Krievu—turku karš (1806—1812)
| Krievu-turku karš (1806–1812) | |||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Krievu—turku kariem un Napoleona kariem | |||||||||
 Alekseja Bogoļubova glezna „Krievu flote pēc Atosas jūras kaujas” | |||||||||
| |||||||||
| Karotāji | |||||||||
 Krievijas Impērija |
 Osmaņu impērija | ||||||||
| Komandieri un līderi | |||||||||
|
Aleksandrs Prozorovskis Pēteris Bagrations Nikolajs Kamenskis Mihails Kutuzovs |
 Selims III Mahmuds II | ||||||||
Krievu-turku karš (1806—1812) bija viens no kariem, kas risinājās starp Osmaņu impēriju un Krievijas Impēriju.
Norise
[rediģēt | labot pirmkodu]1805. gadā, pēc Krievijas zaudējuma Trešās koalīcijas karā, Osmaņu impērija gāza no varas krieviem draudzīgos gospodarus — Aleksandru Moruzi Moldāvijā un Konstantīnu Ipsilanti Valahijā. Francijas un tās sabiedroto karaspēks okupēja Raguzas Republikas teritoriju, bet pie Moldāvijas robežas izvietojās 40 000 liels krievu karaspēks Kazimira fon Meijendorfa, vēlāk Johana fon Mihelzonena (Michelsohnen) vadībā. Kad krievu karaspēks šķērsoja robežu, sultāns pavēlēja slēgt Dardaneļus krievu kuģiem un 1806. gada novembrī pieteica Krievijai karu. Lai gan Krievijas Impērijas armijas galvenie spēki bija iesaistīti Ceturtās koalīcijas karā Austrumprūsijā, 1807. gada 18. jūnijā 17 000 vīru liels krievu karaspēka kontingents Armēnijā uzvarēja 20 000 vīru lielus turku spēkus un Krievijas Baltijas flote Dardaneļos un pie Atosas pussalas uzvarēja Osmaņu impērijas floti. Pēc Tilzītes miera līguma noslēgšanas Krievija 1807. gada 12. augustā ar Francijas starpniecību uz diviem gadiem noslēdza pamieru ar Osmaņu impēriju.
Izmantojot pamieru, Krievijas Donavas armiju palielināja līdz 80 000 vīru un pēc pamiera beigām 1809. gada jūnijā ģenerāļa Andreja fon Zasa (Andreas von Saß) korpuss šķērsoja Donavu un krievu karaspēks iekaroja Dobrudžas provinci un aplenca Silistras cietoksni, tomēr bija spiesta atkāpties, jo cietoksnim tuvojās 50 000 vīru liela turku armija. 1810. gada februārī par Krievijas Donavas armijas virspavēlnieku kļuva ģenerālleitnants Nikolajs Kamenskis, kura vadībā Krievijas armija maijā atkal šķērsoja Donavu un ieņēma Dobričas, Silistras un Razgradas cietokšņus. 1810. gadā par Kaukāza armijas ģenerālkvartīrmeistaru (krievu: генерал-квартирмейстер) iecēla Filipu Pauluči, un kā Krievijas Impērijas armijas virspavēlnieks Gruzijā viņš vadīja militārās operācijas pret Osmaņu impērijas armiju pie Karsas un pret Persijas armiju Karabahā.
1811. gada martā par Donavas armijas virspavēlnieku kļuva Mihails Kutuzovs, kurš atsita Osmaņu impērijas armijas uzbrukumu pāri Donavai. Miera sarunas sākās 1811. gada oktobrī un noslēdzās ar Bukarestes miera līguma parakstīšanu 1812. gada 28. maijā, pēc kura Krievijas Impērija anektēja Moldovas kņazistes Besarābijas daļu uz austrumiem no Prutas un Budžakas.
Karavadoņi
[rediģēt | labot pirmkodu]
Literatūra
[rediģēt | labot pirmkodu]- Virginia Aksan. Ottoman Wars, 1700-1870: An Empire Besieged. Routledge, 2013.
- William Edward David Allen, Paul Muratoff. Caucasian Battlefields: A History of the Wars on the Turco-Caucasian Border, 1828-1921. Cambridge University Press, 2010. ISBN 978-1-108-01335-2.
- John F. Baddeley. Russian Conquest of the Caucasus, 1908.
- Frederik Coene. The Caucasus - An Introduction. Routledge, 2010. ISBN 978-0-415-66683-1.
- Victor Kamenir. «Sideshow on the Danube». HistoryNet. Historynet LLC, 2017. Skatīts: 2021. gada 25. februāris.
Ārējās saites
[rediģēt | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Krievu—turku karš.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
 | Šis ar Osmaņu impēriju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |