Krievu—turku karš (1768—1774)
Krievu—turku karš 1768—1774 | |||||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
Daļa no Krievu—turku kari | |||||||||
Stefano Torelli glezna „Katrīnas II uzvara pār turkiem” (1772) | |||||||||
| |||||||||
Karotāji | |||||||||
Krievijas Impērija |
Osmaņu impērija Krimas haniste Čerkesija | ||||||||
Komandieri un līderi | |||||||||
Katrīna II Grigorijs Potjomkins Aleksandrs Suvorovs |
Mustafa III Abdul Hamids I | ||||||||
Spēks | |||||||||
125 000 | 200 000 |
Krievu—turku karš (1768—1774) bija nobeigums Krievijas Impērijas teritorijas paplašināšanā, iekarojot Ukrainas dienvidus, Ziemeļkaukāzu un Krimu.
Priekšvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Karš bija turpinājums Polijas-Lietuvas kopvalsts iekšējām nesaskaņām starp augstmaņiem un karali Staņislavu II. Karalis bija Krievijas ķeizarienes Katrīnas II favorīts un viņa vara lielā mērā balstījās uz krievu karaspēja atbalstu.
Norise
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Poļu Ložas konfederācijas karaspēka vajāti, krievu armijas sastāvā esošie kazaki iebruka Osmaņu impērijas teritorijā esošajā Baltā. Osmaņu valdība kazakus vainoja tās padoto slepkavībās, bet Krievija šos apvainojumus noraidīja, kā rezultātā sultāns Mustafa III 1768. gada 25. septembrī Krievijai pieteica karu. Turki ar poļu opozicionāriem (Ložas konfederāciju) izveidoja savienību, turpretī Krievijas pusē nostājās Lielbritānija, kas krievu flotei sniedza savu jūras karaspēka speciālistu palīdzību.
Latvijā dzimušais ģenerālis Magnus Johans fon Bergs komandēja armijas korpusu Krimas frontē, uzvarēja 1772. gadā kaujā pie Kefas. 1773. gadā viņu paaugstināja par vadošo ģenerāli (general-en-chef).[1]
Karavadoņi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |