat izglītots tā laika arābu pussalas iedzīvotājs.
- Korāna zīmes, pretēji miglainajām gaišreģu metaforām un zīlētāju alegoriskiem pareģojumiem, satur tiešas zināšanas par apslēpto pasauli un nedivdomīgus nākotnes paredzējumus.
- Korāna zīmes satur zinātnisku informāciju, kura nebūt nav pretrunā pat ar modernākiem neapstrīdamiem zinātniskiem atklājumiem, neskatoties uz to, ka tās tika nosūtītas pirms četrpadsmit gadsimtiem.
- Korāna zīmes, pretēji filozofu minējumiem, tieši un pārliecinoši atbild uz jautājumu par dzīves jēgu un citiem garīgiem jautājumiem, atbildes uz kuriem ir nepieciešamas cilvēku labklājīgajai eksistēšanai.
- Korāna zīmes atstāj ievērojamu iespaidu ne tikai uz dvēselēm, bet arī uz cilvēku ķermeņiem, un ārstē fizioloģiskās un garīgās saslimšanas.
- Korāna zīmes nesatur savstarpējās pretrunas, daudzas atšķirīga laikmeta zīmes atkārto vienas un tās pašas patiesības, neskatoties uz to, ka Korāns tika sūtīts divdesmit triju gadu laikā. Ja Kurāns būtu cilvēka sacerēts tik ilgā periodā, tad tajā būtu atrodamas gan pretrunas, gan ideoloģiskās domas attīstība, gan morālu uzskatu maiņa, gan citas ideoloģiski neatkarīgam cilvēkam raksturīgas pārmaiņas.
- Korāna zīmes tika nosūtītas cilvēkam, kurš neprata ne rakstīt, ne lasīt.[61] Viņu neviens nav apmācījis ne dzejas mākslu,[62] ne teoloģiju,[63] ne vēsturi.[64]
Teksta vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Korāna teksta vēsturi var iedalīt divos laikposmos: pravieša Muhammada dzīves laikā un pēc viņa nāves. Laikposmu pēc pravieša nāves var iedalīt divos Korāna kompilācijas posmos: Abū Bekra laikā un Usmāna ibn Affāna laikā.[65]
Pierakstīšana pravieša laikā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Korāna pierakstīšanas vēsturi pravieša dzīves laikā var iedalīt Mekas un Medīnas laikposmos.
Mekas laikposmā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Korāna teksts "Allāha grāmatu" nosauc par kitāb (arābu: كتاب – grāmata; raksts).[66] Apgalvots, ka agrajos Korāna nosūtīšanas etapos tas ticis pierakstīts uz atsevišķiem tajā laikā izmantojamiem pierakstīšanas materiāliem. Ir liecības par to, ka Korāns ticis pierakstīts sākot ar Mekas periodu. Stāstā par to, kā Umars ibn Al-Khattābs pieņem islāmu, ir teikts: “Viņš teica: “Es ienācu, apsēdos uz gultas, paskatījos uz lapām mājas vidū, un prasīju: “Kas tas ir? Padod to man.”” Un viņa [t.i. viņa māsa] atbildēja: “Tu neesi to cienīgs, jo tu neattīri sevi no nešķīstām lietām, bet tas ir kitāb (grāmata, raksts), kuram pieskaras tikai attīrītie.””[67] Pēc Ibn Abbāsa liecības tās Korāna sūras, kas tikušas nosūtītas Mekā, tikušas pierakstītas tajā pašā periodā.[68] Viens no oficiāliem Kurāna teksta pierakstītajiem šajā periodā bija Khālids ibn Saīds ibn Al-Ās, kurš teicis: “Es biju pirmais, kas pierakstīja “Visžēlīgākā, Žēlojošā Allāha vārdā.”[69]”[70]
Medīnas laikposmā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]To, ka Korāns jau ticis pierakstīts šajā periodā, apliecina Medīnā nosūtītās sūras, kurās Korāns tiek saukts par tīstokļiem.[71] Zinātnieki un pētnieki piemina vairāk kā sešdesmit līdzgaitnieku vārdus, kuriem pravietis uzticējis pierakstīt Korāna tekstu kādā Medīnas perioda laikā.[72] Pēc tam, kad kāda Kurāna zīme vai sūra tikusi nosūtīta, pravietis sauca kādu no saviem pierakstītājiem, lai viņš pierakstītu atklāsmi.[73] Šajā periodā biežāk par citiem pierakstīja Zeids ibn Sābits,[74] un tāpēc viņu nosauca par Kātib (arābu: كاتب – pierakstītājs; rakstītājs). Ja Zeids nebija uz vietas, viņa vietā pierakstīja kāds cits.[73][75] Zeids pierakstīja atklāsmi un pēc tam nolasīja to pravietim, lai pārliecinātos, ka pierakstītais ir pareizs.[76] Pamatojoties uz to līdzgaitnieku skaitu, kuri ir piedalījušies atklāsmes pierakstīšanā un pravieša paradumu izsaukt pierakstītājus un pārbaudīt viņu pierakstīto, var droši secināt, ka jau viņa dzīves laikā viss Korāna teksts bijis pieejams rakstiskā formā. Par lielu to musulmaņu skaitu, kuri zinājuši Korānu no galvas, liecina stāsts par septiņdesmit pie Maūnas akas nogalinātajiem līdzgaitniekiem, katrs no kuriem zināja līdz tam laikam nosūtīto Korāna tekstu no galvas.[77]
Korāna teksta kompilēšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Muhameda dzīves laikā Korāns vēl netika apkopots vienā sējumā, kā par to liecina Zeida ibn Sābita teiktais: “Pravietis – lai miers viņam un Dieva svētība – nomira, kad Kurāns vēl netika salikts vienā grāmatā.”[78] Pirmkārt jau tāpēc, ka pats Korāns liecināja, ka tas nav pravieša uzdevums. Dievs ir teicis par Korānu: Patiesi, tā [t.i. Korāna] savākšana un nolasīšana ir Mūsu ziņā [75:17]. Par iemeslu tam var minēt arī to, ka Kurāna teksts palika nepabeigts līdz pat pravieša nāvei un atklāsmes beigām, kad tika nosūtīta pēdējā sūra. Kā zināms, sūru un zīmju secība tekstā nav hronoloģiska. Jaunatklātās zīmes varēja būt ievietotas dažādās sūrās, jebkurā vietā, tāpēc Korāna tekstu, kurš būtu ierakstīts vienā sējumā, sastādīt atklāsmes nosūtīšanas laikā nebija iespējams. Komentējot šo Zeida izteicienu, Al-Khattābī saka: “Jau Allāha pravieša – lai miers viņam un Dieva svētība – laikā Korāns tika pierakstīts pilnībā, taču tas netika savākts vienā vietā un sūras netika saliktas secīgi.”[79]
Abū Bakra laikā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Abū Bakra, pirmā kalifa laikā tika uzsākta Kurāna fragmentu salikšana vienā apkopojumā. Pēc apspriedes ar lielākajiem pravieša līdzgaitniekiem, šo darbu Abū Bekrs uzticējis Zeidam ibn Sābitam, pravieša tuvākajam pierakstītājam.[80][81]
Uzsākot apkopošanas darbus, Abū Bekrs devis Zeidam un Umaram rīkojumu pierakstīt tikai tās zīmes, par kurām liecināja divi liecinieki.[82]
Ibn Hadžars komentē šādu Abū Bakra rīkojumu, sakot: “Un tas norāda uz to, ka Zeids neaprobežojās tikai ar to, ka tas [fragments] pastāv pierakstītā veidā, bet [atteicās pierakstīt], kamēr neliecinās tas, kurš to būtu dzirdējis ar savām ausīm, neskatoties uz to, ka Zeids pats to zina no galvas. (..) Visticamāk ar diviem lieciniekiem ir domāta atmiņa un pieraksts, vai arī domāts, ka viņiem jāliecina, ka tas pierakstītais ir pierakstīts pravieša – lai miers viņam un Dieva svētība – priekšā, vai domāts, ka tas ir viens no lasījuma veidiem, kurā Korāns ticis nosūtīts. Un viņu mērķis bija pierakstīt tikai to, kas ticis pierakstīts pravieša – lai miers viņam un Dieva svētība – priekšā, ne to, kas pamatojas tikai uz atmiņu.”[83] “Un Abū Bekrs pavēlējis pierakstīt tikai to, kas bija pierakstīts, tāpēc arī kavējās ar sūras Barā nobeiguma zīmes pierakstīšanu, kamēr nebija atradis to pierakstītu, lai gan viņš pats un tie, kas bija ar viņu, to zināja no galvas.”[84]
Kompilējot Korāna tekstu, Zeids ir paveicis visu iespējamo, lai Korāna apkopojums tiktu sastādīts tikai no autentiskās informācijas, lai informācijas ķēdes posmu skaits būtu minimāls un informācija tiktu liecinieku apstiprināta. Zeida sastādītais apkopojums tika salikts, ievērojot maksimāli drošāku informācijas ceļu ar maksimāli stingru mutiskās informācijas kritiku. Šie nosacījumi ir:
- Mutiska liecība par to, ka zīme ir pierakstīta pravieša priekšā, kam sekoja viņa paša pārbaude, nevis ir pārkopēta no kāda cita pieraksta.
- Mutiska liecība par to, ka zīme ir dzirdēta no pravieša mutes, nevis kāda cita nolasīta vai nodiktēta.
- Zeids, pašam zinot Kurāna tekstu no galvas, atteicās ierakstīt zīmes no savas atmiņas bez liecinieku apstiprinājuma un citu kritēriju ievērošanas.
Šie kritēriji rosināja vienu no svarīgākajiem autentiskuma faktoriem – visas sabiedrības līdzdalību Korāna apkopojuma tapšanā. Piedalījās gan tie, kuri iegaumējuši un pierakstījuši, gan tie, kuri tikai iegaumējuši, gan tie, kuri tikai pierakstījuši.
Pēc tam, kad Korāna fragmentu apkopošana tika pabeigta, Korāna lapas nonāca islāma valsts arhīvā, Abū Bakra uzraudzībā, pēc viņa nāves tās nonāca pie Umara, bet pēc viņa bojāejas – pie Umara meitas un pravieša atraitnes Hafsas.[85]
Usmāna ibn Affāna laikā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Autorība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Reliģiskie raksti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Islāmā ar jēdzienu „raksti” jeb „grāmatas” apzīmē atklāsmes, kuras praviešiem atklājis Dievs. Bez Korāna, par tādiem arī uzskata "Suhūf Ibrāhīm" (Ibrāhīma (Ābrama) ruļļi), Tevrātu (Mozum iesniegtais raksts, nejaukt ar Pentateihu), Zabūru (psalmi) un Indžīlu (Jēzum atklātais raksts, nejaukt ar kanonizētajiem evaņģēlijiem), jo tie visi ir minēti Korānā.
Korānā visas šīs atklāsmes sauc par Dieva dotām atklāsmēm.
Suhuf Ibrāhīma (Ibrāhīma ruļļi)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ibrāhīma ruļļi (arābu: صحف إبراهيم) tiek uzskatīti par pazudušiem. Korānā divās Mekas perioda sūrās atrodama atsauce uz „Ibrāhīma ruļļiem”,[86] ar kuriem, domājams, apzīmētas iepriekšējas atklāsmes. Tajās pašās sūrās tiek atklāts daļējs šo ruļļu saturs.
Tevrāts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vairāki valodniecības vēsturnieki rakstu avotu kritikas nozarē uzskata, ka piecas Mozus grāmatas ir nevis viena autora darbs, bet ir vairāku atsevišķu rakstu apkopojums. Toties par Tevrātu islāmā sauc svētos rakstus, kurus Dievs devis Mūsam, un tos nevajadzētu jaukt ar sarakstīto Pеntateihu. Kurāns apgalvo, ka Tevrāta autors ir Dievs. Tajā ir teikts: "Patiesi, Mēs lejupsūtījām Tevrātu" (5:44). Jūdaismā par Toru nereti sauc visu Veco derību jeb Tanahu. Islāmā uzskata, ka jūdi Tevrāta tekstu ir sagrozījuši un tā vietā pasniedz Mozus dzīvesstāsta apkopojumu Toru, kurā ir iekļauti juridiska un teoloģiska rakstura fragmenti no Tevrāta.
Zabūrs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Zabūrs (arābu: زبور - burtiski: grāmata, raksts[87]) ir raksti, kas doti pirms Korāna pravietim Dāvūdam, tāpēc to sauc arī par "Dāvūda Zabūru". Islāmā neuzskata, ka Zabūra autors ir Dāvūds, jo to, līdzīgi kā citus svētos rakstus, ir lejupsūtījis Dievs. Korānā ir teikts: "Un Davūdam Mēs iedevām Zābūru" (4:163. un 17:55.). Korānā Zabūru vārdā min tikai trīs reizes.[88][P 2] Saskaņā ar viedokli par to, ka 21:105 ir minēts Dāvūda Zabūrs, šī zīme atklāj daļēju Zabūra saturu: "Un [zvēru pie Dieva], Zabūrā [vai Rakstos] pēc Atgādinājuma Mēs ierakstījām, ka zemi iemantos Mani taisnīgie kalpi."" Saskaņā ar šīm zīmēm, Psalmus nedrīkst uzskatīt par Zābūra oriģinālu, jo par Psalmu autoru tradicionāli uzskata Dāvidu,[89] bet neatkarīgi pētnieki uzsver, ka Psalmiem ir vairāki autori, kuru starpā daudzi ir nezināmi.[90]
Indžīls
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Viens no lielākajiem pārpratumiem ir uzskats par to, ka Indžīls ir kanonizētie Jaunās Derības evaņģēliji. Ar Indžīlu (arābu: إنجيل ) islāmā apzīmē rakstus, kuri ir atklāti pašam Jēzum jeb islāma tradīcijā Īsam. Korānā ir teikts: "un Mēs iedevām viņam [t.i. Īsam] Indžīlu" (5:46 un 57:27). Islāmā uzskata, ka esošais Evaņģēliju teksts ir Jēzus dzīvesstāsta konspekti, nevis Jēzum atklātais raksts Indžīls, kurš visticamāk ir pazaudēts vai kā citādi beidzis savu pastāvēšanu. Korānā Indžīla saturs tiek atklāts tikai virspusēji: "un Mēs devām viņam Indžīlu, kurā ir vadību un gaisma, kā apstiprinājumu tam, kas bijis iepriekš Tevrātā, kā vadību un pamācību dievbijīgajiem." (5:46). Kā arī: "bet Indžīlā līdzība par viņiem [t.i. ticīgajiem] ir stāds, kas deva savu dzinumu, tad stiprināja to, tad kļuva resns, tad, sajūsminot sējējus, iztaisnojās uz sava stumbra." (48:29).
Islāmā uzskata, ka tikai Korāns no visiem svētajiem rakstiem nav pazaudēts vai sagrozīts.
Muhameda dzīve un vēsturiskie apstākļi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Muhameds piedzima ap 570. gadu m.ē. Mekā. Neilgi pirms 40 gadu vecuma sasniegšanas viņš regulāri devās vientulībā uz Hiras alu pie Mekas. Tur arī viņam 610. gadā nāca pirmā Korāna atklāsme. Tad viņam bija 40 gadi un ar to sākās viņa pravieša gaitas. Muhamedam bija doti norādījumi visas atklāsmes izplatīt savā plašajā ģimenē un ārpus tās. Tomēr viņam ticēja tikai daži. Vairākumu, jo īpaši turīgākos, aizvainoja viņa aicinājumi atteikties no viņu dieviem. Tas bija likumsakarīgi, jo lielākā daļa daudzdievības cilšu devās uz Meku svētceļojumos un autoritātes baidījās, ka šī jaunā reliģija apdraudēs viņu prestižu un ekonomisko izaugsmi. Turklāt, vadoņi baidījās arī no tā, ka šī reliģija izjauks pastāvošo sabiedrības iekārtu — jau pirmajās atklāsmēs tika uzsvērta vienlīdzība cilvēku starpā un nosodījums netaisnībai, kas tiek īstenota pret vājākajiem sabiedrības locekļiem. Mekas iedzīvotāju naids no vienkāršas nepatikas ātri pārtapa atklātās fiziskās sadursmēs un Muhameda sekotāju vajāšanā. Savas sludināšanas piektajā gadā Muhameds vairākus savus sekotājus aizsūtīja uz Abesīniju (tag. Etiopiju), lai lūgtu turienas kristiešu valdniekam patvērumu.
Ar Korāna palīdzību Muhameds pildīja skolotāja, tiesneša, arbitra un padomdevēja lomu jaunajā sabiedrībā. Uzreiz pēc Muhameda atgriešanās Medinā 632. gadā viņš saņēma pēdējo Korāna atklāsmi un neilgi pēc tam mira.
Korāna atklāsme
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Muhameds joprojām tiek apbrīnots par to, ka atklāsmes viņš saņēmis ļoti savdabīgā formā, jo sākumā eņģelis viņam teica: „Sava Kunga vārdā lasi!” Kad Muhameds atbildējis un paskaidrojis, ka nemāk lasīt, eņģelis viņu stipri esot piespiedis un skaļi noskaitījis divas reizes Korāna pirmās divas rindiņas. Pirmās atklāsmes laikā Muhameds alā bija viens, bet turpmāk visas atklāsmes notika citu klātbūtnē, kas tās pierakstīja.
Brīdī, kad viņam nāca atklāsme, apkārtējie bija liecinieki atklāsmei, kuru varēja redzēt, dzirdēt un sajust. Viņa seja kļuva pietvīkusi un viņš kļuva kluss un likās, ka viņa domas ir kaut kur tālu, viņa ķermenis bija atslābis kā miegā, viņš klusu izdvesa dūdojošu skaņu un viņa seja bija nosvīdusi pat ziemas laikā. Šāds stāvoklis ilga īsu brīdi un kad tas beidzās, Pravietis uzreiz nodiktēja jaunas Korāna daļas. Atklāsme viņam varēja nākt pat tad, kad viņš staigāja vai vadīja sprediķi. Bija arī gadījumi, kad viņš vairāk kā mēnesi nepacietīgi gaidīja atklāsmi, lai varētu atbildēt kādu uzdotu jautājumu vai, lai skaidrotu kādu notikumu. Atklāsmes Pravietis pats nevarēja ietekmēt. Pravietis un viņa sekotāji zināja šīs zīmes.
Svarīgi arī atzīmēt to, ka Korāns pats sevī ietver pārmetumus vai argumentus pret sevi un pret savu Pravieti. Vairumam Muhameda laikabiedru fakts, ka pirmais Korāna vārds tieši adresēts pavēles formā Pravietim, lingvistiski nozīmē to, ka Korāna autors nav Muhameds. Šāda forma saglabājas viscaur Korānā: tas runā ar Pravieti vai par viņu; Pravietis nekad nekomentē vai nerunā savā vārdā. Korāns sevi sauc par rakstu, kas „nosūtīts” Pravietim (jēdziens „nosūtīts” tā visās formās Korānā sastopams vairāk kā 200 reizes). Arābu valodā šis jēdziens sevī ietver to, ka Korāns ir nosūtīts no augšas un, ka Muhameds ir tikai tā saņēmējs.
Vienīgais, kas runā Korānā ir Dievs. Muhamedu tas uzrunā: „Pravieti!”, „Ziņnesi!”, „Dari!”, „Nedari!”, „Viņi Tev prasa...”, „Saki!” (vārds „saki” Korānā lietots vairāk kā 300 reizes). Turklāt, Pravieti Korānā dažkārt nosoda. Viņa statuss viennozīmīgi ir „Ziņnesis” (rasûl). Pirmā atklāsme sastāv no divām rindiņām, ar kurām sākas Korāns un Pravieša misija un pēc tām kādu laiku nesekoja cita atklāsme. Tad vēlāk atkal nāca nākamā nelielā atklāsme. Pēc šīs atklāsmes līdz pat Pravieša nāvei 632. gadā 63 gadu (lunārā kalendāra gadi) vecumā pakāpeniski tika atklāts viss Korāns, dodot katru reizi atšķirīga garuma tekstu ar jaunām pamācībām, komentāriem par notikumiem vai atbildēm uz jautājumiem, atkarībā no tā laika apstākļiem.
Korāna uzbūve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ar katru jaunu atklāsmi Pravietis nodiktē jaunu papildinājumu Korānā tiem, kas ir tajā mirklī klāt. Klātesošie citātus iemācījās un nodeva tālāk citiem. Visas savas misijas laikā Pravietis diktēja Korānu saviem sekotājiem un rūpīgi sekoja tam, lai Korānu pieraksta, pat laikā, kad tika vajāts. Ar katru jauno daļu, Džebrails deva norādījumus Pravietim, kur šī daļa ievietojama galīgajā krājumā. Pravieša tuvākie sekotāji pierakstīja Korāna pantus uzreiz, kad Pravietis viņiem tos noskaitīja. Pavisam bijuši 29 rakstītāji. Pravieša dzīves beigās viss Korāns bija rakstīts uz atsevišķām daļām. Vairums viņa sekotāju zināja tā daļas no galvas un vairums to iemācījās no Pravieša, pavadīdami ar viņu kopā vairākus gadus. Viņi arī no Pravieša uzzināja pareizo Korāna daļu sakārtojumu. Viņi bija priekšteči ilgi pastāvošajai literatūras, vēstures un ģenealoģijas pierakstīšanas tradīcijai. Otrajā gadā pēc Pravieša nāves un pēc Jamamas kaujas, kurā gāja bojā liela daļa to, kas zināja Korānu no galvas, pastāvēja bažas, ka šādu personu pakāpeniska aiziešana var novest pie atsevišķu Korāna daļu pazušanas. Tādēļ pirmais kalifs un Pravieša pēctecis Abū Bekrs lika apkopot vienotā apkopojumā visus Korāna rakstus un droši noglabāt pie viņa. Apmēram 12 gadus vēlāk, Islāma valstij paplašinoties, trešais kalifs Otmans lika izgatavot oficiālas Korāna kopijas un izsūtīt pa atsevišķām Islāma valsts daļām. Šīs kopijas tādēļ sauc par Otmana kodeksu. Šīs kopijas visus pēdējos 14 gadsimtus musulmaņu pasaulē pazīst kā autentiskus Korāna rakstus, kādi tie tika diktēti Pravietim.
Korāna struktūra: sūras un ajas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tā kā Korāns Pravietim tika atklāts pakāpeniski, pa daļām, 23 gadu garumā, raksti tika sakārtoti dažādās nodaļās. Tās netika sakārtotas hronoloģiski, bet saskaņā ar to, kā tās jālasa Pravietim un ticīgajiem. Korāns sadalīts atšķirīga garuma 114 daļās. Garākā (2. daļa) arābu valodā ir aptuveni 20 lapas gara; īsākās (108. un 112. daļas) arābu valodā ir katra vienu rindiņu gara. Korāna daļu sauc sūra. Katra sūra (izņemot tikai 9. sūru) sākas ar Labsirdības Kunga, Labsirdības Devēja, Dieva vārdā un katra sūra sastāv no pantiem, kurus sauc par âyet. Viens âyet var būt vairākas rindiņas garš vai tajā var būt tikai viens vārds. Arābu valodā tie kā dzejā beidzas ar atskaņām. Vairākas sūras sevī ietver dažādus apspriestos jautājumus un tādēļ sūras nosaukums parasti izvēlēts, ņemot vērā svarīgāko jautājumu, notikumu vai vārdu sūrā. Tādēļ katras sūras sākumā dots paskaidrojums par nosaukuma izvēli.
Mekas un Medinas sūras
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Speciālisti nodala Korāna sūras, kuras rakstītas pirms vai pēc Ceļojuma uz Medinu. Mekas laikā Korāns vairāk koncentrējas uz jautājumiem par Islāma ticības pamatiem — Dieva vienotība, ko apliecina viņa zīmes (âyet), Muhameda sludināšana, augšāmcelšanās un Pastarā tiesa — un šos jautājumus atkārto, lai uzsvērtu un pastiprinātu Korāna mācību. Šie jautājumi bija ļoti piemēroti Mekas sabiedrībai. Vairums viņu ticēja vairākiem dieviem. Korāns to sauc par „širk” (partnerība): vairāki dievi veido un valda visumā. Korānā vairākas reizes tiek lietoti vārdi partnerība un apvienība.
Mekas iedzīvotāji sākumā arī noliedza Muhameda vēstījuma patiesumu un tādēļ Korāns atsaucas uz iepriekšējiem praviešiem (vairāki arī minēti Bībelē, piemēram, Nûhs, İbrahims, Jakubs, Jusufs, Mûsa un İsa), lai iedrošinātu Pravieti un viņa sekotājus, ka viņi tiks paglābti un, lai brīdinātu oponentus, ka viņi tiks sodīti. Korāns uzsver to, ka šie pravieši visi sludināja vienu vēstījumu un, ka Korāns ir nosūtīts, lai apstiprinātu iepriekšējos vēstījumus. Tas nosaka, ka musulmaņiem jātic visiem šiem praviešiem, nekādi tos nešķirojot.
Tomēr Mekas iedzīvotāji nespēja izprast augšāmcelšanos no mirušajiem. Mekas sūrās Korāns ietver argumentus no embrioloģijas un dabas zinātnes kopumā, lai paskaidrotu, kā notiks augšāmcelšanās. Korāns vairākkārtēji pārliecina ar atsaucēm uz vēsturi — kas noticis ar iepriekšējām paaudzēm, ar skaidrojumiem dabā un ar loģiku. Medinas sūrās, kad musulmaņi jau vairs nebija apspiesta minoritāte, bet stabila sabiedrība ar Pravieti vadībā, Korāns atklāj likumus musulmaņu sabiedrības iekārtai — par kāzām, tirdzniecību un finansēm, starptautiskajām attiecībām, karu un mieru.
Šajā laikā arī rodas jauna sabiedrības daļa „munafikun”, jeb liekuļi, kas izliekas, ka atzīst Islāmu, bet būtībā darbojas pret Islāma valsti. Jautājumi par liekuļiem Medinas sūrās ietverti diezgan bieži. Te arī ietverts jautājums par „Grāmatas cilvēkiem”, ar ko tiek apzīmēti jūdi un kristieši. Korāns kopumā runā par cilvēku grupām un sabiedrību, nevis par indivīdiem. Visās sūrās galvenokārt tiek uzsvērti ticības un morāles jautājumi, mazākumā atstājot tiesību jautājumus.
Korāns sastāv no aptuveni 6’200 pantiem, no kuriem tikai aptuveni 100 veltīti rituāliem, 70 personīgajiem likumiem, 70 civilajiem likumiem, 30 sodu (kriminālajiem) likumiem un 20 tiesu iekārtai un liecināšanai. Šie panti vairāk pievēršas vispārējiem jautājumiem: taisnībai, laipnībai un labdarībai, nevis detalizētiem likumiem. Pat tiesību jautājumi te tiek skaidroti ar emocijām, apziņu un ticību Dievam. Pantos, kas apraksta represijas, pēc vispārēja apraksta tālāk seko teksti, lai mīkstinātu abu pušu sirdis: apspiedējam un upurim. Kad tiek noteikts Ramadana gavēnis, galvenais mērķis ir padarīt gavēni par vieglu un patīkamu un musulmaņi to tā arī uztver. Ramadana mēnesis ir laiks, kad visi svin un līksmo.
Stilistiskas iezīmes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Korānam ir savs noteikts stils. Korāns nav sakārtots hronoloģiski vai pēc tēmām. Korānā atsevišķas tā daļas var ietvert gan skaidrojumus par Dieva vienotību un cēlumu, gan noteikumus un likumus, gan stāstus par iepriekšējiem praviešiem un tautām, kā arī aprakstus par atalgojumu un sodiem Pastardienā. Šāds stils cenšas pastiprināt vēstījumu, pierunājot un atrunājot. Šāds sakārtojums tādēļ atkārto dažādus jautājumus vairākās sūrās, bet tā kā Korāns ir virziena rādītājs, katra sūra papildina un uzlabo izpratni. Piemēram, diskusijā par laulības šķiršanas kārtību, pēkšņi tiek pārtraukta norādījumu došana un ticīgie tiek aicināti turpināt lūgšanas un pakļauties Dievam, bet tad atkal seko norādījumi par laulības šķiršanu. Tad, kad cilvēki tiek aicināti nodarboties ar labdarību, Troņa pants atkal apraksta Dieva slavu un atsaucas uz laiku, kad neviens nevarēja aizlūgt par otru. Kad tiek pabeigta Dieva varas slavēšana, atkal cilvēki tiek aicināti nodarboties ar labdarību. Šāds stils ir labs tādā ziņā, ka jebkura tā daļa ir kā pilnīga mācību stunda. Tāds sakārtojums ir lietderīgs arī tādēļ, ka neviens nevar Korānu izlasīt uzreiz no sākuma līdz galam, jo to lasa parasti pa daļām gan sprediķa laikā, gan televīzijā vai radio. Galvenā Korāna iezīme ir kontrasts: atšķirība starp šo pasauli un viņsauli, starp ticīgajiem un neticīgajiem, starp paradīzi un elli. Šis aspekts ticis pētīts īpaši uzmanīgi un te atrodami interesanti pretstatījumi: eņģeļi un velni, dzīve un nāve, slepenība un atklātība u.tml., kas atkārtojas tieši vienādā skaitā. Šis līdzsvars no teksta tiek saglabāts arī pavēlēs Pravietim teikt, „Tava Kunga patiesība ir nākusi, lai tie, kas tic Viņam, tā dara un, lai tie, kas vēlas Viņu noraidīt, tā dara” un „Reliģija nav uzspiesta: patiess ceļš ir atšķirts no maldiem”. Viens no nosaukumiem, kādu sev devis Korāns ir „al-Furkan” (grāmata, kas izšķir [labu no slikta]).
Piezīmes un atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Piezīmes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Al-Quran (Korāns) online Arhivēts 2009. gada 29. janvārī, Wayback Machine vietnē. vairāk nekā 140 tulkojumu 35 valodās
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Al-Kāmūs Al-Muhīt (arābiski) Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē., Feirūzabādī, 1/49
- ↑ Korāns, 16:102; 26:193 un 81:19-20
- ↑ Korāns, 4:82; 10:37.
- ↑ Korāns, 5:48; 33:40.
- ↑ Korāns, 9:6
- ↑ Korāns, 10:18;16:73; 22:71; 29:17; 39:3 u.c.
- ↑ Korāns, 38:4-5; 37:36; 17:90-93 u.c.
- ↑ Korāns, 4:36; 6:151-153;17:23-38; 25:63-74 u.c.
- ↑ Korāns, 2:40-123; 34:12-19; 27:16-44; 7:65-72; 7:73-79 u.c.
- ↑ 2:84-85; 5:18
- ↑ Korāns, 2:87-91; 2:100-101; 4:46; 3:181-184 u.c.
- ↑ Korāns, 16:89
- ↑ Madkhal li dirāsa Al-Akīda Al-Islāmijja ala mazhab Ahl As-Sunna va Al-Džamā[novecojusi saite], Al-Burkijān, 23
- ↑ Korāns, 2:21; 3:18; 5:72; 16:36; 21:25; 51:56 u.c.
- ↑ Korāns, 30:30; 31:13; 4:116 u.c.
- ↑ Korāns, 5:76; 13:16; 22:62; 29:17; 34:22 u.c.
- ↑ Korāns, 59:22-24 u.c.
- ↑ Korāns, 2:3; 6:59; 13:9; 19:78; 27:65 u.c.
- ↑ Korāns, 2:177; 4:136; 66:6 u.c.
- ↑ Korāns, 18:50; 27:17, 39; 46:29; 72 u.c.
- ↑ Korāns, 66:4; 6:128 u.c.
- ↑ Korāns, 17:58; 21:96; 27:82; 50:41-42 u.c.
- ↑ Korāns, 23:100
- ↑ Korāns, 23:16
- ↑ Korāns, 4:42; 7:8; 14:49; 18:98-100; 20:108-109; 57:12-15; 69:13-37; 70:8-18; 80:33-42 u.c.
- ↑ Korāns, 2:38-39, 81-82; 5:72; 22:56-5; 42:7 u.c.
- ↑ Al-Fikh Al-Mujassar fī Doui Al-Kitāb va As-Sunna Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē., Mukaddima, 18
- ↑ Mousūat Al-Fikh Al-Islāmī, 1/3
- ↑ Al-Fikh Al-Islāmī va Adillatuh Arhivēts 2023. gada 7. novembrī, Wayback Machine vietnē., Az-Zuheilī, 1/24, ISBN 978-9953-511-16-0
- ↑ Korāns, 2:187; 196-200; 238-239 u.c.
- ↑ Korāns, 4:3-5; 2:282 u.c.
- ↑ Korāns, 29:45; 2:183; 9:103 u.c.
- ↑ Korāns, 2:275
- ↑ Korāns, 2:221, 235; 4:2-4
- ↑ Korāns, 2:228-242; 65:1-2
- ↑ Korāns, 4:11-12, 176; 5:106-108
- ↑ Korāns, 17:23-24; 31:14-15
- ↑ Korāns, 4:36
- ↑ Korāns, 2:188; 4:58-59, 135; 16:90
- ↑ Korāns, 2:190-194; 4:94
- ↑ Korāns, 2:275-280
- ↑ Korāns, 6:108; 109; 9:1; 60:4-6
- ↑ Korāns, 7:68, 79; 9:128; 11:75
- ↑ Korāns, 68:4
- ↑ Korāns, 7:85; 11:88
- ↑ Korāns, 7:195
- ↑ Korāns, 6:15, 56; 11:88
- ↑ http://www.aii-t.org/a/arabic/3.htm/ Arhivēts 27.10.2010, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Sabab Vad'i ilm Al-Arabijja, Sujūtī, Mirvāns Al-Atijja, 33-34
- ↑ Usūl ilm Al-Arabijja fī Al-Madīna Arhivēts 2014. gada 19. februārī, Wayback Machine vietnē., Sāidī, 362
- ↑ Korāns, 2:21; 3:18; 16:36; 21:25; 51:56
- ↑ Pastāvīgās Pētniecības un Fatvu izdošanas Komitejas mājaslapa[novecojusi saite], 13.10.2012.
- ↑ Pastāvīgās Pētniecības un Fatvu izdošanas Komitejas mājaslapa[novecojusi saite], 13.10.2012.
- ↑ IslamWeb Fatvu izdošanas portāls, 13.10.2012.
- ↑ IslamQA Fatvu izdošanas portāls, 13.10.2012.
- ↑ Pastāvīgās Pētniecības un Fatvu izdošanas Komitejas mājaslapa[novecojusi saite], 13.10.2012.
- ↑ Korāns, 17:88
- ↑ Korāns, 11:13
- ↑ Korāns, 2:23-24
- ↑ На пути к Корану[novecojusi saite], Э. Кулиев, 255. lpp., ISBN 5-87459-202-4
- ↑ Korāns, 7:157-158
- ↑ Korāns, 36:69
- ↑ Korāns, 42:52
- ↑ Korāns, 11:49
- ↑ The Origins of the Koran: Classic Essays on Islam's Holy Book, Ibn Warraq. ISBN 978-1573921985 (angliski)
- ↑ Sk. Korāns, 2:2
- ↑ Dalāil An-Nubuvva Arhivēts 2012. gada 21. oktobrī, Wayback Machine vietnē., Beihakī, 2/217
- ↑ Fadāil Al-Kurān, Ibn Dureis, 33. lpp.
- ↑ Korāns, 1:1
- ↑ Ad-Durr Al-Mansūr, Sujūtī, 1/29. lpp.
- ↑ Sk. Korāns, 98:2
- ↑ Sk. Kitāb An-Nabī, M.M. Al-Azamī
- ↑ 73,0 73,1 Fath Al-Bārī, Ibn Hadžars, 9/22. lpp.
- ↑ Sahih Bukhari, Vol. 6, Book 61, Nr. 509 Zaid bin Thabit [1] (angliski)
- ↑ Sahīh Al-Bukhārī Arhivēts 2012. gada 19. septembrī, Wayback Machine vietnē., Bukhārī, Fadāil Al-Kurān, 4, 4990.
- ↑ Madžmaa Az-Zavāid, Heisamī, 2/432. lpp.
- ↑ Sahīh Al-Bukhārī Arhivēts 2012. gada 19. septembrī, Wayback Machine vietnē., Bukhārī, Al-Magāzī, 30, 4090.
- ↑ Fath Al-Bārī, Ibn Hadžar, 9/12. lpp.; Al-Itkān fī ulūm Al-Kurān, Sujūtī, 1/202. lpp.
- ↑ Al-Itkān fī Ulūm Al-Kurān, Sujūtī, 1/202. lpp.
- ↑ Sahīh Al-Bukhārī, Bukhārī, Fadāil Al-Kurān, 3, 4986.
- ↑ Sahih Bukhari Vol. 6, Book 61, Number 509 Zaid bin Thabit (angliski)
- ↑ Kitāb Al-Masāhif, Arhivēts 2012. gada 21. oktobrī, Wayback Machine vietnē. Ibn Abī Dāvūd, 51. lpp.; Fathu Al-Bārī, Ibn Hadžars, 9/14. lpp.
- ↑ Fath Al-Bārī, Ibn Hadžars, 9/14-15. lpp.
- ↑ Fath Al-Bārī, Ibn Hadžars, 9/13. lpp.
- ↑ Sahīh Al-Buhārī, Buhārī, Fadāil Al-Kurān, 3, 4986.
- ↑ Korāns, 87:18-19; 53:36-37
- ↑ Al-Kāmūs Al-Muhīt Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē., Feirūzabādī, 1/398
- ↑ Korāns, 4:163; 17:55 un 21:105
- ↑ Introduction to Psalms (pp. 1280, 1281), The Jewish Study Bible, Tanakh Translation. Berlin, Adele; Brettler, Marc Zvi; Fishbane, Michael, eds. Jewish Publication Society, New York: Oxford University Press. ISBN 0-19-529751-2
- ↑ Eaton, John (2005). The Psalms: A Historical and Spiritual Commentary with an Introduction and New Translation. Continuum. ISBN 0-8264-8895-1.
|