Kristaps Helmanis

Vikipēdijas lapa
Kristaps Helmanis
Kristaps Helmanis
Personīgā informācija
Dzimis 1848. gada 3. jūnijā
"Lejas Čimas", Valsts karogs: Krievijas Impērija Tērvetes pagasts, Dobeles apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1892. gada 10. martā (43 gadi)
Valsts karogs: Krievijas Impērija Pēterburga, Krievijas impērija (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība Latvietis
Vecāki Jānis Helmanis un Trīne Helmane
Dzīvesbiedre Emelīne Štrandmane
Zinātniskā darbība
Zinātne Bioloģija

Kristaps Helmanis (dzimis 1848. gada 3. jūnijā, miris 1892. gada 10. martā) bija latviešu veterinārārsts, mikrobiologs, epizootologs.[1] Bijis viens no pirmajiem, kas ieguva imūnserumu pret Sibīrijas mēri un tuberkulīnu.[1]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieeja Pēterburgas Eksperimentāli medicīniskajā institūtā

Dzimis 1848. gada 3. jūnijā Kalnamuižas pagasta "Lejas Čimās" zemnieka Jāņa Helmaņa un viņa sievas Trīnes ģimenē. Mācījās vietējā Kalnamuižas pagasta skolā, pēc tam Jelgavas reālskolā (1862-1865). Strādāja par skolotāju, bet no 1868. gada bija brūžu uzraugs Grīvas miestā, tad Krāslavā, Riževas apkārtnē Krievijā, beidzot Vilgāles muižā pie Kuldīgas. 1873. gada rudenī uzsāka studijas Tērbatas Veterinārajā institūtā (Kaiserliche Veterinair-Institut zu Dorpat),[1] kuru pabeidza 1877. gadā. Par pētniecisko darbu “Spermatozoīdu attīstība mugurkaulniekiem” viņam piešķīra zelta medaļu, turpināja darbu pie maģistra disertācijas, ko spoži aizstāvēja 1879. gadā. No 1879. gada maija bija Pēterburgas leibgvardes jātnieku pulka veterinārārsts (1879—1891).[1]

Pēc tam, kad 1882. gadā Frīdrihs Leflers (Friedrich Loeffler, 1852—1915) atklāja ļauno ienāšu slimības ierosinātāju (Burkholderia mallei), K. Helmanis 1884. gadā kopā ar Alfrēdu Bertušu sāka pētīt šīs slimības terapijas iespējas. 1886. gadā Pēterburgā izveidoja Pastēra staciju (пастеровская станция) potēšanai pret trakumsērgu un ziņoja par sekmīgu vakcinācijas gadījumu (Предварительное сообщение к прививке яда бешенства). Pēc Pēterburgas Eksperimentāli medicīniskā institūta (Институт экспериментальной медицины) dibināšanas 1890. gadā vadīja tā Epizootoloģijas nodaļu,[1] pētīja arī tuberkulozes un liesas sērgas (Sibīrijas mēra) diagnostikas metodes. 1891. gadā K. Helmanis vienlaikus ar O. Kalniņu publicēja darbus par maleīna pagatavošanu[2] un tā lietošanu ļauno ienāšu diagnostikā,[1] izveidoja maleīna ražotni.

Miris 1892. gada 25. februārī no smadzeņu audzēja.[3] Pēterburgas Eksperimentālās Medicīnas institūta epizootoloģijas nodaļas vadību pārņēma latviešu cilmes mikrobiologs Eižens Zemmers (1892-1895).

Viņa mirstīgās atliekas pārveda uz dzimteni un apglabāja Tērvetes baznīcas kapsētā, kur 1938. gada 26. maijā Latvijas Veterinārārstu biedrība uzlika pieminekli.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Гельман Х.И. Предварительное сообщение к прививке яда бешенства, "Врач", 1886, 17 апреля, № 16 (krieviski)
  • Гельман Х.И. О сущности маллеиновой реакции. Вестник общ. ветеринарии. 1891. - № 5. - С. 62-66. (krieviski)
  • Гельман Х.И. Диагноз сапа посредством подкожного впрыскивания вытяжки из сапных бацилл. Вестник общ. ветеринарии. 1891. - № 5. - С.67-70. (krieviski)
  • Гельман Х.И. О свойствах туберкулина, полученного из туберкулезных бацилл, выращенных на картофеле. Архив биол. наук. 1892. -Т.24. - В.1-3. - С.139-140. (krieviski)

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Egons Dārziņš. Zemmers, Kalniņš, Helmanis: dzīve un darbi. A. Gulbis, 1934., atkārtoti izdota 1993. gadā kā Zemmers, Kalniņš, Helmanis. Rīga: Zinātne, 1993. - 238 lpp.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Latvijas enciklopēdija. 2. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2003. 721. lpp. ISBN 9984-9482-2-6.
  2. J. BLANCOU. Early methods for the surveillance and control of glanders in Europe. Rev. sci. tech. Off. int. Epiz. (1994), 13 (2), 545-557 Arhivēts 2016. gada 10. septembrī, Wayback Machine vietnē., sākotnējā publikācija Bulletin de la Société vétérinaire pratique de France (1994), 78 (1), 35-53.
  3. «Uzsākam ziedojumu vākšanu K. Helmaņa pieminekļa teritorijas labiekārtošanai». Lvb.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2013. gada 26. jūnijā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]